Pēdējie mohikāņi – kā ģimene

„Mēs esam vēsture. Bieži savu klasi salīdzinu ar Džeimsa Fenimora Kūpera vēsturisko romānu Pēdējais mohikānis, jo šeit esam pēdējā vidusskolas klase,” par Kuldīgas Mākslas un humanitāro zinību vidusskolas 12. klasi saka audzinātāja Rita Kunga. Jau rudenī šī mācību iestāde atkal kļūs par pamatskolu.

Divpadsmitie ir ļoti saliedēti un draudzīgi: ja vajag, viens otram izpalīdz mācībās, klasē valda kopība, un arī ārpus skolas visi spēj atrast kopīgu valodu. Tāda ir klase, kurā mācās 11 meitenes un četri zēni.

SADARBOJAS, ORGANIZĒ, INTERESĒJAS

R.Kunga stāsta, ka 10. klasi sākuši 20 skolēni, bet palikuši 15 „noslīpēti dimantiņi”: „Lepojos! Vidējais vērtējums ir 7,7 balles. Es teiktu, ka skolā viņi ir nemanāmi, jo blēņas nesastrādā – cītīgi un labi mācās, taču, kad parādās pie apvāršņa, tad dažādos skolas pasākumos uzdzirkstī kā mazas zvaigznītes. Fridrihs, Estere, Dārta un Keita ir izcili oratori, kuri labprāt novadīja Popielu, Latvijas dzimšanas dienas koncertu un Skolotāju dienu. Mūsu klasē ir skolēni ar fenomenālām organizatora spējām, piemēram, Estere uzrakstīja projektu, ar ko piedalījās bērnu un jauniešu centra konkursā, un ieguva naudu klases saliedēšanās nakts pasākumam.

Jaunieši skolas pagalmā meklēja apslēptos dārgumus, gatavoja vakariņas, ēda kopīgu maltīti, spēlēja spēli Kahoot, atbildot uz tādiem jautājumiem, kas raksturīgi tikai šai klasei, un kavējās atmiņās par te pavadītajiem gadiem.

Dažkārt, lai sasniegtu rezultātu, jaunieši pēc stundām vēl zīmē, griež, krāso un apmeklē humpalu veikalus, lai priekšnesumam iegādātos apģērbu un atribūtiku.” Visspilgtāk atmiņā palicis brauciens uz Tartu. Audzēkņus viņa raksturo kā labsirdīgus un draudzīgus: „Zinu, ka viņi daudz laika pavada kopā arī ārpus skolas, atpūšas kādā iecienītā vietā Skrundas pusē pie Ventas.”

Klasē ir arī talantīgi mākslinieki, vairākas meitenes un Mārcis ar saviem burvīgajiem zīmējumiem un literārajiem darbiem labprāt piedaloties skolas kalendāra veidošanā. Visi puiši interesējas par tehniku un savas mašīnas iegādi. „Pozitīvi vērtēju to, ka skolēni interesējas arī par Eiropas Savienības vēsturi un darbojas Eiropas Parlamenta Vēstnieku skolā. Vairums izvēlējies padziļināti apgūt humanitāros priekšmetus: angļu valodu, kultūru, mākslu, dizainu un tehnoloģijas. Daži mācās bioloģiju, ķīmiju, fiziku un matemātiku. Olimpiādēs ieguvuši labus un izcilus rezultātus.”

Trauksmainajā eksāmenu laikā vairāk esot atbildīgi, aiz nopietnības plīvura slēpjot milzīgo uztraukumu: „Viens eksāmens jau aiz muguras, un ticu, ka visi tos nokārtos, lai nākotnē kļūtu par lidmašīnu pilotiem, arhitektiem, fotogrāfiem, žurnālistiem, inženieriem, laborantiem un ķīmiķiem. Manuprāt, viņiem svarīgi ir apzināties, cik tālu ir tikuši.

Jo vairāk apzināsies savus mērķus, jo lielākā mērā spēs novērtēt, cik tuvu viņi tam ir un cik tāls ceļš vēl ejams.

Lai izdodas savu ceļu iet krāšņi, pilnvērtīgi un mērķi sasniegt!”

