Katram dzīves posmam savi Jāņi

Bērnībā mēs tos saņemam kā dāvanu no saviem vecākiem, jo teritoriju kāds jau ir sakopis, māju izpušķojis, ēdienu sagatavojis un par aktivitātēm arī parūpējies. Neviens bērns, visticamāk, dziļāk nedomā, vai tradīcijas, kurās viņš ir aktīvs dalībnieks, ir atbilstošas viņa pasaules skatījumam un identitātes izjūtai. Tam seko posms, kurā Jāņu galvenais uzstādījums ir būt ar draugiem kaut kur tālāk no mājām, lai mazāka iespēja tapt jebkādā veidā ierobežotiem. Otršķirīga ir anonīmā pļava, kurā nonākts, sasmakusī telts, lielveikala maisiņi uz botām (kājām jābūt ja ne siltumā, tad vismaz, cerams, sausumā) un Jāņu rīta cienasts, kas redzējis labākus laikus. Ar Jāņu būtību te maz sakara – pasākumam varētu būt arī cits nosaukums. Bet tad pienāk brīdis, kad vairs nepastāv nekādi ierobežojumi – ne bērnības atkarība no vecākiem, ne pusaudžu dumpinieciskums, ne ierobežotās finansiālās iespējas – un sākam sev jautāt, ko īsti mums nozīmē Jāņi un kā vēlamies tos aizvadīt.

Ja tā padomā, šie ir pēdējie plaši atzīmētie svētki ar mūsu etnisko tradīciju elementiem, lai arī bieži vien nezinām, ko simbolizē Jāņu siers vai kas un kāpēc jāiepin vainagā. Visu, kas neskaidrs, ir iespējams noskaidrot, taču galvenais jautājums – vai uzskatām šīs paražas par gana vērtīgu un nepieciešamu mūsu latviskās identitātes sastāvdaļu, ko vēlamies saglabāt un nodot nākamajai latviešu paaudzei. Man pašai, jāatzīst, ir bijuši Jāņi, kad gribējies, lai tie ātrāk paiet daļēji šo svētku (tāpat kā citu svētku) komercializācijas dēļ – pārpildītas autostāvvietas, cilvēku pūļi pārtikas veikalos un fonā nedēļas garumā skanošo estrādes Jāņu dziesmu, manuprāt, visai primitīvie teksti. Manuprāt, šis svētku aspekts, kas tos reducē uz vispārīgi akceptētu iespēju pārēsties un varbūt mazliet par daudz palietot grādīgo dziru, daļai novērš uzmanību no svētku būtības, bet vēl kādai daļai rada pretestību tos vispār svinēt. Droši vien skaidrs, ka plašākā sabiedrībā Jāņus neatzīmēsim tieši tā, kā to darīja mūsu senči, un tas varbūt nav arī nepieciešams, taču, manuprāt, būtu vērtīgi katram atrast kādu no senajām paražām, kas iederas viņa svinību ietvarā, papētīt par to vairāk – kādu domu, mācību vai padomu tā ietver – un aizsākt kā tradīciju. Tradīcijas, manuprāt, ir aspekts, kas ļauj turpināties gan pašiem svētkiem, gan labākajā to izpausmē dod cilvēkiem spēku un enerģiju. Laikā, kad pasaule ir tik mainīga, mieru sniedz stabilais un nemainīgais, piemēram, apziņa – lai kā arī ietu ikdienā, 23. jūnijā ar savējiem siesim saules krāsas un formas sieru kā pateicību par gaismu un siltumu vai dosimies pļavā meklēt tieši sev nepieciešamos ziedus vainagiem, lai simboliski aizsargātu sevi no nelaimēm, slimībām vai nelabvēļiem.

Lai izdodas atrast sev atbilstošāko Jāņu svinēšanas formātu un ilgam laikam sasmelties prieku un pozitīvas emocijas!