Pagasta ļaužu atmiņas paliek bibliotēkā

Pagastu bibliotēkām joprojām ir liela nozīme kopienas stiprināšanā. Mūsdienās laukos tā vairs nav tikai vieta, kur paņemt grāmatu. Tā ir vieta, kur satikties un pavadīt brīvo laiku, piemēram, aplūkojot izstādes. Jūnijā un jūlijā Rudbāržu bibliotēkā būs Skrundas mākslas studijas ogles zīmējumu izstāde Melns ar baltu satikās. Tāpat interesenti trešo gadu ik mēnesi nāk mācīties spēlēt kokli. Nodarbībās tiek ne tikai apgūta kokles spēles un improvizācijas prasme, bet tās ir arī vērtīgas sarunu, tautasdziesmu dziedāšanas un meditatīvi relaksējošu skaņu klausīšanās stundas. Bibliotēka ir arī vieta, kur cilvēki nāk pēc padoma un palīdzības. Tiek sniegts atbalsts darbā ar jaunajām tehnoloģijām, jo palīdzam izmantot internetu un dažādus digitālos pakalpojumus.

Piedāvājums ir plašs, bet katrs lauku bibliotēkas vadītājs, protams, vairāk darbojas ar to, kas interesē viņu pašu vai citus vietējos. Mani saista novadpētniecība, tāpēc labprāt ar to nodarbojos. Ja pagastā nav paveicies ar kādu vēstures entuziastu, kurš gan cits šo darbu darīs, ja ne bibliotekārs? Es uzrunāju cilvēkus, rosinot viņus dalīties ar saviem vai senču fotoattēliem. Liels paldies jāsaka tiem, kuri albumos glabātās fotogrāfijas un citus materiālus labprāt man uztic. Tikai tā mums visiem kopā izdodas nākamajām paaudzēm saglabāt kaut daļu no vietējās vēstures un atmiņu stāstiem.

Apkopojot bibliotēkā esošos un iedzīvotāju atnestos novadpētniecības materiālus, šogad tapusi virtuālā izstāde Dzīve un darbi lauku sētā, kurā atspoguļota lauku cilvēka ikdiena 20. gadsimta pirmajā pusē galvenokārt Rudbāržu, bet arī citu Kurzemes pagastu lauku sētās. Izstādi veidoju, senās fotogrāfijas izvietojot secīgi, lai atklātos tālaika darba ritms gada griezumā – no mēslu vešanas pavasarī un siena pļaujas vasaras svelmē līdz pat rudens kulšanas talkām un ražas novākšanai. Centos arī pastāstīt par senāk izmantotajiem darbarīkiem un metodēm, paskaidrojot, ko un kāpēc darīja.

Ceru, ka kādam jaunākas paaudzes skatītājam, kurš interesējas par senčiem, tas šķitīs izglītojoši. No atsauksmēm saprotu, ka vecāka gadagājuma cilvēki šajā stāstā atpazīst savu bērnību un dzimtas vēsturi. Kāds raksta: „Lauku sētā dzīvojot, daudz no tā arī bērnībā izbaudīts… Viss plūst, viss mainās, bet piedzīvotā sajūtas un atmiņu tēli paliek cilvēkā.”

Ne reizi vien, runājot ar vidēja vai vecāka gadagājuma cilvēkiem, nākas dzirdēt: „Ja es kādreiz būtu pavaicājis, piefiksējis… Toreiz tas nešķita svarīgi, bet tagad jau vairs nav, kam pajautāt.” Tādēļ saskatu lielu vērtību tam, ka kopīgiem spēkiem varam saglabāt un nodot nākamajām paaudzēm savu dzimtu atmiņas. Tas nešaubīgi veicina piederību savai vietai.

Varbūt tikai nedaudzi vēlēsies iedziļināties tajā dzīvē, kāda tā bija pirms simt gadiem, taču ikvienam, kuram tas svarīgi, šīs liecības tagad ir pieejamas.