Rekordilgi futbola svētki

Kanādas, ASV un Meksikas rīkotais Pasaules kauss futbolā beidzies ar Spānijas triumfu. Rekordilgi futbola svētki – vairāk nekā mēnesi – 104 mačos skatītājus ir lutinājuši uz nebēdu. Kā futbola interesentiem zināms, pirmo reizi gandrīz trīs desmitgadēs čempionāts piedzīvoja izmaiņas: finālturnīrā tika iekļautas nevis 32, bet gan 48 komandas. Astoņās no 12 grupām izslēgšanas spēlēm kvalificējās nevis divas, bet trīs valstsvienības.

Lielākās pārmaiņas spēles ziņā bija obligātie padzeršanās pārtraukumi katra puslaika vidū. Vairums skatītāju, mani ieskaitot, uzskata, ka tas darīts tāpēc, lai mača laikā pāris papildu minūtes varētu rādīt reklāmas, nevis tādēļ, lai rūpētos par spēlētāju veselību. Protams, ekstrēmā karstumā tas vajadzīgs, bet ne katrā spēlē. Galu galā šie ir augstākās klases sportisti, kas spēj izturēt arī bez padzeršanās pārtraukumiem. Man ir liela cieņa pret tiem televīzijas kanāliem, kuri savu nostāju izrādīja, izvēloties ūdens paužu laikā palikt tiešajā ēterā. Bet visiem finansiālā situācija neļauj palaist garām tādu iespēju pārraidīt papildu reklāmas. Arī mūsmāju pārraidēs skatītāji uz pāris minūtēm no futbola laukuma bija atrauti.

Bet visvairāk ūdens pauzes ietekmēja spēles taktisko daļu. Katra puslaika vidū treneriem bija iespēja trīs minūtes ar spēlētājiem parunāt, parādīt, kā pretiniekus pārspēt, ko darīt citādi. Dabīgā futbola spēlē saziņa starp spēlētājiem un soliņu mača vidū ir ārkārtīgi sarežģīta skatītāju skaļuma un laukuma plašuma dēļ. Puslaiks līdz šim bija treneru vienīgā iespēja pilnvērtīgi instruēt komandas, bet šīgada Pasaules kausā tādas bija trīs.

Ļoti interesē, kāds tagad ir miega režīms tiem Eiropas entuziastiem, kuri centās noskatīties visus 104 mačus… Īpaši grupu posmā laika zonu atšķirības dēļ spēles notika viena pēc otras no vakara līdz rītam. Es pieslēdzos, šķiet, vien 15 līdz 20 mačiem un miegu vienmēr liku pirmajā vietā.

Par spīti strīdīgajām noteikumu izmaiņām un skandāliem par tiesnešu lēmumu man šis Pasaules kauss paliks atmiņā ar ko citu – tā bija pēdējā reize, kad tik prestižā turnīrā redzējām tādas leģendas kā Lionelu Mesi, Krištianu Ronaldu, Luku Modriču, Manuelu Noieru. Es uzaugu, viņu spēli vērojot, tādēļ paaudžu maiņa ir īpaši jūtama. Lai gan futbols nav pats mīļākais sporta veids, ik pēc četriem gadiem tam izdodas uz mēnesi iekarot manu un vēl daudzu sporta entuziastu sirdi.