Astainā komanda, kas palīdz cilvēkiem

Kinoloģei un kanisterapijas* speciālistei DACEI RAUDZIŅAI no Talsiem suņi ir gan kolēģi, gan ceļabiedri. Kopā ar tiem viņa dodas uz nodarbībām un nometnēm visā Latvijā un arī ārvalstīs.

Viņas komandā ir trīs suņi: divi Kavaliera karaļa Čārlza spanieli – desmitgadīgais Karmello un septiņus gadus vecais Aiko – un Jaunskotijas pīļu retrivers, trīsgadnieks Olijs. Dace šajā jomā darbojas gandrīz 15 gadus, ir Talsu kinoloģiskā kluba biedre, vada Talsu kanisterapijas biedrību, māca arī citus un turpina mācīties pati. Sociālajā jomā viņa strādā ar bērniem un ģimenēm, darbojas krīzes centros, speciālajās skolās un pansionātos, bet arī dodas ciemos pie visiem, kurus interesē darbošanās kopā ar suņiem.

INTERESE KOPŠ JAUNĪBAS

16 gadu vecumā vecāki Dacei atļāvuši iegādāties Austrumeiropas aitu suņa meiteni Sangu. „Ar to darbojos ļoti nopietni – trenēju, startēju sacensībās. Tas bija pirmais īstais darbs ar suni,” atceras Dace. Vēlāk, kad viņa mācījās Rīgā, Sanga palikusi pie mammas, kur bija pieradusi un pavadīja arī vecumdienas.

Jaunajā ģimenē ienācis rotveilers. Dace mācības vēl turpinājusi, tāpēc suns bijis ģimenes mīlulis, nevis darba vai sporta partneris. „Vienkārši suns,” viņa raksturo to kā brīnišķīgu kompanjonu. Kinoloģe piebilst, ka arī tāda šķirne var būt piemērota darbam ar cilvēkiem, ja vien konkrētajam sunim ir atbilstošs raksturs, – katrā šķirnē varot būt kanisterapijai īpaši piemēroti eksemplāri.

LIKTENĪGĀ ODRIJA

Bīglu kucīti Odriju Dace sauc par liktenīgo suni – tieši tā aizvedusi līdz kanisterapijai. Kādu laiku ģimene dzīvojusi bez suņa, jo šķitis, ka dzīvoklis tam nav piemērots. Taču kolēģe pierunājusi paņemt septiņus mēnešus veco bīgla kucīti, kuras saimnieki nav spējuši tikt ar to galā. Sunīte pilnīgi nav pratusi iejusties sabiedrībā – nav vesta ārā, lielākoties dzīvojusi vannas istabā un no visa baidījusies. „Vajadzēja milzīgu darbu un pacietību,” atceras Dace.

Sākumā Odrija rējusi, slēpusies zem gultas, pastaigā iziet bijis grūti. Bijušas arī problēmas braukt mašīnā – dodoties uz mācībām Polijā, visu ceļu jutusies slikti. Ar laiku tas mainījies. Dace stāsta, ka bīgli mēdz aizbēgt, ja tos palaiž bez pavadas, taču Odrija ar pacietīgu darbu kļuvusi par vienu no retajiem šīs šķirnes pārstāvjiem, ko varēts droši laist paskrieties.

Tieši šis suns licis daudz dziļāk interesēties par suņu psihi un uzvedību. Kanisterapiju Dace apguvusi Polijā, sākumā pat bez su-
ņa, jo Odrija vēl nav bijusi tam gatava. „Viņa nebija tam ideāli piemērota, bet darīja to manis dēļ,” saka saimniece. Sunīte bijusi tik pateicīga par pieņemšanu. Odrija kļuvusi par sertificētu kanisterapijas suni un šajā jomā nostrādājusi astoņus gadus, palīdzot bērniem speciālajās klasēs un dažādos pasākumos.

ĪPAŠI IZRAUDZĪTI PARTNERI

Nākamos suņus Dace izvēlējusies mērķtiecīgi – ar domu par kanisterapiju.

