„Valsts aizsardzībā katram atradīsies darbiņš”

Kopš 14. augusta Zemessardzes (ZS) 4. Kurzemes brigādes līdzšinējā komandiera pulkveža EDMUNDA SVENČA vietā stājies pulkvežleitnants ĢIRTS SAVINS. Abi viesojās Kurzemnieka redakcijā.

PAREIZIE ZOBRATIŅI MEHĀNISMĀ

Kāpēc tādām maiņām jānotiek? Edmunds Svenčs: Kā komandieris te biju divus gadus ar astīti, un normāli būtu vēl te padienēt. Vai tik mums reglamentā nav prasība, ka līdz trim gadiem atrašanās amatā ir laba un jēgpilna. Pēc vecās loģikas – pirmajā gadā saproti, kur esi nokļuvis, otrajā līdzdarbojies, bet trešajā vari procesu ietekmēt, mainīt un uzlabot. Tad laiks rotēt, lai neiestājas rutīna.

Ģirts Savins: Man bijusi tā unikālā iespēja gan kā rotas, gan bataljona komandierim pabaudīt gandrīz piecus gadus, un mēs paši saprotam, ka pirmajā gadā iepazīsties ar to savu smilšu kasti, kurā tagad drīksti spēlēties, otrajā gadā sāc mainīt, kārtot – pulksteņa mehānismam likt pareizos zobratiņus pareizās vietās, trešajā gadā baudi, kā šis mehānisms sāk strādāt, bet ceturtajā cilvēki jau skatās, labi tevi pazīst, mehānisms sācis darboties, un pat vārdi vairs nav vajadzīgi. Tad ir laiks ko mainīt, jo attīstās tas, kurš mainās.

E.S.: Faktiski man te bija pieci gadi – Kurzemes brigādē biju no 2021. gada jūlija. Tāda veiksme ieskrējienam. Bet Ģirtam ieskrējiens ir tikai divas nedēļas. Apbrīnoju viņa drosmi.

Ģ.S.: Esmu Kurzemē ieradies no kuģa uz balli. Ierados pirms nedēļas svētdien divos naktī no Anglijas, no salas pāri okeānam, bet pirmdien piecos lēcu atpakaļ mašīnā un devos uz Kuldīgu, lai deviņos no rīta sāktu visas maiņas procedūras. Bet jūtu, ka Kuldīga sākusi mani pieņemt. Jau pirmajā dienā, kad Edmunds bija noorganizējis svētbrīdi un es kapelānam teicu paldies, Mārtiņš (Burke-Burkevics – red.) sacīja: „Ģirt, klausies, man ir istabiņa priekš tevis!” Un jūs neticēsiet, bet man jau ir dzīvojamā platība pašā pilsētas centrā.

Ko tas mainīs jūsu un ģimenes dzīvē?

E.S.: Mums abiem ir diezgan līdzīgi. Man saknes ir Talsu novadā, bet tagad tēmēju uz Lielvārdes pusi. Ģirts, kas uzbūvējis pamatīgu māju Ādažos, braukās uz Kurzemi. Ģimene abiem paliek tur, kur ir.

Ģ.S.: Esmu izmetis enkuru pirms pieciem gadiem. Sieviņa paliks Ādažos jaunuzbūvētajā mājā, divi dēli dienē Mehanizētajā kājnieku brigādē, jaunākais – 11 gadus vecais – pieteikts Ādažu skolā, ar klasesbiedriem varēs turpināt mācīties kopā. Jā, ikdienā man tas attālums nav izbraukājams.

Un Edmunds Svenčs turpmāk būs Gaisa spēkos?

E.S.: Domāju, ka man būs darbs ar gaisa telpas drošību, gaisa operāciju integrāciju Sauszemes spēkos vai sauszemes manevrā. Tā kā man bijušas darīšanas ar šo lietu, nedaudz pārzinu, kā viss, kas lido pa gaisu, kas darbojas gaisā, var atbalstīt karavīrus uz zemes. Vismaz formāli pagaidām būšu Nacionālo bruņoto spēku komandiera rīcībā. Mums abiem tas vēl kārtīgi jāpārrunā, bet, jā, ir iezīmēts plāns uz Lielvārdi.

Vai to jūs būtu gribējis?

E.S.: Tā nebija mana pirmā izvēle, teikšu godīgi, bet tas ir nestandarta piedāvājums, tāpēc raisīja interesi. Kad par plāniem, uzdevumiem uzzināju vairāk, sapratu, ka to jau zinu, ka varu un gribu jaunajai vienībai dot pievienoto vērtību. Ticu, ka tur man iemācīs to, ko nezinu, un paklausīs, ja zināšu pateikt pareizo.

Runājot par ģimenēm, mēs abi ar Ģirtu esam dienestā vairāk nekā 30 gadus, un mums jau jābūt savus bērnus izaudzinājušiem. Armijā esam palikuši un liekus jautājumus neuzdodam. Jādod atpakaļ tai sistēmai, kas mūs audzinājusi.

