Latvija francūzim izrādījās perfekta izvēle

Kad 17 gadus vecais IGO MARKŪ (Hugo Marcoux) no Francijas nolēma gadu pavadīt apmaiņas programmā ārzemēs, Latvija nebija viņa sapņu galamērķis, bet gan ziņkārības rosināta izvēle – valsts, par kuru Francijā zina maz. Gandrīz gadu dzīvojot pie Rautiņu ģimenes Ābeļciemā un mācoties Kuldīgas Centra vidusskolas 10. klasē, viņš iepazina ne tikai latviešu valodu, skolu un bargo ziemu, bet arī pārliecinājās, ka reizēm vislabākās izvēles ir tās, no kurām sākumā neko daudz negaida.

No kurienes esi?

Esmu no Francijas. Tuvākā lielā un plašāk zināmā pilsēta ir Liona, bet patiesībā dzīvoju apmēram stundas brauciena attālumā uz dienvidiem no tās – mazā ciematā, kurā ir aptuveni 200 iedzīvotāju.

Kā izlēmi piedalīties apmaiņas programmā?

Pirmo reizi mamma man par apmaiņas programmām citās valstīs pastāstīja, kad man bija 13 gadi. Man ļoti patīk valodas – gribu tās izzināt un mēģinu mācīties katru, ko varu. Mamma teica: ja man patīk valodas, man vajadzētu pamēģināt apmaiņas programmu, jo tā var iepazīt ne tikai valodu, bet arī valsti, kultūru, tradīcijas un visu pārējo. Es ļoti mīlu savu ģimeni un ierasto vidi, tāpēc doma par aizbraukšanu uz gadu sākumā mani biedēja. Kad man bija 15, jau biju mazliet izaudzis un sāku domāt, ka tā varētu būt lieliska pieredze. Vienā brīdī teicu: labi, kāpēc ne? AFS mums šķita piemērotākā organizācija, jo var dzīvot pie viesģimenes.

Kā izvēlējies Latviju?

Tas ir grūts jautājums, jo īsti nezinu. Latvija bija mana pirmā izvēle, otrajā vietā bija Čehija, trešajā – Ungārija. Kā rezerves varianti bija Serbija un Islande, taču tās mums ar ģimeni nebija tik ērtas izvēles, jo tās nav Eiropas Savienībā. Būtu jādomā par telefona pieslēgumu, banku un citām praktiskām lietām. Francijā par Latviju gandrīz nerunā. Tā ir maza valsts, par to daudz nedzird. Es skatījos Eiropas kartē, jo vēlējos palikt Eiropā – tā ir mana mīļākā pasaules daļa. Tobrīd mācījos krievu valodu, kas Francijā skolās nav bieži sastopama. Es pat biju domājis par Krieviju, bet kara Ukrainā dēļ tas nebija labs variants. Tāpēc skatījos uz valstīm apkārt – Baltijas valstīm un citām bijušajām PSRS valstīm. Nevarēju izvēlēties starp Igauniju un Latviju, bet AFS programmā uz Igauniju doties nevarēja. Tā arī izvēlējos Latviju. Tā nebija mana sapņu valsts, kā dažiem tā ir ASV vai Japāna. Es vienkārši biju ziņkārīgs. Man šķita labi aizbraukt uz valsti, par kuru Francijā zina maz. Gribēju kaut ko citādāku, bet ne pārāk tālu no tā, ko pazīstu, tāpēc paliku Eiropā.

Kad ieradies Latvijā?

Es ierados pērn 22. augustā un palieku līdz jūnija beigām. Programma ilgst apmēram desmit mēnešus – visu mācību gadu. Latvijā skola beidzas diezgan agri, bet Francijā dažkārt mācības turpinās līdz jūnija beigām vai pat jūlijam. Programmas noslēgumā vecāki atbrauks uz Latviju, lai dotos nelielā ceļojumā pa Baltijas valstīm.

Kāds bija pirmais iespaids, ierodoties Latvijā?

Rītā, kad bija jālido, man bija ļoti grūti. Lidmašīnā satiku vēl piecus francūžus, kuri arī šogad brauca uz Latviju. Mēs daudz runājām un gandrīz aizmirsām, ka dodamies prom uz veselu gadu. Kad iznācu no lidostas ar savu koferi, man bija sev jājautā: ko es tikko izdarīju? Pēkšņi biju jaunā valstī, ar jaunu valodu, kuru nezinu, un cilvēkiem, kurus nepazīstu. Pirmās divas dienas mums bija AFS programmas nometne Jūrmalā. Tur satiku citus apmaiņas skolēnus no dažādām valstīm – ASV, Jaunzēlandes, Japānas, Itālijas un citurienes. Šādas nometnes mums gada laikā ir vairākas: sākumā, pēc tam novembrī, februārī un vēl viena programmas beigās. Tās domātas, lai pārbaudītu, vai mums Latvijā viss ir kārtībā. Man šīs nometnes patīk arī tāpēc, ka var satikt citus apmaiņas skolēnus.

