Kad konflikts nonāk līdz tiesai

Nudien neesmu nemiera cēlāja un atzīšos, ka žurnālistes darbā reti esmu bijusi tādās kaujinieciskās pozīcijās, taisnību meklējot. Esmu domājusi ne reizi vien – ja nebūtu izvēlējusies žurnālistes profesiju, kurā – gribi vai negribi – ikdienā nav tikai skaistas, iedvesmojošas un pat dziedinošas sarunas ar interesantām personībām, mana dzīve vairāk nekā 40 gadu garumā droši vien būtu rimtāka, līdzsvarotāka. Bet kas to lai izzīlē, kā būtu.

Šis garais ievads tāpēc, ka šodienas laikrakstā (6. un 7. lpp.) publicējam rakstu par ļoti nepatīkamu, samilzušu konfliktu, kuram droši vien ir vairāk zemūdens akmeņu, nekā mēs zinām. Taču fakts ir tāds, ka, iespējams, pirmo reizi neatkarīgās Latvijas laikā Kuldīgas pašvaldību tiesā iesūdzējusi skolas direktore, apstrīdot viņai izteikto rājienu. Kā Kurzemniekam skaidro Kuldīgas novada pašvaldības administratīvās nodaļas vadītāja Inese Ozola, disciplinārsodi pašvaldībai neesot ikdienas prakse – „tas vienmēr ir galējais līdzeklis, kad citas metodes situācijas risināšanai nav devušas rezultātu”.

Žurnālisti nevar (un tas nav arī viņu uzdevums) pateikt, kurš sliktais un kurš labais, un taisnība kā jebkurā konfliktā katram ir sava, bet patiesība, visticamāk, kaut kur pa vidu. Pašvaldība grib atbrīvoties no Viduskurzemes pamatskolasattīstības centra direktores Ināras Oļenas, kurai ir, metaforās runājot, pārāk liela galva, jo uzdrošinās iet pretī pieņemtajām normām un sistēmai kopumā, arī pārkāpjot savas pilnvaras, tādējādi pašvaldība direktores darbā arī tiešām konstatē (un krāj), runājot izglītības pārvaldes vadītājas Santas Dubures vārdiem, neatbilstības.

Bet man bija ļoti žēl, uzklausot gan ilggadējo skolas direktori Ināru Oļenu, kura šo gadu laikā, nemitīgi mācoties, kļuvusi par vienu no zinošākajām ekspertēm valstī par sarežģītu izglītības tēmu – bērni ar īpašām vajadzībām, gan pieredzējušo izglītības pārvaldes vadītāju Santu Duburi. Ticu, ka abas savā darbā ikdienā dara to labāko, ko spēj un uzskata par vajadzīgu, taču attiecību spriedze nenāk par labu ne pašām izglītības darbiniecēm, ne skolai un tās kolektīvam, galu galā arī Kuldīgas tēlam ne. Un vadības stils abām nav tas vienkāršākais, un netrūkst arī komunikācijā pieļautu kļūdu.

Tiesa jebkurā gadījumā ir galējais līdzeklis. Ja uz konfliktu skatās pēc sakārtotiem vai nesakārtotiem dokumentiem, pārkāpumus var atrast, bet, ja uz situāciju skatās pēc būtības, vērtējot, ar kādu mērķi inovatīvās pieejas skolā ieviestas, tad viss vairs nav tik vienkārši.

Būs interesanti uzzināt spriedumu, cik pēc burta un cik pēc būtības tas būs.