Divu kultūru iedvesmots

Kuldīgā dažas dienas viesojās lietuviešu mākslinieks ANSIS BURKE. Sarunā mākslinieks stāsta par radošajiem meklējumiem, darbu ar studentiem un saikni ar Kuldīgu – pilsētu, kurā viņš labprāt atgriežas un kuru nākotnē varētu saukt par savām otrajām mājām.

Jūsu dzīve saistīta gan ar Latviju, gan Lietuvu. Cik lielā mērā abu valstu kultūras vide ir veidojusi jūsu personību un māksliniecisko redzējumu?

Mans tēvs ir latvietis (Ansis Grūbe – aut.), esmu dzimis Lietuvā, Šilutē, netālu no Klaipēdas, un mans latviskais vārds vienmēr piesaistījis apkārtējo uzmanību. Bērnudārzā, skolā un vēlāk arī citās dzīves situācijās man bieži nācās skaidrot savu izcelsmi. Tas savā ziņā lika censties vairāk nekā citiem – vienmēr gribējās paveikt darbu īpaši labi.

Ģimenē valdīja valodu daudzveidība. Vecāki savā starpā runāja krieviski, mēs ar brāli – lietuviski, bet tēvs ar mums sarunājās latviski. Vienā brīdī bērnībā pat pārstāju runāt, jo, iespējams, bērna prātam tā bija pārāk liela informācijas plūsma. Tēvs tomēr neatlaidīgi turpināja lasīt pasakas, mācīt valodu un uzskatīja, ka izglītība ir ļoti svarīga.

Šodien jūtos bagātāks tieši tāpēc, ka man ir iespēja būt daļai no abām kultūrām. Protams, ikdienā vairāk dzīvoju kā lietuvietis, taču Latvijas kultūra man vienmēr ir bijusi tuva. Tēvs mani iepazīstināja ar mākslu, regulāri veda uz izstādēm un daudz stāstīja par gleznotāju Kārli Grūbi*. Tagad viņa gleznas glabājas manā darbnīcā Viļņā un kalpo kā iedvesmas avots. Esmu ļoti pateicīgs tēvam par šo pamatu.

Vai savā daiļradē jūtat atšķirību starp latvisko un lietuvisko kultūras mantojumu?

Domāju, ka māksla pati par sevi ir ļoti personiska. Protams, zemapziņā kultūra atstāj nospiedumus, taču, kad gleznoju, cenšos būt neatkarīgs un saglabāt savu individuālo rokrakstu. Es nevēlos mākslu apzināti piesaistīt kādai konkrētai kultūrai – svarīgākais ir tas, ko pats vēlos pateikt.

Kā nonācāt līdz lēmumam kļūt par mākslinieku?

Izšķirošais brīdis bija astoņpadsmit gadu vecumā, kad bija jāizvēlas studiju ceļš. Ilgi svārstījos starp arhitektūru un glezniecību. Mana mamma ir arhitekte, tāpēc arhitektūras vide man bija labi pazīstama. Domāju, ka arhitekts vienmēr varēs gleznot, bet gleznotājam arhitekta zināšanas vēlāk iegūt būs daudz grūtāk. Tāpēc izvēlējos arhitektūras studijas. Šī izglītība man deva ļoti plašu skatījumu – izpratni par telpu, formu, konstrukciju, materiāliem un krāsām. Tā iemācīja domāt strukturēti un loģiski.

Vai arhitekta domāšana jūtama jūsu gleznās?

Pilnīgi noteikti. Man ir svarīga kompozīcijas skaidrība, konstrukcija un idejas tīrība. Varbūt tieši tāpēc abstraktā glezniecība man sākumā šķita sarežģītāka – tajā nepieciešams vairāk uzticēties intuīcijai nekā loģikai.

Tomēr pēdējos gados arvien vairāk mācos ļauties šai brīvībai. Manuprāt, laba glezniecība rodas tad, kad līdzsvarā darbojas gan prāts, gan intuīcija. Šobrīd, 42 gadu vecumā, abstraktā domāšana mani interesē arvien vairāk.

Jūsu darbos ir daudzveidīga krāsu palete un tēmas. Kā izvēlaties, ko gleznot?