ATMIŅĀ KOPĪGI BRĪŽI UN DRAUDZĪBA

Fridrihs Landaus: „Man atmiņā paliks ekskursijas. Interesants bija brauciens uz Tartu, ilgs laiks jāpavada autobusā, bet tas bija kā klases tusiņš.” Viņu interesē automašīnas un citas tehnoloģijas: iepērkot detaļas, pats uzbūvējis datoru. Arī māksla viņu interesē, un agrāk ar pildspalvu zīmējis detalizētus mehānismus. Fridrihs domā studēt IT un mākslīgo intelektu, iespējams, Dānijā.

Niko Sļisarenko atmiņā paliks kolektīvs un skolotāji: „Klase ir izpalīdzīga, esam saliedēti. Atcerēšos visas skolas ekskursijas, jo tad esam kopā labi pavadījuši laiku.” Niko saka paldies audzinātājai, latviešu valodas skolotājai R.Kungai par nostiprinātajām valodas zināšanām. Bez latviešu valodas interesējot arī bioloģija un smagie lauksaimniecības spēkrati. Viņš izlēmis mašīnbūves inženieros studēt Jelgavā vai mācīties to Ogres tehnikumā.

Emīlija Kreicberga: „Pēdējā gadā esam ļoti saliedējušies – visu darām kopā, nevis pa bariņiem. Nesen braucām uz Igauniju, gājām visur kopā, un tas bija jauki – pēdējā kopābūšana pirms skolas beigšanas.” Viņai ir oratores dotības – padodas publiski uzstāties: „Dažādos mācību priekšmetos man padodas ko prezentēt, varu brīvi izteikt viedokli.” Emīlija domā studēt uzņēmējdarbību, bet, iespējams, nākamgad vēl atpūtīsies un izvēli pārdomās.

INTERESANTAS STUNDAS UN PASĀKUMI

Danielam Intepam pietrūks draugu un smieklīgu atgadījumu starpbrīžos: „Tādi bijuši daudz. Klasē kāds no mums ko asprātīgu vai neierastu ir pateicis, un tad skolotāja to pierakstījusi uz tāfeles. Mākslas stundā viena klasesbiedrene no zila gaisa otrai pateica: „Tu neesi nekas tāds, lai tevi atcerētos.” Tas šķita smieklīgi. Atmiņā paliks arī ekskursija uz Tartu.” Daniels domā kādā augstskolā Rīgā studēt audiovizuālo mākslu un kultūru. Viņš saka paldies R.Kungai par klasei veltīto laiku un pacietību un vēstures skolotājai Maijai Švankai par interesantajām stundām.

Mārcis Āmars te sācis mācīties 10. klasē: „Man šeit ļoti patīk – skolas atmosfēra ir draudzīga. Klase satuvinājusies, un ar citiem varu būt atklāts. Dažus svētkus esam svinējuši kopā, piemēram, Helovīnu.” Viņš atzīst, ka gada beigās daļa kļuvusi slinkāka, vairāk matemātikā un latviešu valodā. Mārča stiprā puse ir dizains un tehnoloģijas, kur arī kārtojis eksāmenu. Viņš dosies uz Rīgas Tehnisko universitāti (RTU), kur vēlas studēt nekustamo īpašumu pārvaldību.

Martai Kārkliņai atmiņā paliks ārpusskolas tikšanās: „Bieži pavadām laiku kopā – sarunājam pikniku kaut kur apkārtnē vai mēdzam noīrēt viesu māju, lai nosvinētu, piemēram, skolas gada beigas. Arī šogad pieaicināsim vecos klasesbiedrus un Skrundā nosvinēsim vidusskolas beigšanu.” Martai padodas matemātika un fizika, viņa kārto padziļinātos eksāmenus un studēs arhitektos vai būvinženieros: „RTU būvinženieros jau esmu tikusi budžeta grupā. Gāju sagatavošanas kursos un iestājeksāmenu nokārtoju labi.”