Kā bija pirmo reizi satikt viesģimeni?

Es biju priecīgs un nobijies vienlaikus. Ne tāpēc, ka no ģimenes baidītos, bet tāpēc, ka nezināju, kas notiks. Mūs sauca vārdos, un katrs gāja satikt savu ģimeni. Iepriekš man bija teikuši, ka latvieši sākumā var šķist auksti un atturīgi. Bet, kad piegāju pie viesģimenes, mani uzreiz apskāva. Tajā brīdī sapratu, ka viss būs labi.

Kāds bija iespaids par skolu?

Skola ir ļoti jauka, skolotāji arī, un man Latvijas skola ir kā sapnis. Protams, tu ej uz skolu, lai mācītos, bet te vari arī runāt ar skolotājiem, ir daudz starpbrīžu. Francijā tu ej uz skolu, lai mācītos, un viss. Mums skola ir no astoņiem rītā līdz sešiem vakarā katru dienu. Šeit, ja beidzu trijos vai četros, šķita, ka esmu beidzis ļoti agri. Francijā mums ir desmit minūšu pārtraukums ik pēc divām stundām, bet šeit pēc katrām 40 minūtēm ir 10, 15 vai pat 20 minūšu starpbrīdis. Man tas bija kā atvieglojums pēc Francijas skolas. Es sapratu, ka varu būt skolā bez liela stresa. Klasesbiedri bija jauki. Ja mainījās kabinets vai plāni, viņi pienāca un pateica, kur jāiet, jo es ne vienmēr sekoju līdzi E-klasei.

Vai mācības tev tika īpaši pielāgotas?

Nē, īpašu stundu man nebija, izņemot latviešu valodu. Direktors mani pasauca kabinetā un teica, ka viņa sieva, spāņu valodas skolotāja, man divas reizes nedēļā mācīs latviešu valodu. Tas bija jauki, jo Francijā mācījos arī spāņu valodu. Pēc tam man atrada citu skolotāju – matemātikas skolotāju, kura arī man mācīja latviešu valodu divas stundas nedēļā. Abas skolotājas bija ļoti jaukas un laipnas. Man likās, ka latviešu valodā esmu ļoti slikts, bet skolotājas teica, ka nemaz tik slikti nav. Latviešu valoda ir grūta locījumu dēļ. Franču valodā tādu nav. Tāpēc bieži domāju: šeit jāliek šī galotne vai cita?

Cik valodas tu zini vai mācies?

Visvairāk runāju franču, angļu un spāņu valodā – tās ir manas trīs galvenās valodas skolā. Esmu mācījies arī krievu valodu, bet šogad gribēju koncentrēties uz latviešu valodu. Esmu mēģinājis arī itāļu, japāņu, esperanto un vēl dažas, bet tur zinu tikai dažus vārdus, arī ukraiņu, somu un poļu valodā.

Vai nākotnē gribētu studēt valodas?

Varbūt. Šobrīd vēl neesmu izlēmis, ko gribu darīt. Man patiktu būt tulkotājam, bet problēma tāda, ka nevaru koncentrēties tikai uz vienu valodu. Es gribu mācīties daudzas. Varētu tulkot no angļu valodas, bet angļu valodas tulkotāju ir ļoti daudz. Es gribētu atrast vienu valodu, uz kuru fokusēties, bet nevaru izvēlēties.

Kā tev patīk Kuldīga?

Es neesmu pieradis dzīvot lielā pilsētā, tāpēc Kuldīga man patīk. Tā mazliet atgādina vietu, kur dzīvoju Francijā, – apkārt ir daba, daudz zaļuma, koki. Kuldīgā ir apmēram 10 tūkstoši cilvēku. Pilsētā, kur Francijā eju skolā, ir ap 40 tūkstošiem cilvēku, tāpēc Kuldīga ir mazāka.

Mana pirmā skola bija ciematā ar apmēram 500 cilvēkiem, otrā – ar 650 cilvēkiem, trešā – ar 5000 cilvēkiem. Es negribēju nonākt Rīgas vidū, dzīvoklī starp lielām ēkām. Tas man būtu bijis ļoti liels pārmaiņu šoks.

