Telpiskais plānotājs salāgo dažādas intereses

ANNIJAS DANENBERGAS bērnība pagājusi Skrundas pusē. Uzaugot vidē, kur klātesoša ir daba un kultūra, viņu kopš bērnības interesējuši sabiedrības ieguvumi no apkārtnes. Tas novedis pie idejas kļūt par telpiskās plānošanas speciālisti: „Latvijā pietuvinātākās jomas bija arhitektūra vai ainavu arhitektūra, bet telpiskās jeb teritorijas plānošanas tādā līmenī mūsu izglītības sistēmā vēl nebija. Meklēju iespējas ārzemēs un nonācu Nīderlandē, Groningenā, kur ieguvu izglītību.”

Pēc studijām ceļš aizvedis uz toreizējās Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas telpiskās plānošanas un zemes pārvaldības departamentu. Bet tagad Annijas ikdiena aizrit Kuldīgā, daļēji attālināti strādājot zinātniskajā institūtā Baltic Studies Centre par projektu un pētniecības asistenti. Institūtā pēta dažādus humanitāros un vides jautājumus: „Šajos projektos bieži parādās telpiskā plānošana. Tā nozīmē to, kā plānojam savu vidi. Gan tagadējā situācijā, gan izvirzot stratēģiskus rīcības plānus un attīstot vīzijas. Rezultātā tiek nodrošināta efektīva teritorijas izmantošana, lai dzīves vidi uzlabotu. Kā piemēru varam iztēloties galdu, uz kura jāsaliek liela mēroga valsts puzle. Ir dažādas zemes izmantošanas zonas: pilsētas, to perifērijas, mežsaimniecības un lauksaimniecības platības, arī dabas aizsardzības un piekrastes teritorijas. Telpiskais plānotājs ir kā stratēģiskais domātājs vai arī moderators starp daudzajām interesēm un vajadzībām, un tam dažādi aspekti jāsabalansē vienotā redzējumā. Tas iekļauj gan ekonomikas, gan sociālās un pārvaldības intereses.”

Lai plānošanā starp jomām rastu līdzsvaru, būtiski esot noteikt galveno problēmu, ar ko jāstrādā, izzināt visus aspektus, kartēt tos un veidot dialogu: „Tas var nākt vieglāk vai grūtāk, jo pastāv politiskās un sabiedrības intereses un tie bieži vien ir konfliktējoši faktori.”

Annija strādājusi ar dažādiem projektiem – no lietusūdens savākšanas un pilsētu zaļināšanas ierosmēm līdz jūras telpiskajai plānošanai starptautiskā līmenī. „Sabiedrībai tas ir mazāk zināms darbības virziens. Saprotamāka ir apkārtējo teritoriju plānošana, kas attiecas uz tām vietām, kur pavadām ikdienu, braucam uz darbu vai baudām kultūru. Jūras telpiskajā plānošanā tiek skatītas dabas aizsardzības zonas, piekrastes kopienu intereses un tas, kā tās salāgot ar ekonomikas attīstību.”

Annijai tuva ir kopienu dārzu pētniecība – tas, kā tādiem dārziem ne tikai izveidoties, bet arī pastāvēt, jo tajos veidojas saikne, sadarbība un dažādi sabiedriski, tostarp veselības, ieguvumi: „Arī Kuldīgas 1905. gada parka atjaunošanā iespējama kopienas dārza izveide, bet tas vēl būtu jāprecizē ar projekta izstrādātājiem un teritorijas apsaimniekotājiem.”

LAI ZINĀTU, KAS DZĪVESVIETĀ NOTIEK

Pēc pašas iniciatīvas Annija iesaistījusies Kuldīgas novada domes vecpilsētas vides komisijā, jo vēlējusies piedalīties lēmumu pieņemšanā, ieteikt priekšlikumus un zināt, kas viņas dzīvesvietā notiek: „Tas ir diezgan apjomīgs darbs Kuldīgas domei un mums kā komisijas locekļiem – izskatīt konkrētus jautājumus. Lēmumi materializējas pašvaldības darbībā, bet mums ir konsultatīvais darbs un ieteikumi. Bieži vien jautājumi skar tādu problemātiku, kas jāatrisina, bet rada viedokļu atšķirības. Piemēram, patvaļīgā šķūnīšu būvniecība vai tas, kā restaurācijas elementus nodrošināt tajās zonās, kur ēkas ir sliktākā stāvoklī.”

Radošās izpausmēs pašai vērtīga pieredze bijusi pērnruden Kuldīgas Kaļķu ielas kvartāla mākslas telpā Studija izveidot sabiedrības iesaistes darbnīcu, kuras tēma bija Ventas ainavas izzināšana ar simbolisku kartēšanu, stāstniecību un māksliniecisku darbošanos: „Dažreiz šķiet, ka ieguvums ir tieši sarunas. Darbnīcā domājām arī par nākotnes vīzijām – par to, kā Kuldīgā varētu rasties jaunas idejas par Ventas apkaimi, ņemot vērā situāciju un cilvēku redzējumu. Tas lika domāt, ka vajadzīgas jaunas rekreācijas zonas un ka jāveido ciešāka saikne ar mūsu upju ekosistēmu.”

KULDĪGAS IDENTITĀTE

„Kuldīgas identitātes daļa ir ar mērogu saistīta vietas izjūta – te ir konkrēta vēsturiska apbūve, kas sniedz drošības un tuvības izjūtu. Vēl kā vietas izjūtu var minēt materiālo telpiskumu: dabisku laukakmens bruģi, koka logu rāmjus, dakstiņu jumtus. Arī brīvi plūstošo Ventu un zaļo ekosistēmu – kokus, parkus.”

Taču Annija uzskata, ka ir būtiski domāt, kā šo vidi iedzīvināt gan ar kultūru, gan citu radošu formātu, vienlaikus saglabājot vērtības, piemēram, amatniecības tradīcijas. Publisko telpu bieži vien iedzīvina uzņēmēji, veidojot jaunus kvartālus un atjaunojot industriālās zonas.

„Domājot par cilvēkiem draudzīgu pilsētu, varam padomāt, kas mums ikdienā vajadzīgs: tīrs gaiss, ūdens, pārtika. No pārvietošanās viedokļa – ne tikai automašīnām, bet arī ratiņkrēsliem vai velosipēdiem draudzīga infrastruktūra. Pilsētvide ir infrastruktūras un dažādu elementu kopums, un uzdevums ir būt šajā kopumā kā dzīvai ekosistēmai, lai mēs justos droši, pārtikuši un tiktu apmierinātas mūsu pamatvajadzības,” skaidro Annija.

Runājot par drosmīgām iecerēm, viņas iztēle mēdzot plesties plašumos. Viens no ambiciozākajiem sapņiem: ja varētu Pilsētas laukumu Kuldīgā pārvērst par zaļu, ziedošu vietu ar piknika un citām atpūtas vietām, autostāvvietu izbūvējot pazemē.

Tomēr vēl svarīgāk par vērienīgiem projektiem viņai šķiet saglabāt tās vērtības, kas Kuldīgu padara īpašu, lai arī pēc 15 gadiem te būtu jūtama cilvēku saikne, lai tirgū varētu satikt pazīstamus zemniekus, kas pietaupījuši kādu tomātu stādu, un Kuldīga saglabātos kā iedvesmojoša kultūrtelpa, kur satiekas dažādu jomu cilvēki un idejas. „Tālākā nākotnē es ceru nepiedzīvot to, ka mūsu vēsturiskais, autentiskais pilsētas tēls un ainava tiktu pārveidoti ar debesskrāpju ienākšanu,” viņa uzsver.