Kā attīstīt Kurzemi un mazināt birokrātiju

Pirmajā Kurzemnieka rīkotajā priekšvēlēšanu diskusijā piedalījās četri Saeimas deputātu kandidāti: INGA BĒRZIŅA (I.B., Jaunā Vienotība), NELLIJA KLEINBERGA (N.K., Apvienotais saraksts), UĢIS RUKUTS (U.R., Jaunā konservatīvā partija) un ĒRIKS PUCENS (Ē.P., Mēs mainām noteikumus). Sarunas tēmas: darbaspēka trūkums, nodokļi, birokrātija, ceļi, Kuldīgas vieta Kurzemes attīstībā, finanses un plānošanas reģionu nākotni.

Piedāvāto iespēju neizmantoja partijas Zaļo un Zemnieku savienība, Latvija pirmajā vietā un Nacionālā apvienība.

Ko iegūs vēlētāji?

Ja jūs ievēlēs, kāds būs jūsu pienesums Kurzemei un visai Latvijai?

I.B.: – Reģioni iegūs labākus pakalpojumus. Manā ieskatā stipra Latvija nozīmē stiprus reģionus, kuru cilvēkiem jābūt pārstāvībai Saeimā, turklāt tiem, kuri paši tur dzīvo, nevis rīdziniekiem, kuri startē no kāda reģiona. Mana galvenā uzmanība būtu vērsta uz to, lai izglītības, veselības aprūpes un citi pakalpojumi būtu tikpat kvalitatīvi un pieejami kā lielajās pilsētās. Tikpat būtiska ir infrastruktūra un ieguldījumi reģionos.

N.K.: – Pašlaik esmu bezpartejiska un pārstāvu Apvienoto sarakstu. Esmu Saeimā jau bijusi, tāpēc zinu, kā šī sistēma darbojas. Mana interese ir reģionu attīstība un taisnīga finanšu sadale caur finanšu izlīdzināšanas sistēmu. Taču viena no lielākajām prioritātēm ir uzņēmējdarbība. Pašvaldības zināmā mērā no tiešas uzņēmējdarbības veicināšanas ir norobežojušās, bet Apvienotais saraksts redz iespēju vairāk izmantot privātās partnerības projektus. Tas būtu īpaši svarīgi, jo vienam reizēm ir grūti pacelt vērienīgas idejas. Vienmēr esmu bijusi kompromisa meklētāja, un būtiski ir atrast iespēju vienoties, citam citu atbalstīt, lai labās idejas tiktu īstenotas.

U.R.: – Arī es esmu bezpartejisks. Kā uzņēmējam viena no lielākajām problēmām ir darbaspēka trūkums. Rīgā to nevar tik ļoti izjust, bet es darītu visu, lai darbaspēks būtu arī reģionos un Latvija aiz Rīgas nebeigtos. Reģioniem ir jābūt iespējai attīstīties, un uzņēmējiem vajag cilvēkus, ar kuriem strādāt.

Ē.P.: – Mēs gribētu mainīt vēlēšanu kārtību. Tagad daļa cilvēku Saeimā sēž un neko daudz nerunā. Tāpēc vēlēšanu sistēma jāmaina tā, lai katrs vēlētājs no sava reģiona varētu izvēlēties darbspējīgāko deputātu, kurš viņa intereses spēj pārstāvēt.

Soļi labākai uzņēmējdarbībai

Kas uzņēmējiem sāpīgākais: darbaspēka trūkums, nodokļu slogs vai birokrātija? Ko jūs darītu, ja lēmums būtu jūsu rokās?

U.R.: – Vislielākā problēma ir darbaspēks. Trūkst iedzīvotāju. Braucot vakaros, pilsētā viss ir kluss. Kuldīga uz kopējā fona varbūt mazliet izceļas, bet kopumā cilvēku nav pietiekami. Jāpanāk, lai tie, kuri aizbraukuši, atgrieztos. Nodokļu sistēma uzņēmējiem ir pārāk sarežģīta, sadrumstalota – to vajadzētu padarīt vienkāršāku un saprotamāku. Būtu labi arī panākt, lai procesi valstī notiktu ātrāk, lēmumi tiktu pieņemti efektīvāk.