Es nepiesaistos vienam stilam. Cenšos, lai katra izstāde skatītājam šķistu kā vairāku autoru kopdarbs. Mani interesē gan akadēmiskā glezniecība, gan sirreālisms, gan ainavas, gan portreti.

Savulaik radīju veselu Madonnu sēriju – sieviešu tēlus, kas dzimuši tikai no iztēles. Paralēli gleznoju arī pilsētu ainavas un dabas skatus. Man ir svarīgi nepārtraukti meklēt jaunas formas un nepazaudēt radošo zinātkāri.

Ainavas jūsu darbos ieņem nozīmīgu vietu. Kas jūs tajās visvairāk saista?

Pēdējos gados daudz piedalos plenēros un organizēju arī gleznošanas nodarbības studentiem. Mani interesē ne tikai klasiskie, visiem zināmie skati, bet arī vietas, kuras cilvēki ikdienā nepamana. Nesen tapa panorāmu cikls par Viļņu. Meklēju skatu punktus, no kuriem pilsētu ierauga citādi. Mani saista arī industriālā vide – fabrikas, dzelzceļš, skursteņi. Daudziem tā nešķiet skaista, bet gleznā šie motīvi iegūst īpašu romantiku un estētiku.

Un kas jūs Kuldīgā uzrunā visvairāk?

Protams, Venta, vecpilsēta un senās ēkas ir brīnišķīgas, taču vienmēr cenšos atrast arī vietas, kuras nav tik acīmredzamas. Man patīk pašam atklāt pilsētu.

Īpaši iespaidoja skatu tornis. Uzkāpu tajā pirmo reizi, un tas bija lielisks piedzīvojums. Kā arhitektam man ļoti patika risinājums – moderna, pārdomāta konstrukcija, kurā viss ir organiski integrēts. Redzams, ka autors domājis ne tikai par funkcionalitāti, bet arī par estētiku. Šādu arhitektūru vienmēr gribas uzslavēt.

Pagājušajā gadā Kuldīgā visa ģimene ieradāmies uz nelielu plenēru. Mana sieva arī ir pasniedzēja, un mēs kopā ejam cauri gan dzīvei, gan profesionālajam ceļam jau kopš skolas laikiem. Kopā ar bērniem staigājām pa pilsētu, meklējām motīvus gleznām, un arī bērni zīmēja.

Pēc izglītības esat arhitekts. Kā sākās profesionālais ceļš šajā jomā?

Studiju laikā piedzīvoju ļoti īpašu notikumu. Vēl būdams ceturtā kursa students, piedalījos arhitektūras konkursā par kompleksa rekonstrukciju Klaipēdas centrā. Konkursā sacentās profesionāli arhitekti, tomēr uzvarēja mans projekts. Tas bija neparasts brīdis, jo diplomdarbs vienlaikus kļuva par reālu projektu.

Tolaik šķita, ka visu dzīvi būšu arhitekts. Taču drīz sākās 2008. gada ekonomiskā krīze. Projektu bija daudz, bet finansējuma trūka, un tas ietekmēja visu nozari. Izdevās realizēt dažus projektus, iegūt godalgas konkursos, tomēr kļuva skaidrs, ka nāksies meklēt citu ceļu.

Vai tajā laikā pievērsāties glezniecībai?

Tas nenotika vienā dienā. Krīzes laikā pievērsos antikvāru priekšmetu tirdzniecībai. Izveidoju nelielu antikvariātu, pēc tam jau veikalu Viļņas centrā. Šis dzīves posms ilga gandrīz desmit gadus.

Pandēmijas laikā atkal sev uzdevu jautājumu – ko vēlos darīt turpmāk? Sapratu, ka visvairāk mani saista glezniecība.

Arhitektūra ir komandas darbs. Pie vienas ēkas strādā pasūtītājs, projektētāji, būvnieki, inženieri un daudzi citi. Savukārt glezna ir pilnībā autora darbs. Tu viens pats radi ideju, īsteno to un redzi rezultātu. Tieši šī sajūta man kļuva ļoti svarīga.

Vai atceraties pirmos darbus pēc šī lēmuma?