KURZEME SĀK PIEŅEMT

Ģ.S.: Man ir sajūta, ka Kurzeme sāk mani pieņemt. Esmu tāds kārtīgs latvietis: dzimis Cēsīs, uzaudzis Jēkabpilī, īpašumi man ir Sēlijā, ģimenes kapi ir Sēlpils kapos Daugavas krastā pie manas māmiņas projektētas estrādes zaļumballēm. Kā jau latviešiem – kapi saistās ar balli un izdancošanos. Sievu arī esmu atvedis no Sēlijas zemes, no Viesītes. Un tagad esmu Kuldīgā. Acīmredzot liktenis lēmis kaut ko dot arī šim Latvijas galam.

Nupat abi tikāties ar Kuldīgas novada domes vadību. Par ko runājāt?

E.S.: Tā bija iepazīšanās ar Ģirtu, bet arī uz nākotni skatījāmies, uz sadarbību ar Bruņotajiem spēkiem. Mēs pārstāvam aizsardzības resora uniformēto pusi – atkal būs mācības Namejs, militārajā bāzē Mežaine esam veiksmīgi sākuši Valsts aizsardzības dienesta mācību centra darbu. Jāatceras, ka Kurzemes brigādes vadības grupa atrodas Kuldīgā, bet Ģirts atbild par visu brigādi – no Dienvidkurzemes līdz pat Jelgavai, no Ventspils līdz pat Dobelei.

Ģ.S.: Tikko esam tikušies ar Liepājas vadību. Protams, aizbraukšu uz visām pašvaldībām, bet primāri jāiepazīst brigādes vienības. Apbraukājam visus mūsu cilvēkus, lai saprastu spēles noteikumus jaunajā smilšu kastē.

CIVILMILITĀRĀ SADARBĪBA ĪPAŠI SVARĪGA

Kas ir galvenais, ko gaidāt no pašvaldībām?

Ģ.S.: Vispārējās valsts aizsardzības plānā pašvaldībās ir civilās aizsardzības komisijas, un tā būs liela daļa no tās jomas, kurā strādāsim kopā. Protams, tā būs infrastruktūra mūsu vajadzībām, jo Kurzeme ir Latvijas kā uzņemošās valsts daļa, kas uzņem koalīcijas partneru spēkus, jo te ir ceļi no Liepājas un no Ventspils uz Rīgu – tās ir kā artērijas, pa kurām koalīcijas spēkiem pārvietoties. Svarīgi arī stiprināt brigādes spējas, turpināt iesāktos projektus un ieviest to, ko mācāmies no Ukrainas. Civilmilitārā sadarbība tagad kļūst īpaši svarīga.

E.S.: Jā, mums ir uzņemošās valsts funkcijas, un tās mēs veiksim nevis vieni paši kā uniformētais sastāvs, bet ciešā sadarbībā ar pašvaldībām. Vēl svarīgi, ka šogad sācis darboties Krīzes vadības centrs tiešā premjera un prezidenta pārraudzībā. Vismaz mēs paredzam, ka rudenī mācību manevros tas varētu uzņemties lielāku centralizēto pārraudzību pār pašvaldībām un civilās aizsardzības formējumiem tieši krīzes laikā. Te parādīsies tas, ko esam salikuši uz papīra, – no vārdiem pāriesim pie darbiem.

DIENESTS JAUNIEŠIEM INTERESANTS

Kādi darbi pulkvežleitnantam Savinam būs jāturpina Mežainē?

Ģ.S.: Es to sauktu par Nacionālo bruņoto spēku Kurzemes sadaļas šūpuli. Tas veidojas par kārtīgu Valsts aizsardzības dienesta mācību centru, un domāju, ka šis skaitlis – 198 cilvēki – nākotnē augs. Tas būs resurss, kam mums izdosies iedegt acīs dzirkstelīti, parādot, cik interesants var būt militārais dienests.

E.S.: Mežaine ir viens no pēdējiem gabaliņiem, kas saliek puzles kopējo bildi. Jaunsardze ir pirmais posms, kurā jaunieši – gan zēni, gan meitenes – var iesaistīties sākotnējā kopābūšanā, sevis patstāvīgā attīstīšanā, bet jau ar komandas garu, disciplīnu, ar ievirzi uz militārām lietām. Nākamā pakāpe ir obligātā valsts aizsardzības mācība skolās. Un mācību centrs, kurā ir Valsts aizsardzības dienesta jaunieši, ir trešais posms. Tam izejot cauri – un ideāli, ja brīvprātīgi –, jaunieši sevi apliecina kā pilntiesīgus karavīrus, tautas aizstāvjus. Jo zvērests ir uz mūžu – tas nav līgums par kredītu vai studijām augstskolā. Tālāk pēc 11 mēnešiem jaunietis kļūst par augstas gatavības rezerves karavīru, kas gatavs atsaukties aicinājumam jebkurā brīdī. Turklāt Mežaine dod iespēju Kurzemes un daļēji Zemgales jauniešiem mācīties netālu no mājām.