Vai Latvijā piedzīvoji kultūršoku?

Ir lietas, kas atšķiras, piemēram, ēšanas laiki. Latvijā vakariņas bieži ir diezgan agri – ap pieciem vai sešiem. Francijā tās ir ap septiņiem vai astoņiem. Tā bija viena no pirmajām lietām, ko pamanīju. Bet citādi nekas nešokēja.

Kā tev patīk viesģimene?

Kad klausos, kā citi apmaiņas skolēni runā par savām viesģimenēm, man šķiet, ka man ir vislabākā. Dažiem draugiem bija jāmaina viesģimene, kādam arī otrajā ģimenē ir problēmas. Citiem neko nepasaka iepriekš, piemēram, ka šodien braucam tur, bet, ja skolēnam jau ir plāni, viņam atbild, ka tā nav viņu problēma. Man viss ir tik jauki, cik vien var būt.

Ko jūs darāt kopā brīvdienās?

Braucam apskatīt dažādas vietas. Pirms dažām nedēļām bijām smilšu alās. Ziemā bijām Jūrkalnē, kad redzēju aizsalušu jūru. Man tā bija pirmā reize. Francijā mums gandrīz nav ziemas. Ja ir mīnus desmit, visi mirst. (Smejas.) Kad ir mazliet sniega, neviens neiet uz darbu. Sākumā domāju, ka Latvijā ziemas nebūs, jo decembra vidū vēl nebija ne sniega, ne īsta aukstuma. Bet janvārī, kad bija 20, 30, 40 centimetru sniega kārta un mīnus 20 grādi, es sapratu: labi, tā laikam ir īstā ziema. Taču pie tās pieradu diezgan ātri. Tagad man grūtāk ir atkal pierast pie vasaras. Ja ārā ir ap 22 grādiem, man jau šķiet karsti. Francijā vasarā var būt 35, 40 vai pat 45 grādi. Es domāju – kā to mājās izturēšu? Es labāk izvēlos ziemu. Man nepatīk karstums.

Vai tev garšo ēdiens Latvijā?

Neesmu ļoti izvēlīgs. Man garšo gandrīz viss – dārzeņi, gaļa, makaroni, olas, zivis. Vienīgi ne pārāk patīk piena produkti. Jogurtu varu ēst, siers man garšo – Francija tomēr ir siera valsts. Bet, piemēram, ēst lapu salātus ar kefīru – nē. Nedzeru arī pienu pie brokastu pārslām. Latvijas ēdiens nav slikts. Man garšo kartupeļi, makaroni, gaļa, zupas. Es zinu, ka dažiem apmaiņas skolēniem ir grūtāk, piemēram, vienam japāņu puisim kartupeļu jau bija par daudz. (Smejas.)

Kādi ir tavi hobiji?

Francijā man gandrīz nebija brīvā laika. Skola beidzas sešos vakarā, mājās esmu septiņos, tad ēdu, pildu mājasdarbus un eju gulēt. Arī nedēļas nogalēs jāmācās. Tāpēc man nekad īsti nebija laika sportam vai ārpusskolas aktivitātēm. Dažreiz ar brāli braucām ar velosipēdiem – varējām nobraukt 50 vai 60 kilometru dienā. Man vairāk patīk lietas, ko varu darīt viens pats, jo nepatīk sajūta, ka citi skatās un vērtē. Šeit es lasu, mācos valodas lietotnē Duolingo. Daudz laika pavadu arī telefonā.

Vai nožēlo, ka atbrauci?

Pilnīgi noteikti ne. Ja toreiz būtu sev pateicis, ka negribu braukt, tā būtu bijusi viena no lielākajām kļūdām, ko varēju pieļaut. Es nezinu, kā būtu bijis citā valstī, bet man šķiet, ka Latvija man bija perfekta izvēle.

Vai pietrūka māju?

Dažreiz – Ziemassvētkos un dzimšanas dienā. Bet tas bija tāpēc, ka tajās dienās visa ģimene grib zvanīt, turklāt ar videozvanu. Tad redzu cilvēkus un saprotu, ka viņus vēl kādu laiku nesatikšu.

Vai gribētu kādreiz atgriezties Latvijā?

Jā. Nezinu, vai pēc diviem vai trim gadiem, vai vēlāk, bet noteikti gribu atgriezties. Un, ja varēšu, tad vairākas reizes.