Keita Jēkabsone 10. klasē devusies uz Murjāņu Sporta ģimnāziju, bet 11. klasē atgriezusies: „Gribēju kļūt par profesionālu vieglatlēti, bet, redzot, kāda ir sportistu dzīve un kā citi tur uzvedas, sapratu, ka tur neiederos. Šī skola vienmēr bijusi ļoti mīļa. Tā mani mainījusi uz labo pusi, palīdzot atvērties.” Visvairāk pietrūkšot skolotājas Maijas Švankas: „Viņa prata vēsturi mācīt ļoti labi, par dažādiem notikumiem runājot tā, it kā tie notiktu tagad, ievelkot un ieinteresējot tajā.” Keitu interesē psiholoģija, ko studēšot Rīgā.

VIENS PIE OTRA PIERADUŠI

Ravella Elva Cīrule: „Mēs klasē esam ļoti tuvi. Šogad padziļināti mācos ķīmiju un bioloģiju gan Viļa Plūdoņa, gan Kuldīgas Centra vidusskolā, jo biju domājusi iet uz farmaceitiem. Vērojot klases tur, sāku novērtēt mūsējo. Mums nav tādas sadalītas grupiņas: esam draudzīgi, viens otram izpalīdzam.” Spilgtākais, ko viņa atcerēsies, esot puišu komentāri, kas skolotājas bieži izprovocējot uz kādu interesantu izteicienu, par ko pozitīvi smejot visa klase. Ravellai patīk dažādas jomas, tādēļ grūti izlemt, ko darīt pēc vidusskolas. Pašlaik domājot par medicīnu un uzņēmējdarbību.

Estere Brasle: „Lielākā daļa ar mani ir no 1. klases, un viņu pietrūks visvairāk. Arī no skolotājiem būs grūti šķirties. Esmu pie šīs vides ļoti pieradusi.” Viņa dejo Tautas dejas ansamblī Venta, un tas aizņem daudz brīvā laika, bet vēl Estere sporto, kā arī iesaistās Latvijas Universitātes jauniešu darba grupā un, lai studētu komunikāciju, tur beigusi divu mēnešu sagatavošanas kursus.

Elza Pabērza 9. klasē uz Kuldīgu pārcēlusies no galvaspilsētas: „Iepriekš mācījos Rīgas Hanzas vidusskolā. Šīs bijušas labas pārmaiņas, jo te jūtos kā ģimenē. Rīgā biju sevī ierāvusies, bet šeit skola man palīdzēja būt atvērtākai. Tagad esmu pilnīgi, pilnīgi cits cilvēks. Atcerēšos ar klasesbiedriem pavadīto laiku. Būs bēdīgi šķirties, jo esam ļoti tuvi.” Elza domā RTU studēt uzņēmējdarbību.

REDZ SEVI DAŽĀDĀS JOMĀS

Katei Polei atmiņā palikusi 9. klases ekskursija: „Bijām Lietuvā un Polijā kopā ar vecajiem klasesbiedriem. Tolaik klasē bijām, šķiet, 23.” Katei visi priekšmeti, izņemot matemātiku, padodas vienlīdz labi: „Neesmu savas intereses vēl sapratusi. Domāju mācīties par skolotāju, bet nezinu, vai tiešām sevi šai profesijā redzu.”

„Mums nekad nav bijuši konflikti, un neviens uz skolu nenāk ar nepatiku,” pārliecināta ir Dārta Pūce. Arī viņai nav noteiktas intereses par kādu virzienu, bet vairāk saista vadības zinātnes, ko viņa domā neklātienē studēt Ventspilī, jo vienlaikus vēlas strādāt.

Evelīnai Ainai Keisterei patīk zīmēt un laiku pavadīt radoši. Viņa vēlas iestāties Latvijas Mākslas akadēmijas restaurācijas nodaļā, jo interesējot kultūras un mākslas vēsture.

Klaudija Jēkabsone saka: klasesbiedri ir jautri, komunikabli, bijis daudz jauku brīžu. Viņu interesē mākslas un valodas: „Esmu beigusi mākslas skolu, bet tagad neko šai jomā nedaru. Domāju iet uz Ventspils Augstskolu studēt par tulci un padziļināto eksāmenu kārtoju angļu valodā.”