N.K.: – Es gribu uzsvērt: nauda ir jānopelna. Tāpēc ekonomika ir mūsu prioritāte. Runājot par darbaspēku, jādomā ne tikai par cilvēku skaitu, bet arī par darba ražīgumu. Vēl viena iespēja ir kvalificēta darbaspēka piesaiste no Latvijai draudzīgām sabiedroto valstīm, protams, rūpīgi vērtējot saistībā ar valsts drošību. Jādomā arī par to, kā darbaspēku un mazos komersantus izvest no pelēkās ekonomikas. Apvienotā saraksta programmā ir mikrouzņēmuma nodokļa likmes grozījumi. Birokrātiju var mazināt, taču ne mākslīgi. Viens no principiem būtu katras jaunas valsts prasības ieviešanas gadījumā tagadējās prasības pārskatīt. Nedrīkst katram uzdevumam klāt likt jaunus darbiniekus un jaunu administratīvo slogu.

I.B.: – Darbaspēka problēmu var risināt, ieguldot zinātnē un izglītībā. Mums ir problēmas atrast kvalificētus speciālistus, piemēram, inženierus. Tātad kvalificēts darbaspēks jārada pašiem. Reizēm problēma nav tikai tajā, ka ir daudz prasību, bet tajā, ka likumi nav sakārtoti un uzņēmējam nav skaidrs, kā rīkoties. Ir arī pozitīvi piemēri, kā birokrātiju samazināt. Būvniecībā ir ieviesti risinājumi, kas ļauj informāciju iesniegt vienuviet, nevis reģistrēties vairākos valsts reģistros. Arī sabiedriskās apspriešanas laika samazināšana ir veids, kā uzņēmējs līdz rezultātam nonāk ātrāk.

Nodokļus Jaunā Vienotība neplāno celt. Uzmanība jāvelta uzņēmējdarbības, produktivitātes un eksportspējīgu nozaru atbalstam. Darbaspēka nodokļu slogu var mazināt, palielinot neapliekamo minimumu un minimālo algu.

Ē.P.: – Ēnu ekonomika traucē godprātīgiem uzņēmējiem. Mēs piedāvājam atgriezties pie mikrouzņēmuma nodokļa principa, ņemot vērā iepriekšējās kļūdas. Priekšlikums būtu 10% nodoklis ar noteiktiem griestiem līdz 500 000 eiro apgrozījumam, un šis režīms būtu paredzēts tiem, kas veic saimniecisko darbību. Jāizveido sistēma, kurā mazajam uzņēmējam ir vienkārši saprotams, ko viņš nopelna, cik jāmaksā valstij, cik paliek pašam. Līdzīga problēma ir lauksaimniecībā – pārāk daudz regulējuma un Eiropas prasību. Jāpārskata un jāmazina, kur tas iespējams.

Ceļi – vienmēr aktuāli

Vai valsts naudas ceļiem pietiek? Ko jūs darītu ar Basu ceļu? Vai varat iedzīvotājiem apsolīt to uzlabot?

Ē.P.: – Latvijai vajadzīgas ātrākas un labākas maģistrāles, kas savieno lielākās pilsētas. Ceļiem finansējumu var meklēt, izmantojot arī publisko un privāto partnerību. Ir piemēri, kuros tāds modelis strādājis. Tāpat jādomā par ceļu nodokļa principu. Ceļus izmanto arī ārvalstu transportlīdzekļi, un būtu jāpanāk, lai arī tie dod savu ieguldījumu.

