Vai Kuldīgai beidzot būs Brīvības piemineklis?

Vēl tikai nepilni desmit gadi, un būs apritējis vesels gadsimts, kopš Kuldīgā notiek centieni uzcelt pieminekli tiem, kuri dažādos laikos un militāros formējumos ir atdevuši dzīvību par Latvijas neatkarību. Tomēr daudz tālāk par 1935. gadā ierīkoto pamatakmeni skvērā Liepājas un Kalpaka ielas stūrī nav izdevies tikt. Arhitekts Aldis Orniņš, kura dzimtā ir divi Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri, kopā ar Latvijas Nacionālo karavīru biedrību (LNKB) un citiem domubiedriem rosina atgriezties pie sākotnējās idejas – uzcelt tādu obelisku, kāds tas iecerēts teju pirms 100 gadiem. Vai šoreiz tas beidzot piepildīsies?

Kurzemnieks jau rakstījis, ka LNKB un tās Kuldīgas nodaļa apņēmusies palīdzēt to realizēt, tostarp atrast finansējumu. Līdzīgi sadarbībā ar pašvaldību jau izdevies Kabilē ierīkot pieminekli nacionālajiem partizāniem.

DARINA MAKETU DABISKĀ LIELUMĀ

Pēc Kuldīgas obeliska 1936. gada meta A.Orniņš uzzīmējis skici, Madars Viļums no SIA IMK izgatavojis kokskaidu plākšņu maketu, un vienu dienu skvērā tas tika uzlikts uz pamatakmens, kas tur saglabājies kopš tā iesvētīšanas 1935. gadā. Ieceres rosinātāji pie tā aicināja dažādus speciālistus, lai vizuāli novērtētu, kā dažus metrus augstais objekts vēsturiskajā vietā iederētos. Par to, ka vieta ir nolūkam piemērota, sanākušie bija vienisprātis.

Pašlaik skvērā atrodas nu jau laika zoba skartais postaments. Pirms dažiem gadiem, Eiropas projektā blakus pārbūvējot Adatu fabriku, uzlabojumi ieviesti arī skvērā un uz pamatakmens uzlikta metāla plāksne ar dzejas rindām.

A.Orniņš ir pārliecināts: lai izrādītu godu brīvības cīnītājiem, pašreizējais objekts ir pārāk niecīgs un neizteiksmīgs, vēstījums pat nav saprotams, un objekts drīzāk raisa vienaldzību: „Daudziem jautāju, kas te domāts, un cilvēki nevar paskaidrot.” Turklāt novērots: kad pilsētā ir svētki, gadās arī tādi ļaudis, kuri, neuzlūkojot to par godājamu vietu, uz postamenta sēž, iestiprinās un pat atstāj traukus. Vajadzīga arī skvēra pārveide. Liepas gar Liepājas ielas malu esot stādītas jau pirmskara Latvijā, tāpēc daži bojātie koki no rindas jāizņem, tā atsedzot skatu un loģiskāk izveidojot pieeju.

TRĪS NĀKAMIE SOĻI

Pašvaldības būvniecības nodaļas vadītāja Jana Jākobsone par iniciatīvu pateicās un piebilda – piemērs, kā sadarbojoties var radīt ko vērtīgu, jau ir Kabiles nacionālo partizānu piemineklis: bijis metu konkurss ar labu rezultātu. Kuldīgas obeliska dēļ rīkotas daudzas tikšanās, bijis arī metu konkurss, kas diemžēl beidzies bez rezultāta, jo neviena jaunā ideja netika atzīta par gana labu. Tāpēc, pārbūvējot Adatu fabriku, labiekārtots arī skvērs, uz postamenta uzliekot informējošu risinājumu.

J.Jākobsone sacīja: „Kultūras ministrijas un Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes kopīgā vēstule saskan ar mūsu viedokli, ka, pirmkārt, senajai skicei vajadzīgs dziļāks vēsturisks pamatojums, otrkārt, jānoskaidro sabiedrības viedoklis, vai atstāt pašreizējo noformējumu vai radīt pieminekli pēc agrākā meta. Trešais – ja kopā tā tiktu nolemts, tad var domāt par precīzu vizuālo risinājumu, materiālu, konkrētu pasūtījumu un visa skvēra izskatu. Esam pateicīgi par iniciatīvām, kas liek mums domāt par patriotismu. Modelēšana dabā vienmēr ir vērtīgāka par vizualizāciju vai skici uz papīra. Paldies arī Nacionālo karavīru biedrībai, kas uzņēmusies finansējumu.”

Tāpat arhitektiem A.Orniņam un Inetai Butānei J.Jākobsone pateicās par mudinājumu šo vietu aktīvāk izmantot Latvijas valstiskuma svētkos. Pēdējā laikā tas tiek darīts, bet esot jādara vairāk. Gadu pēc gada tiekot ieviesta arī karogu programma, kas paredz, kur un kā Kuldīgā izvietot Latvijas karogus. To izstrādājuši vides dizaineri, tā saskaņota ar pilsētvides māksliniecisko padomi un dažviet jau realizēta, piemēram, Virkas un Ventspils ielas krustojumā.

PATRIOTISKU SVĒTKU CENTRĀLĀ VIETA

LNKB priekšsēdis Emīls Gailis uzskata: „Atgriežamies pie saknēm.” Tā kā jaunu ideju konkurss rezultātus nav devis, senais pamats, uz kura var radīt sākotnēji iecerēto, un pasākumiem labi pielāgojamā vieta līdzīgi kā piemineklis Kabilē, viņaprāt, var radīt spēcīgus patriotiskus stāstus.

