Ko mācīties no vētras

Uz Kurzemnieka jautājumiem atbild Kuldīgas novada domes priekšsēde, civilās aizsardzības (CA) komisijas vadītāja Inese Astaševska.

Kā vērtējat viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministra priekšlikumu no trim līdz desmit darbdienām vienreizēji pagarināt termiņu tam, lai iesniegtu sākotnējo informāciju par postījumiem?

Pozitīvi. Tāda mēroga situācijā pašvaldības prioritāte ir cilvēku drošība, kritiskās infrastruktūras darbība un vētras seku novēršana, nevis steigā sagatavots administratīvs pārskats. Iespēja sākotnējo informāciju ministrijai iesniegt desmit darbdienās ļauj teritoriju apskatīt kārtīgi, saņemt informāciju no pagastiem, pašvaldības iestādēm un kapitālsabiedrībām, apkopot faktiskās izmaksas un valstij iesniegt pēc iespējas detalizētāku ainu.

Tas, protams, nenozīmē, ka gaidām desmit dienas un tikai tad sākam skaitīt zaudējumus. Kuldīgas novadā postījumu apzināšana sākās uzreiz un turpinās. Taču šādā situācijā ir svarīgi valstij sniegt kvalitatīvus datus, nevis pirmajās dienās izteikt aptuvenus minējumus, kas pēc tam vairākkārt jāprecizē.

Cilvēki pēc vētras redakcijai zvanīja, ka laikus nav saņēmuši informāciju, piemēram, par to, ka nav elektrības. Vai arī tas ir CA komisijas pienākums? Kā tādā situācijā komisijai jārīkojas, un kas tika darīts?

Jau pirms vētras civilās aizsardzības komisija un atbildīgie dienesti strādāja pastiprinātā režīmā. Brīdinājumi par vētru bija visos nacionālajos un pašvaldības medijos, vairākkārt tika sūtīti šūnapraides paziņojumi, Sadales tīkls papildus brīdināja mājsaimniecības par elektrības pārrāvuma riskiem. Taču man ir būtisks pretjautājums – cik mēs katrs pats esam gatavs ārkārtējām situācijām? Saņemot sarkanā vai oranžā līmeņa brīdinājumu, jāsagatavojas katram – jānostiprina lietas pagalmā, jāuzlādē telefoni, jāsagatavo alternatīvi apgaismojuma avoti, jāsarūpē dzeramais ūdens, medikamenti un pārtika vismaz pirmajām stundām.

Ārkārtējā situācijā pašvaldības primārais uzdevums ir darīt to, kas ir kritiski svarīgs: glābt iedzīvotājus, atbrīvot ceļus un uzturēt infrastruktūru. Par personīgo sadzīvi brīžos, kad īslaicīgi pazūd gaisma, mums katram jāmēģina parūpēties pašam.

72 stundu gatavības princips nav domāts tam, lai pašvaldība noveltu atbildību uz cilvēku. Būtība ir cita: jo vairāk mājsaimniecību pirmās trīs diennaktis spēj nodrošināt pamatvajadzības, jo vairāk dienestu resursu krīzes pirmajās stundās varam novirzīt tiem cilvēkiem un vietām, kam palīdzība tiešām vajadzīga nekavējoties.

Taču, ja kāds iedzīvotājs apgalvo, ka informāciju nav saņēmis, es negribētu viņam atbildēt: „Jums vajadzēja to zināt.” Mums tas ir signāls, ka krīzes situācijā informācijai jābūt atkārtotai un pieejamai dažādos veidos, jo vienlaikus var nebūt elektrības, interneta vai mobilo sakaru. Arī šo pieredzi izvērtēsim.

Ko varam secināt? Ko paņemt priekšdienām?

Katras šādas situācijas vērtība ir tajā, ka tā ļoti praktiski parāda gan to, kas darbojas, gan to, kas mums vēl jāstiprina. Jau pirmajā dienā pēc vētras ar kolēģiem pārrunājām komunikācijas un atgriezeniskās saites nozīmi. Krīzē ir ļoti svarīgi, lai informācija ātri nonāk ne tikai no vadības līdz dienestiem, bet arī atpakaļ – mums visu laiku jāredz kopējā situācija: kur problēma ir kritiska, kur darbs jau paveikts, kur vajag papildu resursus. Otra mācība ir sakaru un informācijas kanālu noturība. Mums jābūt gataviem situācijai, kad vienlaikus nav elektrības, interneta un mobilo sakaru. Trešā ir kritiskās infrastruktūras gatavība – rezerves elektroapgāde, ūdensapgāde, sociālās aprūpes iestādes un citas vietas, kuru darbība cilvēkiem svarīga neatkarīgi no laikapstākļiem.

Ceturtā lieta ir mūsu visu kopējā gatavība. Civilā aizsardzība nav tikai civilās aizsardzības komisijas vai pašvaldības dienestu atbildība. Noturīgs novads veidojas tad, ja pašvaldība ir sagatavojusi savus dienestus un kritisko infrastruktūru, uzņēmumi zina savu rīcību un arī katra ģimene ir pārdomājusi, ko darīs, ja diennakti vai ilgāk nebūs elektrības, ūdens vai sakaru.

Tas nenozīmē, ka cilvēks krīzē tiek atstāts viens. Tieši otrādi: jo vairāk cilvēku ir gatavi pirmajās stundās un dienās parūpēties par sevi, jo ātrāk mēs varam palīdzēt tiem, kuri paši to objektīvi nespēj, tas ir, senioriem, cilvēkiem ar veselības problēmām, ģimenēm īpaši sarežģītās situācijās, un nodrošināt kritisko infrastruktūru.

Manuprāt, galvenais secinājums ir ļoti vienkāršs: gatavība krīzei ir kopīga atbildība, bet pašvaldības pienākums ir šo gatavību vadīt, koordinēt un nepārtraukti stiprināt.