Basu ceļš ir solīts, un solījums jāpilda. Esmu personīgi vācis parakstus, arī citi iedzīvotāji to darījuši. Taču Saeimā jautājums kādā brīdī no darba kārtības pazuda. Arī man jāuzņemas sava atbildības daļa – varbūt tajā laikā, kad biju Saeimā, varēju darīt vairāk. Kuldīgas novadā ceļu uzlabojumi ir bijuši, piemēram, Skrundas–Kuldīgas virzienā, taču Basu ceļam jābūt prioritātei.

U.R.: – Latvija ceļu ziņā nav sliktākā vieta Eiropā, arī Lietuvā situācija visur nav labāka. Lielās pilsētas jāsavieno ar ātrgaitas šosejām. Uzņēmēji no tā iegūtu laika ziņā. Arī ceļa nodokļa sistēma jāpārskata. Jāskatās, lai tā nauda, ko cilvēki samaksā, tiešām nonāk ceļu attīstībā. Par Basu ceļu varu pateikt – no katra ciemata un katras apdzīvotas vietas līdz novada centram jābūt labam ceļam. Basu ceļš, manuprāt, ir viens no sliktākajiem.

N.K.: – Jau teritoriālās reformas sākumā bija uzstādījums, ka reģionu centriem jābūt sasniedzamiem pa ērtiem, drošiem ceļiem. Viens risinājums ir transportlīdzekļu nodevas lielāka novirzīšana valsts ceļiem. Prioritātei jābūt tranzīta maģistrālēm, pēc tam reģionālajiem savienojumiem, piemēram, Saldus–Kuldīga. Arvien būtiskāka kļūst militārā mobilitāte, kas var noteikt vajadzību pat būvēt jaunus ceļus. Par Basu ceļu – tāpat kā visi ir solījuši, arī es saku, ka solījums jāpilda. Katrā novadā atradīsim līdzīgu problēmu. Jāmeklē arī jaunas finansēšanas formas, tostarp publiskā un privātā partnerība.

I.B.: – Smagākais jautājums – kur ņemt finansējumu. Viens avots ir publiskā un privātā partnerība. Ķekavas apvedceļš ir piemērs. Ilgtermiņā tas var izmaksāt dārgāk nekā no Eiropas fondiem vai valsts budžeta, taču uz budžeta iespējām jāskatās reāli, jo finansējums aizsardzībai pieaug.

Otrs resurss ir nākamais Eiropas Savienības struktūrfondu plānošanas periods. Latvija ir ārējās robežas valsts, un mums ir iespēja argumentēt, ka infrastruktūra vajadzīga ne tikai civilām, bet arī drošības un militārās mobilitātes vajadzībām. Ceļi jāskata kopā ar dzelzceļu, lidostām un pārējo transporta infrastruktūru, ar sasniedzamību kopumā. Par Basu ceļu varu teikt, ka tas ir bijis prioritāšu sarakstā. Es ticu, ka agrāk vai vēlāk tas tiks sakārtots.

Novada attīstība

Ja Kuldīgas un Kurzemes attīstībai būtu jāizvēlas tikai viena lieta, kura tā būtu?

I.B.: – Es gribētu virzīt Baltijas jūras un piekrastes drošības un attīstības likumu. Daudz tiek runāts par austrumu pierobežu, un tur paredzēti dažādi atvieglojumi, drošības pasākumi un īpaši finansēšanas mehānismi. Tikpat svarīga ir rietumu piekraste, Baltijas jūra un mūsu ostas. Kuldīgas novadā esam saskārušies ar līdzīgu jautājumu, veidojot ainavu plānu, kurā skaidri noteikts, kur vēja parkus var būvēt un kur nevar. Sākumā attīstītāji iebilda, bet vēlāk atzina, ka skaidri noteikumi uzņēmējiem ir izdevīgi. Līdzīgu pieeju varētu izmantot piekrastē.

