Pārņem vectēva lolojumu

Šitake sēņu audzētavai Garīkas šis gads ir īpašs – tai aprit 35 gadi, kā arī saimniecību pārņēmis līdzšinējā īpašnieka Andra Vjaksas mazdēls Gustavs Riekstiņš. Saimniecība tikko guvusi ievērības cienīgu novērtējumu: Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra (LLKC) konkursā Novada garša ar zelta medaļu novērtētas kaltētās sēnes un sudrabs piešķirts pulverim.

No bērna kājas ar plastmasas nazīti

„Šogad no vectēva pārņēmu šo lolojumu – interesanto un netradicionālo lauksaimniecību,” saka 23 gadus vecais Garīku saimnieks G.Riekstiņš. Viņš dzimis un audzis Liepājā, bet stāsta, ka interese te darboties sākusies jau bērnībā: „Es te uzaugu, pavadot vasaras pie vecvecākiem. Sēņu sezona vasaras beigās un rudenī ir neizbēgams notikums. Mēs kā ģimene vienmēr esam iesaistīti stādīšanā, laistīšanā, lasīšanā, kaltēšanā un malšanā. Kopš sevi atceros, esmu uzaudzis reizē ar šīm sēnēm. Kad biju mazs un īstu nazi man vēl neuzticēja, griezu sēnes ar plastmasas nazīti un centos vecvecākiem palīdzēt.

Kad pieaugu, Jelgavā sāku studēt mežinženieru programmā, ko šogad pabeidzu. Studiju laikā gribēju ko nopelnīt, plus vēl vectēvam, kļūstot vecākam, bija vajadzīga palīdzība tādās izstādēs kā Riga Food, Balttour un citos pasākumos. Sāku braukt līdzi no izstādes un izstādi, un, redzot cilvēku atvērtību un pateicību par to, ko darām, tas man neļāva palikt vienaldzīgam.”

Ieskrējušies ar jaunu sparu

„Nopietnā līmenī viss sākās pagājušogad – uzņēmumam sākās lejupslīde, kad tūristu kļuva mazāk, bijām mazāk atpazīstami un gāja runas, ka tas varētu beigties. Tā kā man iepatikās ar cilvēkiem komunicēt, pārdošanas spēja lika to manīt. Braucu gandrīz uz katru tirdziņu, sākot ar Kurzemi un beidzot ar Rīgu un Bausku. Atpazīstamība sāka augt, sāku arī filmēt saturu sociālajiem tīkliem. Gadam ejot uz beigām, izlēmām, ka saimniecība jāpārņem. Lēmumu nācās pieņemt ātri, bet emocijas, ko spējam dot viesiem, ir kaut kas naudā neizmērojams.

Šogad kārtīgi esam ieskrējušies – vasara bija nudien darbīga. Ekskursijās un degustācijā ciemos brauc gan lielas, gan mazas kompānijas. Pie mums var arī nakšņot ar sēņu brokastīm, ir pirts, kubls, plaša vieta ar skatu torņiem, pastaigu takas, pieci dīķi, var peldēt un makšķerēt, ir piknika vieta, sporta laukums un, protams, sēnes. Jo vairāk augam, jo vairāk redzam, ka varam izaugt vēl. Iegūstam jaunus cilvēkus – pat tādus, kas sēnes nekad nav ēduši. Tagad sezona ir pilnbriedā. Šī man ir pirmā sezona no A līdz Z, un atsauksmes ir pozitīvas. Darba daudz, un domājam, kā paplašināties gan cilvēku, gan sēņu ziņā.”

Ir lepnums

Par Novada garšas balvu Gustavam liels prieks un lepnums: „Piedalījāmies pirmo reizi – tā bija mana iniciatīva. Vedu sēņu paraugus, iepazinos ar konkursa organizatoriem, un mūs uzaicināja. Esam iekļauti arī Imanta Ziedoņa muzeja izdevumā Pēctecība (radīts sadarbībā ar LLKC – red.), kur esam viena no tām saimniecībām, kurās Ziedonis savā laikā bijis.”