151 bija sākotnējais skaits kā uzdevums, bet tagad ir 198, un lielākā daļa iestājusies brīvprātīgi – tikai 24 izlozējis dators. Mums ir arī piecu gadu Valsts aizsardzības dienests. Pašlaik ir 18 tādi karavīri, un tendence ir skaitam augt. Tie ir karavīri, kam piecu gadu laikā katru gadu jābūt uz 28 dienu obligātajām militārajām nodarbībām.

Ģ.S.: Tā kā biju dienestā Lielbritānijā, man bija iespēja šādu dienestu novērot no malas. Valsts aizsardzības dienests acīmredzot kļuvis pietiekami pievilcīgs. Lielākā daļa Latvijā nāk brīvprātīgi. Viens no maniem dēliem Anglijā pabeidza vidusskolu, un biju patīkami pārsteigts, ka iestāties dienestā Latvijā izlēma pats. Arī vidējais dēls Ādažos pieteicies dienestā ar domu pēc tam studēt.

Tomēr zemessargi vairs nestājas tik aktīvi, kā sākoties Krievijas iebrukumam Ukrainā.

E.S.: Jā, tāds pieplūdums nav novērojams, bet parādījusies interese par Zemessardzes atbalstītājiem. Tas mums ir jauns projekts, kurā pilsonis, kam jāiziet zināma pārbaude par lojalitāti un to, vai nav sodāmības, var militāram formējumam palīdzēt, neesot zemessarga formā. Valsts aizsardzība ir svarīga un pievilcīga visiem, un, ja man ir smagā mašīna, es dodos palīgā. Ir datorspeciālisti, kas var palīdzēt kiberdrošībā, elektroniskajā karadarbībā, ir dronu un pretdronu piloti, 3D kompjūteru speciālisti un citi.

Ģ.S.: Varbūt arī medicīnisku iemeslu dēļ cilvēks nespēj būt mūsu rindās, bet vēlas palīdzēt, un šis formāts to iespēju rada. Arī pensionārs var palīdzēt. Karavīrs arī jāpaēdina. Katram atradīsies darbiņš.

E.S.: Visaptverošajā valsts aizsardzībā ir jaunas formas, kā palīdzēt krīzes situācijās un aizsargāt potenciāla kara gadījumā. Un neaizmirsīsim, ka esam daļa no alianses, spēja uzņemt sabiedrotos ir vitāli svarīga, īpaši Kurzemes brigādei, kam tas ir galvenais uzdevums.

TICĒT DROŠIEM AVOTIEM

Ko jūs teiktu mūsu lasītājiem, cik droši varam justies?

E.S.: Nevajag pašiem sevi uzkurināt uz sliktu. Tas vieš nedrošību, bažas. Jābūt aktīvam savā sabiedrībā, jāuztur komunikācija ar kaimiņiem, jātic tiem, kam pagastā, pilsētā ir laba reputācija, saviem viedokļu līderiem, organizācijām, ko valsts deleģējusi, Bruņotajiem spēkiem. Jātic drošiem avotiem, arī medijiem, raidorganizācijām, tai skaitā jūsu laikrakstam. Kurzemes brigādes zemessargi nāk no tām pašām mājām un pagastiem, un, ja kāds zināms, ar viņu droši var parunāt, ja ir bažas.

Mums šobrīd nav nekāda tieša apdraudējuma. Ja runājam par hipotētiskiem droniem, tad esam tādā pašā situācijā kā Zemgale, Vid-zeme un citas vietas. Bet, tā kā šo draudu pazīstam, tad zinām, kā reaģēt. Kurzemes brigādes vienīgais uzdevums – aizsargāt Latvijas rietumpusi. Zemessardzei ir tas bonuss, ka jūtam vidējo temperatūru, nervu šūnas, zinām, kas aktuāls Jelgavā ar plūdiem, kas darās ar krusu Dobeles pusē, vai Liepājā kāda sabotāža atkal parādījusies un tamlīdzīgi. Un esam pirmie, kas reaģēs, tāpēc saviem dienestiem jātic.

Ģ.S.: Nebažīsimies, bet svinēsim! 21. augustā (šodien – red.) visi zemessargi ir aicināti uz darbavietām doties formā, jo Zemessardzei svinam 35 gadus. Tāpat 23. augustā visi aicināti pie Brīvības pieminekļa pievienoties mums svinībās – būs dažādi pasākumi, varēs apskatīt mūsu jaunāko tehniku, būt kopā ar zemessargiem. Un varbūt apsvērt pievienoties.