Patiesībā es gleznoju visu mūžu. Arī laikā, kad strādāju par arhitektu un pasniedzu studentiem. Tomēr ilgu laiku glezniecība nebija mana galvenā nodarbošanās.

Atceros, ka studenti bieži jautāja: „Kur ir jūsu gleznas?” Es mācīju glezniecības pamatus, bet pašam nebija pietiekami daudz darbu, ko parādīt. Tas lika aizdomāties. Sapratu, ka pasniedzējam jābūt piemēram. Studentiem ir svarīgi redzēt, ko skolotājs pats rada, kā viņš attīstās un kāds ir viņa profesionālais ceļš. Tieši tas kļuva par vienu no maniem lielākajiem motīviem daudz vairāk gleznot un regulāri rīkot izstādes.

Cik nozīmīgas jums ir izstādes?

Izstādes ir svarīgas, tā ir iespēja atstāt savu ieguldījumu kultūrā. Man patīk eksponēt darbus ne tikai galerijās. Mani saista pilis, muzeji, torņi un citas vēsturiskas vietas, kur pati telpa kļūst par daļu no stāsta. Tad izstāde iegūst pavisam citu noskaņu.

Mākslinieki Latvijā un Lietuvā cits citu pazīst, apmeklē izstādes un uztur kontaktus. Man šķiet svarīgi, lai abu valstu mākslas vide turpinātu sadarboties.

Strādājat arī par lektoru Viļņas Mākslas akadēmijā. Kas jums šajā darbā ir vissvarīgākais?

Katrs students ir atšķirīgs, tāpēc cenšos neuzspiest savu redzējumu. Vispirms mēģinu saprast, kas katram cilvēkam padodas vislabāk un kā viņš domā. Man šķiet, ka skolotāja uzdevums nav radīt sev līdzīgus māksliniekus. Gluži pretēji – jāpalīdz studentam atrast pašam savu ceļu.

Glezniecībā ir daudz tehnisku lietu, ko var iemācīt, – perspektīva, anatomija, gaisma, krāsu attiecības, kompozīcija. Taču katrai situācijai nepieciešama cita pieeja, tāpēc cenšos padomu dot tieši tajā brīdī, kad tas studentam visvairāk nepieciešams.

Mani studenti ir ļoti dažādi. Vieni gatavojas iestāties mākslas augstskolās Lietuvā vai ārzemēs, citi glezno savam priekam. Pie manis mācās arī cilvēki cienījamā vecumā. Piemēram, viens no studentiem ir vairāk nekā 70 gadu vecs arhitekts. Viņš profesionālajā dzīvē projektējis ēku fasādes, bet tagad aizrautīgi apgūst akvareli. Redzēt šādu vēlmi mācīties arī pēc ilgas profesionālās karjeras ir ļoti iedvesmojoši.

Kādi šobrīd ir jūsu tuvākie radošie mērķi? Vai ir kas tāds, ko vēl noteikti vēlaties apgūt?

Mākslinieks nekad nepārstāj mācīties. Arī es joprojām pilnveidoju zināšanas, īpaši cilvēka anatomijā. Jo vairāk glezno figūras, jo vairāk saproti, cik daudz vēl jāapgūst. Nepietiek zināt tikai proporcijas – ir jāizprot kaulu uzbūve, muskuļu darbība un cilvēka ķermenis dažādās pozās.

Nesen pievērsos lielām figurālām kompozīcijām – gleznām, kuru izmērs sasniedz pat vairāk nekā divus metrus. Tas bija nopietns izaicinājums, un priecājos, ka izdevās to īstenot. Šobrīd mani aizrauj arī panorāmas un ainavas, taču nekad nevar zināt, kādas idejas radīsies nākotnē. Man šķiet, ka neparedzamība ir viena no mākslinieka profesijas skaistākajām īpašībām.

Ja cilvēks vēl nav redzējis jūsu darbus, kā trīs vārdos tos raksturotu?

Pirmais vārds noteikti būtu konstrukcija. Man ir svarīga vizuālā uzbūve, kompozīcija un formas skaidrība.

Otrs vārds varētu būt vēstījums. Katrā gleznā vēlos pateikt ko vairāk par redzamo. Dažreiz tas ir vēsturisks atgādinājums, citreiz – personiska sajūta vai pārdomas.