Zemessardzes 45. kaujas nodrošinājuma bataljona komandieris Toms Ukstiņš piekrita: „Reiz iesāktais jāpabeidz, lai godinātu tos brīvības cīnītājus, kuru dēļ varam brīvi staigāt pa savu zemi. Otra lieta: veidojot mūsdienu militāro svētku tradīcijas, Kuldīgā izmantojam dažādas vietas – Pilsētas laukumu, estrādi, veco tiltu, laukumu pie bibliotēkas –, bet šī varētu kļūt par centrālo. Pagājušogad 11. novembrī jaunsargi šeit jau deva zvērestu.” Šī būtu tematiskiem svētkiem piemērota vieta.

Kā piebilda 4. Kurzemes brigādes galvenais virsseržants Andis Cinītis: augustā plānojot brigādes komandieru maiņas ceremoniju, secināts, ka šis objekts rada nepabeigtības izjūtu, tāpēc izvēlēts vecais tilts. Bet te varot izvērst pat vairāku simtu karavīru ierindu zvēresta došanai: „Būtu arī skaista vieta, kur uzņemt Valsts aizsardzības dienesta karavīrus, kuri mācās poligonā Mežaine, atvedot uz piemiņas vietu tiem vīriem, kuri cīnījās par brīvību.”

KUR PAGĀTNEI TIKTIES AR NĀKOTNI

„Svētīgu darbu esat sākuši,” sacīja Sabiles tēlnieks Ojārs Feldbergs un piebilda – runa ir ne vien par tēlniecības objektu, bet arī skvēru, kas jāiekārto atbilstoši karavīru rituāliem vai citiem pasākumiem. „Tādi obeliski ir daudzās pasaules kultūrās, un tiem ir simboliska nozīme – tie ir kultūrpunkti, kuros domāt no pagātnes uz nākotni. Būtu vērtīgi obeliskā atskatīties uz pagātni, lai to cienītu, bet nākotni risināt laukumā ap to – sākot ar to, kā pieiet no ielas, kāds ir skatpunkts, kā te stāvēt, sēdēt vai citādi atrasties.”

A.Orniņš atklāja vēl kādu simboliski un emocionāli nozīmīgu ieceri: „1991. gada barikāžu laikā Ojārs Feldbergs savus granīta klučus ziedoja Saeimas sargāšanai. Tagad šie akmeņi atrodas Pedvālē, mākslinieka darbnīcā. Ja liktenis būs labvēlīgs, daļu varētu iestrādāt jaunajā piemiņas zīmē. Tā būtu ārkārtīgi izteiksmīga, pamatota, groda saikne starp agrāko brīvības cīnītāju, barikāžu un mūsu laiku.”

HRONOLOĢIJA

1935. gada 12. maijā Kuldīgā, tagad Liepājas ielā 39, iesvētīts pamatakmens piemineklim latviešu strēlniekiem un nacionālajiem karavīriem. Postamentā iemūrēta kapsula ar vēstījumu nākamajām paaudzēm, vēsturiskām liecībām un ziedotāju sarakstu. Tas darīts pēc Latvijas veco strēlnieku biedrības Kuldīgas nodaļas ierosmes.

1936. gadā radīts pieminekļa mets obeliska formā. Vēlāk tomēr gribēts celts idejisku pieminekli, bet konkursā izraudzīto tēlnieka Egona Zvirbuļa metu – māti Latviju ar kritušu karavīru – Ministru kabinets noraidījis, jo šajā vietā neviens kritušais nav apglabāts.

1938. gadā veco strēlnieku biedrība, aizsargu pulks, citas organizācijas, Kuldīgas valde, apriņķa pagasti, uzņēmēji u.c. vienojušies tirgus laukumā pretī pilsētas valdei celt Brīvības pieminekli. Iepriekš savāktos 3000 latus vecie strēlnieki nodevuši jaunā pieminekļa fondam, kurā plaša sabiedrība savākusi ap 25 000 latu. Bijis paredzēts metu konkurss, tomēr līdz padomju okupācijai objekts nav tapis.

1940. gada 6. janvārī Sv. Annas baznīcā atklāta pieminekļa vietā izgatavotā piemiņas plāksne ar kritušo varoņu vārdiem. Metu radījis dievnama interjera autors, mākslinieks Jānis Audriņš.

1970. gada 7. decembrī kapsula no pamatakmens izņemta un nodota muzejam.

1990. gada 28. februārī Latvijas Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrības Kuldīgas nodaļas avīzē Bandava publicēts aicinājums darbību atjaunot un pieminekli pabeigt līdz Kuldīgas 750. jubilejai 1992. gadā. Bet iecere atkal apsīkusi.

2017. gadā pēc kuldīdznieka Jura Purviņa ierosmes pašvaldība rīkoja pieminekļa metu konkursu, kurā iesniegti septiņi darbi. Taču žūrija, kurā darbojās arī atzīti tēlniecības un arhitektūras pārstāvji, visas idejas noraidīja.

2022. gadā, atjaunojot Adatu fabriku, skvērā pašvaldība labiekārtoja arī postamenta apkārtni, nolemjot, ka kritušos karavīrus godinās mākslinieciski apstrādāts 1935. gada pamatakmens, informatīva metāla plāksne un kociņu stādījumi. Pašlaik uz plāksnes ir Augusta Saulieša dzejas rindas gotiskajā rakstā:

„Mūžam vairs mūs nenomākti, Pekles vara – spēks un vilts, Pērkons tēvs mums, saule māte, Bijam – būsim brīva cilts! Bijam – būsim brīva cilts!” (1916. gada jūnijs.) Taču teksts ir grūti salasāms gan senā rakstības stila, gan horizontālā novietojuma dēļ, un tas nesniedz informāciju par to, kam konkrēti piemiņas vieta veltīta.

/Izmantoti arī Dainas Antoniškas apkopotie fakti./