No nulles līdz cunami

Vectēvs A.Vjaksa joprojām darbojoties, bet ir pelnītā atpūtā. „Mierā nevar nosēdēt,” saka mazdēls, „viņš ir liels sēņu lasītājs arī mežā, dažreiz pamakšķerē. Vairāk palīdz sēdošos darbos: brauc ar traktoru, pļauj zāli.”

Garīku muižai ir vairāk nekā 200 gadu: „Šo māju cēlis kāds lauku ārsts, tad pārņēmusi Valtaiķu baznīca, pēc tam līdz karam – barons. Vectēvs piedzima pēc kara, šeit izauga, te dzīvoja kolhoza ģimenes, tad viņš devās uz Kandavu un Jelgavu mācīties, pēc tam Kandavā dzīvoja. Viņam bija žēl, ka 90. gadu sākumā vieta gāja postā – ēkai nebija jumta, iegruva griesti. Viņš to pārņēma un atjaunoja. Vienu dienu sētā iebraucis paziņa, kas teicis, ka dzirdējis par šitake sēnēm. Izrādās, ar tām nodarbojās Kanādas latvietis, un vectēvs tur mēnesi pie viņa mācījās klasisko metodi – audzēt uz baļķiem zem klajas debess. Atbraucis atpakaļ, sāka audzēt.

Viegli negāja, bet vēlāk, kad tās sāka parādīties, bija liels bums. Mēs pat bijām televīzijā. Lielā interesentu uzmanība krita pār mums kā negaidīts cunami vilnis. Tā apaugām ar viesu namu, pirti un pieciem dīķiem. Plantācija ir no pusotra līdz diviem hektāriem.”

Sezonā svaigas, citā laikā kaltētas

G.Riekstiņš uzsver, ka šitake ir augstu vērtētas gan kulinārijā, gan dziedniecībā: „Pētījumi rāda, ka šajās sēnēs ir daudz D vitamīna. Tās spēj to uzņemt no saules tāpat kā cilvēks. Jāapēd četras piecas, lai uzņemtu D vitamīna dienas normu. Labais slēpjas pašā kātiņā, ko maļam pulverī, – ir pierādīts, ka pretēji meža sēnēm šitake gremošanas sistēmu uzlabo. Arī asinsriti un imūnsistēmu. Pētījumos aprakstīta arī onkoloģija.”

No produkcijas sezonā te ir svaigas sēnes, citā laikā – kaltētas šķēlītes, cepurītes un kātiņu pulveris gan kā garšviela, gan uztura bagātinātājs kapsulās. Ir arī maisījums sviestam – pulveris ar Himalaju melno sāli. Produkcija nopērkama internetveikalā Shitakeshop.lv, Kuldīgas labumos, arī Grobiņā, Liepājā, Ventspilī, Jelgavā, Valmierā un Rīgā.

Garīkas piedāvā arī ekskursijas un degustāciju: „Parasti pabarojam ar vecmammas Valdas firmas ēdienu – sēņu zupu, par kuru saņemts daudz labu atsauksmju. Var dabūt arī mērci. Es vadu ekskursiju: stāstu par Garīku vēsturi, par šitake, rādu un stāstu, kā Latvijā tās audzē. Parādu arī 15 minūšu īsfilmu par saimniecību.”

Lūkojas Eiropā plašāk

Gustavam ir idejas attīstībai: „Vēlamies audzēšanas apjomu palielināt – ir uzbūvēta 140 kvadrātmetru siltumnīca, kur mēģināsim audzēt nesezonā. Darbi rit – mēģinām procesus automatizēt, lai var paveikt vairāk. Mēģinām audzēt arī internetveikalu, atpazīstamību un varbūt iziet Eiropas tirgū.”