Atcerēties, pirms parks mainās

„Tas nav protests. Vienkārši gribējām sanākt kopā un, kamēr parks vēl ir, pieminēt to tādu, kādu daudzi kuldīdznieki atceras vairākus gadu desmitus,” tā par skaņu performanci Viņi atceras Kuldīgas 1905. gada parkā saka mākslas telpas Studija vadītāja Maija Rudovska.

Sanākušie ar māla svilpītēm atdarināja putnu balsis, bet folkloriste Ina Celitāne tām atsaucās ar kurzemnieku tautasdziesmām. „Tas nav stāsts par to, ka nekas nebūtu jāmaina, bet par to, ka ir jāatceras,” viņa sacīja.

M.Rudovska par parka likteni, iecerēto pārbūvi un tēlnieces Līvijas Rezevskas pieminekļu pārvietošanu jau iepriekš daudz runājusi. Tagad viņa vēlējusies, lai pirms gaidāmajām pārmaiņām cilvēki pievērstu šai vietai uzmanību un iemūžinātu to pašreizējā veidolā. Mākslas performancē šo ieceri pārvērta poļu māksliniece Veronika Trojanska, kura kādu laiku vada rezidencē M.Rudovskas Studijā. Viešņa darbojas ar skaņu un citiem laikmetīgās mākslas izteiksmes veidiem. Iepazīstot pilsētu un parka stāstu, putnu viņa izraudzījās par pārmaiņu vēstnesi.

Kuldīdznieki Baiba un Inārs Ciņi par performanci izlasījuši Kurzemniekā un nolēmuši atnākt. Ināram šie pieminekļi pazīstami kopš bērnības. Vecāki ļaudis savulaik stāstījuši, ka Gotlība sētā 1919. gadā šauti cilvēki un tecējušas asinis. „Arī 1905. gada notikumi Latvijā ir ļoti būtiski. Ja to nebūtu, kas mēs tagad būtu? Varbūt joprojām atrastos Krievijas impērijā,” viņš sacīja. Ināru satraucot tas, ka vēstures nezināšanas dēļ 1905. gada notikumi kļūdaini tiek saistīti ar komunismu. Viņaprāt, parku un tā celiņus vajag uzlabot, taču vēstures liecības nedrīkst vienkārši aizvākt.

B.Cinei ar parku saistās ģimenes atmiņas. Dzīvojot toreizējā Padomju, tagad Baznīcas ielā, viņa ar bērniem tam regulāri gājusi cauri uz bērnudārzu Cīrulītis. Baiba atceras arī kādu Tautas frontes laika akciju pret karu – bērnu veikalā izpirkti rotaļu ieroči, un bērni tos metuši simboliskā kapā: „Gājām kopā un metām iekšā, lai nebūtu kara. Šodien tādas lietas jau aizmirstas.”

Kuldīdzniece Gaida atnākusi tāpēc, ka tēlnieci L.Rezevsku pazinusi personīgi: „Par to visu sāp. Gribējās no šīs vietiņas vismaz atvadīties.”

Māksliniece Ilze Vanaga dalībniekus parkā fotografēja, tā veidojot šīs pēcpusdienas portretu galeriju: „Gribas noķert cilvēku un caur viņu – šo laiku.” M.Rudovska uzsvēra, ka pirms pārmaiņām svarīgi dokumentēt gan vietu, gan cilvēkus, jo pēc gada parks, iespējams, izskatīsies pavisam citādi. Performance iekļaujas projektā Es un Līvija, un vēl līdz 30. septembrim Studijā, Kaļķu ielas kvartālā, piektdienās un sestdienās 12.00–18.00 ir apskatāmi mūsdienu mākslinieču darbi, kas rezonē ar L.Rezevskas mantojumu.