Dzērves nesēž četrās sienās

„Ko tik mēs neesam darījušas!” smej interešu kopa Dzērves, kad decembrī nosvinējusi desmito jubileju. Tās dibinātāja Aina Baumane dzīvo Laidos, bet kopā darbojas ne tikai laidenieces, bet arī sievietes no Vilgāles, Kuldīgas, Turlavas, Skrundas un Padures. Grupas sastāvs gadu gaitā mainījies maz – nākušas klāt vien dažas jaunas. Kāpēc gribas atkal un atkal tikties un kopā darboties, stāsta dalībnieces.

No nūjošanas līdz Popielai

Kuldīdzniece Dzintra Freimane stāsta, ka viņu uzrunājusi laideniece A.Baumane: „Aina strādāja sporta skolā un pastāstīja, ka grupa iet nūjot. Pievienojos.” Agrāk regulāri devušās uz nūjotāju pasākumiem un sacensībām, īpaši atmiņā palikuši braucieni uz Ventspili, kur Dzērves ar tematiskajiem tērpiem vairākkārt uzvarējušas noformējuma konkursā. Dzintra ar lepnumu atceras, ka bijis pat jāiet pa sarkano paklāju. Katram braucienam sava tēma vai krāsa, piemēram, viss apģērbs dzeltenos toņos. „Tagad tauta noveco, nūjojam mazāk, bet pulcējamies gan,” saka Dzintra.

Viņasprāt, Dzērvju lielākā vērtība ir interesantās personības un humora izjūta. Nesen Popielai gatavojušas tērpus un iejutušās dažādu skatuves mākslinieku tēlos. Dzintra smejas, ka dziedāt neprot, toties tēlot – ļoti labi. Viņa pārtapusi par Zigfrīdu Muktupāvelu un joko, ka sagādāt vīrieša tērpu esot vieglāk nekā sievietes.

Kaut kur jākustas ir

Māra Hildebrante ir laidenieniece kopš 1971. gada un atzīst, ka tur dāmas vienmēr gatavas visādām izdarībām: „Dzīvojot Laidu centrā, sievas vienkārši kopā tusēja.” 8. martā piedalījušās dāmu skrējienā visdažādākajos tēlos, bet finišā pie vecās pienotavas vīri sagaidījuši ar ziediem. Vēlāk Dzintra Freimane mācījusi nūjot, izveidojušas nūjošanas grupu Dzērves, kas tagad vairāk esot interešu kopa.

Dalība Dzērvēs ļauj Mārai nepalikt vienai savās mājās, kas atrodas nostāk no centra, un sniedz iespēju iziet cilvēkos: „Kaut kur jākustas ir. Nevar sēdēt četrās sienās!” Kopā ar Dzērvēm viņa nūjojusi un apmeklējusi Vilgāli, Jūrkalni, dažādas dabas takas – tādas vietas, kurās citādi, iespējams, nebūtu bijusi.

Ainu Māra raksturo kā organizētāju un bīdītāju, taču katrai pienāk sava kārta pasākumu organizēt: „Viens jau nevar visu izdomāt.” Pie Māras lauku mājā, kur ir plašums un klusums, bijusi laba vieta Saimnieču dienai – no sanestajiem dārzeņiem tapusi ražas izstāde, lielā katlā vārīta zupa. Māra piemin neseno pasākumu Laidu muižā 20. gadu stilā: melnās kleitās, elegantos tēlos. Lielāko daļu aksesuāru un tērpu sagādājusi Aina.

Māra smej, ka visām Dzērvju dullībām viņa tomēr vairs neesot gatava. Kad citas dāmas ziemā grantsbedrēs šļukušas lejā pa sniegotajiem kalniņiem, viņa atteikusies: „Es esmu bišķi par vecu. Man arī bail, vai es nekritīšu… Nē, tur neparakstījos.” Viņa atceras arī jautru brīdi no pārgājiena uz Sieksātes pusi, kad līdzi devies pavisam mazais Ainas mazdēliņš, kuru nūjošanas laikā stūmušas ratiņos.