Trešais – mīlestība. Mīlestība pret mākslu, pret glezniecību un pret cilvēku. Man negribas radīt darbus, kuros dominē drūmums vai agresija. Vēlos, lai gleznas iedvesmo un raisa pozitīvas emocijas.

Jūsu sieva arī ir saistīta ar mākslu. Vai mājās viens otram dodat padomus par darbiem?

Mana sieva ir arhitekte, un viņa ir studējusi arī mākslas pedagoģiju. Pašlaik domā par doktora studijām. Mēs abi ļoti interesējamies par pedagoģiju, psiholoģiju un mācību metodēm, apmeklējam konferences un turpinām pilnveidoties.

Runājot par radošo procesu, viens otram padomus dodam reti. Katram ir savs rokraksts un savs redzējums. Mēs labi zinām viens otra stiprās puses un cienām tās. Ja rodas kāds konkrēts jautājums, protams, apspriežamies, taču necenšamies viens otru ietekmēt.

Pēdējos gados mana darbnīca kļuvusi par neatņemamu ikdienas sastāvdaļu. Starp darbu akadēmijā un ģimenes dzīvi lielāko daļu brīvā laika pavadu tieši tur.

Vai gleznošanai jums nepieciešami īpaši rituāli?

Man patīk strādāt mūzikas pavadībā. Kvalitatīvi ieraksti, kafijas krūze – tas viss rada noskaņu. Sievai ir citādi – viņai patīk klusums un mierīga vide. Katrs strādājam tā, kā jūtamies vislabāk.

Cik bieži izdodas atbraukt uz Kuldīgu?

Tagad aptuveni divas reizes gadā. Agrāk sanāca retāk, reizēm tikai reizi gadā vai pat divos gados. Šogad jau biju tēva jubilejā un uzdāvināju viņam divas gleznas – portretu un sirreālu darbu. Šoreiz atbraucu kopā ar ģimeni. Man ir svarīgi, lai arī bērni iepazīst šo vietu un pavada laiku kopā ar vectēvu.

Ko Kuldīgā paspējāt apskatīt?

Vislielākais iespaids palika pēc skatu torņa apmeklējuma. Iepriekš tam vienmēr braucām garām, bet šoreiz nolēmām uzkāpt. Tas bija patiešām īpašs piedzīvojums.

Protams, daudz staigājām arī pa pilsētu. Man patīk vienkārši klejot pa ielām, atcerēties vietas no iepriekšējām reizēm, vecmāmiņas māju, bērnības sajūtas. Dažreiz tieši šādas pastaigas rada vislielāko iedvesmu.

Vai kādreiz varētu sevi iedomāties dzīvojam Kuldīgā?

Domāju, ka jā. Varbūt ne šobrīd, bet vēlāk dzīvē – noteikti. Kuldīgā ir miers, skaista arhitektūra un īpaša atmosfēra. Pēc Viļņas vai Rīgas steigas šeit var patiesi atpūsties un sakārtot domas.

Vai jūsu bērni runā latviski?

Diemžēl ne. Mēģinājām mācīties, mājās bija arī latviešu valodas grāmatas, taču skolā slodze bija liela. Viņi gan pamazām iepazīst valodu – lasa uzrakstus, jautā par vārdu nozīmi un dažus izteicienus jau atceras.

Ar vectēvu viņi lielākoties sarunājas angliski. Tēvs arī apgūst angļu valodu, tāpēc saziņa izdodas. Ceru, ka, turpinot braukt uz Latviju divas reizes gadā, bērniem radīsies arvien ciešāka saikne ar tēva dzimteni.

Jūsu tēvs daudz interesējas par dzimtas vēsturi. Vai arī jūs tas saista?

Ikdienā dzīvoju un strādāju Viļņā, tāpēc lielāko daļu laika aizņem glezniecība, studenti un darbs. Taču tēvs vienmēr atgādina par dzimtas saknēm. Fotogrāfijas, dokumenti, stāsti – tas viss palīdz sajust saikni ar iepriekšējām paaudzēm.

*Ansis Grūbe ir viņa māsasdēls.