Sarunāties, nevis uzbrukt

Citāda priekšvēlēšanu saruna ar Saeimas deputātu kandidātiem – tāds bija nodibinājuma Demokrātijas fonds sarīkotais Latvijas ideju simpozijs Kuldīgas Vecpilsētas svētku laikā Pilsētas dārzā.

Simpoziju atklājot, tā vadītājs, filozofs Ģirts Jankovskis mudināja atcerēties un pēc tam vairākas reizes arī bija spiests atgādināt, ka šī ir nevis tipiska priekšvēlēšanu diskusija, bet gan saruna, kurā mazāk ir pretstatīšanās, vairāk ideju, mazāk asumu, vairāk cieņpilnu sarunu, mēģinot saprast, kurp kā sabiedrība gribam iet. Tēma bija tāda: kādā virzienā Latvijai un tās sabiedrībai jāattīstās un kādi soļi vajadzīgi, lai pie tāda redzējuma nonāktu.

Vai Demokrātijas fnda labi iecerētais formāts izdevās? Gan jā, gan nē. Dalībniekiem un pasīvajiem vērotājiem tā bija laba iespēja – klausīties deviņu Saeimas vēlēšanu sarakstu pārstāvjos, kuru teiktais atspoguļoja gan viņu politisko organizāciju nostādni, gan pašizpausmi, kas atklāja uzskatus un vērtības. No tāda viedokļa, iespējams, kādam, kurš vēl domā, par ko 3. oktobrī balsot, būs vieglāk izlemt, bet citiem nostiprinājās pārliecība, ka jau izdarītā izvēle ir pareiza.

Daiga Pirogova (Jaunā konservatīvā partija) atzina, ka esot sapnis likt akcentu uz ekonomisko bloku, pārdalot gan pievienotās vērtības, gan iedzīvotāju ienākuma nodokli un naudu novirzot tiem novadiem, kuros norit aktīva saimnieciskā darbība. Aivis Landmanis (Apvienotais saraksts), piesakot sevi kā Ventspils domes opozicionāru, aicināja ne tikai reaģēt uz sarkanajām kartītēm, bet deputātiem dot arī dzeltenas kā sportā – viņaprāt, reputācija ir svarīga, un jāattīrās no tiem, kuri ir izšķērdīgi, kam paslīd roka.

Loreta Robežniece (Latvijas attīstībai) definēja trīs būtiskas lietas: uzticēšanos, piederību (tā ir svarīga tāpēc, ka darbojas arī tad, kad neviens neskatās, nevis paklausība, kas darbojas tad, kad kāds skatās) un pēctecību (domāt tālāk par četru gadu termiņu).

Agnese Lāce (Progresīvie) akcentēja piederību Eiropas vērtību telpai, apņēmību nosargāt Stambulas konvenciju, turpināt ieguldījumus aizsardzībā un veicināt to, lai stipras kopienas būtu valsts sadarbības partneres.

Grigorijs Rozentāls (Mēs mainām noteikumus) atcerējās Atmodas laika ideālus un aicināja uz ģenerāltīrīšanu valsts pārvaldē, uz normatīvo aktu revidēšanu un cieņu pret privātīpašumu, sakot, ka valstij privātīpašumā nevajag nākt.

Inga Bērziņa (Jaunā Vienotība) sacīja, ka minētajiem ideāliem tic arī šodien, ka jādara viss, lai novados būtu cilvēki un lai tur ir tādi paši pakalpojumi kā galvaspilsētā. Svarīga arī spēja sarunāties, jo Latvijas nākotne jāveido visiem kopā.

Ramona Petraviča (Latvija pirmajā vietā) uzsvēra: Latvijai jābūt tādai vietai, kurā cilvēki grib dzīvot vai atgriezties, kur ir spēcīgas ģimenes, kas ir novērtētas, kur seniori var atļauties to, ko vēlas, un uzņēmēji attīstīties.

Vladimirs Osmanovs (Suverēnā vara/Jaunlatvieši) atzina, ka Kuldīga attīstās un izskatās smuki, bet no partijas programmas aicināja nepieļaut ģimenisko vērtību graušanu, iestāties pret Stambulas konvenciju un samazināt nodokļus kurināmajam, pārtikai, medicīnas precēm utt.

Ruta Karloviča (Zaļo un Zemnieku savienība) runāja analoģijās. Kāds ir spēcīgs uzņēmums vai iestāde? Tāds, kurā ir spējīgs līderis un viss kolektīvs. Jo sašķeltāki būsim, jo vairāk attīstību bremzēsim. Un nākamajam iepriekšējais nav jānojauc.

Kad kandidāti bija runājuši, dažādas replikas izteica partiju līdzjutēji, un tās gan atstāja nepatīkamas mieles, jo bija pilnas negāciju un agresijas. Tāpēc simpozijs, lai gan labi iecerēts, īsti neizdevās tā, kā organizatori to plānoja, un parādīja to, kas faktiski nav pārsteigums: cieņpilni sarunāties mūsu sabiedrībā daudziem vēl jāmācās.