N.K.: – Jāsakārto veselības aprūpes pārvaldība, un jāizveido likums par tādu veselības apdrošināšanas modeli, kurā nauda seko pacientam. Jābūt iespējai izvēlēties, kur pakalpojumu saņemt. Īpaši jādomā par bērnu veselību, un jāpanāk, lai bērnam zobārsts vai cits speciālists nebūtu jāmeklē pa pusi Latvijas.

U.R.: – Es gribētu, lai Kuldīga kļūtu par Kurzemes galveno pilsētu. Tas izklausās ambiciozi vai pat utopiski, bet Kuldīgai ir potenciāls būt par vietu, ap kuru veidojas reģiona attīstība.

Ē.P.: – Jau minēju speciālo ekonomisko zonu. Taču nedomāju to tikai Kuldīgas kontekstā. Mums būtu jāreformē Liepājas un Ventspils speciālā ekonomiskā zona, izveidojot Kurzemes speciālo ekonomisko zonu, kurā ietilptu arī Saldus, Kuldīga un Talsi. Kāpēc ekonomiskās priekšrocības jānodrošina tikai divām lielajām pilsētām? Arī Kurzemes vidienē uzņēmēji ir gatavi konkurēt starptautiskajā tirgū.

No partiju programmām

Partijas Mēs mainām noteikumus programmā rakstīts, ka pašvaldību referendumiem jābūt reāli iespējamiem un juridiski saistošiem. Ko tas nozīmēs praksē, un vai nesaskatāt risku tajās vietās, kur dzīvo arī valstij nelojāli cilvēki?

Ē.P.: – Vietējiem cilvēkiem jābūt iespējai lemt par to, kas tieši skar šo kopienu. Protams, ir jautājumi, par kuriem referendums nevar notikt, piemēram, par valsts valodu. Taču pārējos iedzīvotājiem jādod lielāka iespēja piedalīties lēmumu pieņemšanā. Es risku nesaskatu tādā apjomā, kā tas tiek pasniegts. Nevaram visas valsts intereses skatīt caur vienas vai divu pilsētu prizmu. Arī pašlaik atsevišķas lielās pilsētas vada tādi cilvēki, kuru politiskā nostāja ne vienmēr ir Latvijai labvēlīga, taču tas automātiski nenozīmē, ka tiek pieņemti valstij naidīgi lēmumi. Svarīga arī tehnoloģiju izmantošana. Nākotnē varētu nodrošināt digitālu balsošanu.

I.B.: – Es īpaši uzsvērtu drošības un demokrātijas līdzsvaru. Iedzīvotāju iesaistei lēmumu pieņemšanā ir jābūt, taču jebkuram referendumam jānotiek Latvijas Republikas tiesiskajā telpā, ievērojot valsts pamatintereses.

Jaunās konservatīvās partijas programmā teikts, ka mazināsiet birokrātisko slogu mikrouzņēmējiem un pašnodarbinātajiem.

U.R.: – Gribētos, lai uzņēmējam ir skaidrs: ja nopelnīji, piemēram, 100 eiro, tad 15 eiro jānomaksā. Tagad sistēma ir sarežģīta.

Apvienotais saraksts runā par taisnīgāku pašvaldību finanšu modeli, kas motivētu radīt darbavietas, iegūt investīcijas. Ko ar to saprotat?

N.K.: – Finanšu izlīdzināšanas galvenajam mērķim jābūt mazināt lielās atšķirības starp pašvaldībām. Mūsu modelis paredz, ka nekustamā īpašuma nodoklis pilnībā paliek pašvaldībā. Savukārt iedzīvotāju ienākuma nodoklis tiktu sadalīts divās daļās. Viena tiktu sadalīta, ņemot vērā pašvaldības faktiskos ieņēmumus, bet otra novirzīta finanšu izlīdzināšanai un sadalīta, ņemot vērā vidējās izmaksas uz izlīdzināmo vienību. Jāpārskata arī kritēriji, pēc kuriem nosaka pašvaldībām vajadzīgo summu. Tajos jāņem vērā faktiskie izdevumi dažādās jomās. Vienlaikus tas ļautu mazināt administratīvo slogu. Piemēram, būtu jāatsakās no savstarpējiem norēķiniem izglītības iestāžu finansēšanā.