Netālu no Māras mājām ir apskates vērts objekts – Rudzīšu akmens. Lai ērtāk piekļūt, Dzērves iztīrījušas taku, padarot akmeni pieejamu no divām pusēm, tostarp no lielā ceļa.

Rāda savu pagastu

No Vilgāles Dzērvju bariņā ir divas – Mirdza Tobija un Aina Sļisarenko. Mirdza tur nonākusi nejauši. Savulaik dzīvojusi Laidu pagastā, mācījusies tur skolā, un kādā vasarā satikusi skolasbiedrenes, kuras devušās izbraukumā uz jūru: „Es teicu, lai paņem līdzi arī mani. Tā viss sākās.” Kopš tā laika aizritējuši jau gandrīz desmit gadi. A.Sļisarenko pievienojusies tikai pagājušogad.

Mirdzai visvairāk atmiņā sportiskie izaicinājumi. Agrāk Dzērves regulāri devušās astoņu deviņu kilometru nūjošanas maršrutos, braukušas ar velosipēdiem uz Skrundu, Snēpeli un citām vietām: „Tagad tik daudz vairs nevaram, bet kustamies visādos veidos.”

Katra reizi gadā apņemas ko sarīkot savā pusē. Šogad uzņēmušas vilgālnieces: „Izstaigājām Vilgāles apkārtni un ezera krastu, simboliski pamājām ezeram. Aina Sļisarenko iepazīstinājusi ar pagasta vēstures ekspozīciju un aktiera Ēvalda Valtera piemiņas istabu. Pasēdējām, parunājām, cienājāmies.”

Mirdza secina, ka galvenais ieguvums ir lieliskā kompānija: „Pēc katras tikšanās uzņemu enerģiju, lai dzīvotu tālāk.” Pastaigas, izbraukumi uz Skrundas poligonu, Veckuldīgu, muižām vai vēstures istabām ļauj uzzināt daudz jauna par apkārtni un cilvēkiem. Svarīga ir ne tikai kopīgā darbošanās, bet arī vienkāršas sarunas par dzīvi.

„Man prieks, ka viņām prieks”

A.Baumani citas dēvē par Dzērvju ģeneratoru. Aina atbild, ka viņai vienmēr paticis kaut ko izdomāt un darīt, tikai nav gribējies to darīt vienai. Kopā darīts jau pirms grupas dibināšanas, jo slavenajam Sieviešu dienas skrējienam būšot jau gadu divdesmit.

Kopas nosaukums izvēlēts par godu Dzērvju mājām Snēpeles pusē, kur Aina savulaik dzīvojusi. Lai gan ģimene pārcēlusies uz ciema centru, bet vēlāk uzcēlusi Ķiršu māju, vecās Dzērves Ainai joprojām esot īpaša vieta, kur viņa labprāt aiziet pastaigāties. Tur notikušas pirmās tikšanās un nūjošana: „Sākumā dažām nūjas bija no lazdu koka, kamēr iegādājās īstās.”

„Es nezinu – man tas laikam ir dabas dots,” viņa saka, vaicāta, kas liek izdomāt pasākumus, aicināt darboties. Vislielākais gandarījums esot redzēt, ka citām ir prieks. „Ja kādreiz pazib doma, ka varbūt nevajag, tad pietiek kādai pateikt: „Darām!” Tad man uzreiz aiziet!”

Pasākumi nav tikai pasēdēšana ar cienastu – katram ir tēma vai uzdevums, lai būtu jākustas un „jāpakustina pelēkās šūniņas”. Viņasprāt, tas ir lielākais Dzērvju ieguvums – dzīvei rodas saturs, vienmēr ir, ko gaidīt, un pēc tam ir, ko atcerēties.

Liela nozīme arī Ainas ģimenei. Meita, mazmeita un pārējie palīdz organizēt, un mazbērni ar Dzērvēm auguši jau no mazotnes. Aina ar smaidu atceras, kā mazdēls Aivis vēl pavisam mazs komandējis nūjotājas: „Meitenes, ejam! Meitenes, stāvam! Meitenes, pagaidiet mani!”