No Dzīrēm Kuldīgā līdz Vecpilsētas svētkiem

Kad mūsu pilsētas svētki ir aiz muguras, man tomēr gribas uzrakstīt pāris rindas par tiem. Kāpēc? Tāpēc, ka gandrīz ikvienam par tiem ir savs viedoklis. Un starp visiem komentāriem ļoti bieži izskan viena doma: „Dzīres Kuldīgā – tie gan bija svētki.”

Un tad man gribas mazliet iebilst, jo šāds salīdzinājums man atgādina strīdu par to, ka videomagnetofons savulaik bija labāks par Netflix. Savā laikā – jā. Šodien – vairs ne. Ne tāpēc, ka viens būtu slikts un otrs labs, bet tāpēc, ka katrs ir sava laika labākais risinājums.

Arī svētki mainās.

Mēs Kuldīgā patiesībā esam bijuši celmlauži jau vairākas reizes. Mēs bijām vieni no pirmajiem Latvijā, kas pilsētas svētkus padarīja par kaut ko daudz lielāku. Vēlāk tie pārtapa par leģendārajām Dzīrēm Kuldīgā, uz kurām brauca cilvēki no visas Latvijas un arī ārzemēm. Četras dienas pilsēta dzīvoja citā ritmā. Viss bija lielāks – cilvēku skaits, koncerti, karuseļi, tirgotāji un sajūta, ka visa Kuldīga svin kopā.

Es to zinu nevis no nostāstiem, bet tāpēc, ka pati tajos uzaugu. Manā pusaudžu laikā karuseļi bija obligāts pieturas punkts. Vēlāk, kad izveidoju ģimeni, šie datumi mūsu kalendārā bija atzīmēti gluži kā Ziemassvētki vai Jāņi. Svētki nebija vienkārši pasākums. Tie bija gada notikums, kuru gaidījām visi. Tāpēc varu droši teikt, ka es zinu, par ko runāju.

Pirms dažiem gadiem arī es biju starp tiem, kuri uzskatīja, ka vajadzētu atgriezt nosaukumu Dzīres Kuldīgā. Pēc pandēmijas, kad svētki ieguva citu nosaukumu, man šķita, ka cilvēkiem kļūs grūtāk saprast, ka tie joprojām ir pilsētas galvenie svētki. Bet tad pienāca pirmie Vecpilsētas svētki pilnā apjomā. Un es sapratu, ka kļūdījos. Tie vairs nemēģināja atkārtot pagātni. Tie radīja kaut ko savu.

Šodien svētku budžets vairs nav tāds, kāds tas bija pirms daudziem gadiem. Mainījies ir arī mērogs un formāts. Taču tas nenozīmē, ka svētki ir kļuvuši sliktāki. Tie vienkārši ir kļuvuši citādi. Intīmāki. Cilvēcīgāki. Tuvāki pašai vecpilsētai. Man patīk, ka šodien svētki vairāk pieder pašiem kuldīdzniekiem. Ka tajos iesaistās uzņēmēji, mākslinieki, kolektīvi un cilvēki, kuri vienkārši grib radīt. Rodas sajūta, ka svētkus neveido viena organizācija. Tos veido visa pilsēta kopā. Un, manuprāt, tieši tajā slēpjas šī formāta lielākā vērtība.

Protams, vienmēr būs lietas, ko uzlabot. Katrs pasākums pēc sevis atstāj secinājumus un idejas nākamajam gadam. Tā tam arī jābūt. Attīstība nekad nenotiek vienā dienā, un labi svētki neveidojas pēc vienas formulas.

Taču varbūt mums vajadzētu mazliet retāk salīdzināt šodienu ar vakardienu. Jo mēs ļoti bieži patiesībā salīdzinām nevis divus pasākumus, bet divas dažādas dzīves. Mēs atceramies ne tikai svētkus – mēs atceramies sevi tajos. Savu jaunību, draugus, pirmo mīlestību, bērnus, kuri toreiz vēl sēdēja uz pleciem, un vecākus, kuri vēl bija līdzās. Tāpēc pagātne gandrīz vienmēr šķiet skaistāka.

Bet arī šodien kādam bērnam šie Vecpilsētas svētki būs tie, par kuriem viņš pēc divdesmit gadiem teiks: „Tie gan bija svētki.” Un varbūt tas ir pats svarīgākais. Jo labi svētki nav tie, kas cenšas atkārtot pagātni. Labi svētki ir tie, kas kļūst par skaistām atmiņām nākotnē.