I.B.: – Finanšu izlīdzināšanā parādījies būtisks elements – motivācijas finansējums tām pašvaldībām, kas attīsta uzņēmējdarbību. Tas ir svarīgi, jo pašvaldībai jābūt ieinteresētai radīt darba vietas un piesaistīt investīcijas.

Tas ir viens no jaunajiem aspektiem, kas pašvaldību motivāciju varētu būtiski mainīt. Tāpat jādomā par lielo investīciju programmu caur Altum. Tiem uzņēmumiem, kuriem ražošanas modernizācijā vajadzīgi ļoti lieli ieguldījumi, pašreizējais atbalsts var būt nepietiekams.

Ē.P.: – Es piekrītu, ka pašvaldībām jābūt ieinteresētām attīstīt uzņēmējdarbību. Taču tas jāsavieno ar ekonomiskās aktivitātes veicināšanu visā reģionā, nevis tikai lielākajās pilsētās. Tieši tāpēc runāju par Kurzemes speciālo ekonomisko zonu. Ja vēlamies, lai pašvaldības un uzņēmēji attīstītos, nosacījumiem jābūt vienlīdzīgiem.

U.R.: – Ja reģionā rodas uzņēmumi un darba vietas, tas nozīmē arī lielākus iedzīvotāju ienākumus un lielāku ekonomisko aktivitāti. Bet sistēma nedrīkst būt tāda, ka cilvēkam nav skaidrs, cik naudas viņš nopelna un cik no tās aiziet valstij.

Jaunā Vienotība daudz runā par reģioniem, arī skolām, veselības un sociālajiem pakalpojumiem. Bērnu un skolu kļūst mazāk. Kā jūs šo problēmu risinātu?

I.B.: – Izglītības sistēma jāveido tā, lai katrs bērns jebkurā Latvijas vietā varētu saņemt kvalitatīvu izglītību. Vairākas lielas reformas tiek turpinātas. Viena no tām ir vienotā skola – visi bērni mācās latviešu valodā. Otra ir programma Skola, kuras mērķis ir nodrošināt labu izglītību neatkarīgi no tā, vai skolotājs strādā mazā vai lielā skolā. Ja skola ir akreditēta un spēj kvalitāti nodrošināt, pedagogam jāsaņem atbilstošs atalgojums neatkarīgi no tā, vai viņš strādā Rīgā, Kuldīgā vai lauku skolā.

Bet kā ar bērnu nokļūšanu skolā? Pašvaldībās ir dažāda pieeja: sabiedriskais transports, skolēnu autobusi, līgumi ar pārvadātājiem.

I.B.: – Bērnu nokļūšana skolā ir pašvaldības funkcija. Kuldīgas novadā tiek izmantoti gan sabiedriskie pārvadājumi, gan skolēnu autobusi. Taču šie autobusi var būt diezgan liels slogs. Viens no risinājumiem būtu izmantot Eiropas fondu vai citu ārējo finansējumu, lai palīdzētu autobusus iegādāties. Būtiski ir arī pārskatīt sabiedriskā transporta tīklu. Nedrīkst būt tā, ka sabiedriskais transports un skolēnu autobuss viens otru dublē un nauda tiek tērēta divreiz. Manā ieskatā labākais būtu pārvadājumus koordinēt vienās rokās, nevis sadalīt starp pašvaldību un Satiksmes ministriju.

N.K.: – Ja gribam, lai cilvēki te paliek, bērniem jābūt iespējai saņemt labu izglītību iespējami tuvu dzīvesvietai. Tāpēc nevar skatīties tikai uz skolēnu skaitu tabulā. Jāskatās arī uz to, kāda ir novada situācija, transporta iespējas un kādas citas funkcijas skola pilda.

U.R.: – Izglītība ir viena no trim pamatlietām kopā ar drošību un veselību. Ja cilvēkiem būs droša vide un laba izglītība, mēs varēsim atrast darbaspēku.

Ē.P.: – Arī izglītība jāskata kopā ar ekonomisko attīstību. Ja gribam, lai jaunieši paliek Kurzemē, viņiem šeit ir jāredz nākotne: gan izglītības, gan darba iespējas.

Plānošanas reģions

Vai Kurzemes plānošanas reģionam jāpiešķir vairāk uzdevumu un tiesību? Vai tas sevi attaisnojis?

Ē.P.: – Tam jābūt pārstāvētam daudz plašāk. Pašlaik pašvaldību pārstāv viens cilvēks – mērs vai vietnieks, un sanāksmes notiek reti. Jābūt vairākiem pārstāvjiem no pilsētām un novadiem, un jābūt plašākām funkcijām – tie ir ceļi, izglītība, medicīna un citi jautājumi, kas skar visu reģionu. Plānošanas reģionam jābūt arī savam budžetam un tiesībām par to lemt. Tad tas varētu kļūt par reālu otro pārvaldības līmeni.

U.R.: – Es šajā jautājumā neesmu pietiekami iedziļinājies, lai varētu kompetenti spriest.

N.K.: – Plānošanas reģioni savus uzdevumus pilda, taču pārstāvniecība varētu būt plašāka un vairāk segmentēta. Savā laikā ministrijām bija uzdots meklēt funkcijas, kuras nodot plānošanas reģioniem. Tas būtu arī veids, kā mazināt birokrātiju, jo novados cilvēki problēmas redz daudz reālistiskāk. Īpaši svarīgas būtu tās nozares, ar kurām cilvēki ikdienā saskaras: ceļi, skolēnu un iedzīvotāju pārvadājumi, izglītība, veselības aprūpe.

Kurzeme ir visbaltākais laukums veselības aprūpes ziņā. Pazuduši mazie atbalsta punkti, piemēram, Priekules slimnīca un citi medicīnas centri. Ārkārtējā situācijā cilvēki neskries uz tālāko slimnīcu. Plānošanas reģionam būtu nozīme arī izglītības un pētniecības attīstībā.

I.B.: – Plānošanas reģioni jāstiprina, jo to loma varētu būt daudz lielāka. Īpaši svarīgi būtu tos Eiropas Savienības fondu līdzekļus, kas paredzēti policentriskai attīstībai, apspriest reģiona līmenī. Vispirms par prioritātēm jāvienojas reģionā, tikai pēc tam jāskatās, kā investīcijas sadalīt. Plānošanas reģionu funkcijās varētu ietilpt arī finansējums cilvēkkapitālam: izglītībai, informēšanai, kultūrai un citām jomām.

Paldies par atbalstu

Ja jūs tiktu ievēlēts, kam vispirms teiktu paldies?

N.K.: – Vēlētājiem, kuri par mani būs balsojuši. Jau biju 12. Saeimā, un toreiz tas bija negaidīti. Vēlētājiem svarīgākais ir vērtēt nevis skaļus kampaņas vārdus, bet to, ko cilvēks gadu gaitā izdarījis.

Ē.P.: – Pirmais paldies būtu sievai, jo viņa ir tuvākais cilvēks, kas mani atbalsta. Savai kopienai Priedainē, Kuldīgā un citur novadā, kur mani atbalsta. Arī lauksaimnieku kopienai, jo kopā braucām uz protestiem. Viņi arī raksta priekšlikumus.

U.R.: – Paldies teiktu ģimenei, pēc tam saviem darbiniekiem.

I.B.: – Vispirms paldies teiktu kuldīdzniekiem, novada ļaudīm un citiem kurzemniekiem. Arī savai komandai, jo bez tās politiķis viens daudz paveikt nevar. Un saviem vistuvākajiem.