Pirmais bijis Kavaliera karaļa Čārlza spaniels Karmello, ko iegādājās tad, kad Odrijai bijuši septiņi gadi. Izvēli ietekmējis arī tas, ka kucēna mamma šajā nozarē jau darbojusies. Karmello īpašās prasmes apguvis no mazotnes un kļuvis par sertificētu terapijas suni. Vēlāk pievienojies vēl viens mazais spaniels – Aiko, kurš arī ir sertificēts. Jaunākais ir Jaunskotijas pīļu retrivers Olijs. Tas izvēlēts tādēļ, lai var strādāt ar tiem bērniem, kuriem piemērotāks šķiet lielāks suns. Sākotnēji Olijs paredzēts vairāk sportam un dejām, bet tagad iesaistās kanisterapijā.

JĀMĀCĀS ABIEM

D.Raudziņa ar palīgiem dodas pie dažādām grupām: bērniem, kuri piedzīvojuši vardarbību, audžuģimeņu bērniem, cilvēkiem sociālajos centros un rehabilitācijas iestādēs. Pašlaik viņa strādā Tukuma sociālā dienesta rehabilitācijas centrā Avotiņš un audžuģimeņu apvienībā Terēze. Iesaistījusies projektos valsts sociālās aprūpes centra Kurzeme Gudenieku filiālē, Viduskurzemes pamatskolā-attīstības centrā, krīzes centrā Zantē un citur.

Dacei ir medicīniskā izglītība, un viņa ir ārstnieciskā kosmetoloģe. Papildus apgūta psiholoģija, un vēl viņa mācās par sociālo audzinātāju, lai ar dažādām grupām strādātu vēl profesionālāk.

D.Raudziņa arī vada kanisterapijas mācības interesentiem, ir izveidojusi biedrību, kurā darbojas cilvēki ar saviem mācītajiem suņiem, organizē nometnes jaunajiem nozares speciālistiem un kursus pieredzējušajiem: „Šajā jomā jāmācās visu laiku.”

KĀDAM JĀBŪT TERAPIJAS SUNIM

Dace uzsver: šajā darbā sunim jābūt ļoti labi socializētam un drošam dažādā vidē. Jāspēj saglabāt mieru arī tad, ja apkārt ir daudz kairinātāju: skaņas, pieskārieni, neparedzamas situācijas. Tas nozīmē ilgstošas mācības – sunim daudz jāprot un jāzina, regulāri jākārto eksāmeni.

Savukārt īpašniekam vajadzīgas zināšanas psiholoģijā, pedagoģijā vai medicīnā. Darbs prasa arī lielu pacietību un spēju sevi kontrolēt: „Sunim jau to darbu nevajag – mēs esam tie, kas suni tur ved.” Tāpēc cilvēka galvenais uzdevums nodarbībās ir būt līdzās un gādāt, lai suns justos droši un varētu mierīgi pildīt uzdevumus: būt blakus, klausīties, spēlēties, ļaut pakasīt aiz auss.

BRĪVAIS LAIKS – KUSTĪBĀ UN KOPĀ

Arī brīvo laiku Dace ar suņiem pavada aktīvi, regulāri dodas pastaigās: „Sunim tāda pieredze vajadzīga – iet apkārt, ostīt un tā nodarbināt smadzenes.” Dace aizraujas ar suņu dejām, piedalās sacensībās un arī pati tās rīko. Vēl viena būtiska nodarbe ir paklausības rallijs – disciplīna, kurā suns ar saimnieku iziet trasi un pēc zīmēm izpilda dažādus uzdevumus. Te svarīga ne tikai precīza izpilde, bet arī laba sadarbība.

Suņiem tiek arī prāta spēles, piemēram, ožas paklājiņi un deguna darbs, meklējot paslēptus kārumus vai atpazīstot noteiktas smaržas. Suņu sacensībās, ko sauc par deguna darbu, jāpazīst trīs specifiskas smaržas: kanēļa, citrona mizas un krustnagliņas. Šī disciplīna veidota pēc līdzīga principa kā suņu mācības narkotiku meklēšanai – iedod pasmaržot konkrētu vielu, un tā jāatrod, piemēram, burciņās, telpās vai ārā. Dace iesaka: šāda nodarbe ir piemērota visu šķirņu un vecuma suņiem, jo tā efektīvi nodarbina smadzenes, radot lielāku nogurumu nekā fizisks skrējiens.

Saimniekam un sunim darboties kopā ir ļoti interesanti. Dace uzsver: suns nav tikai mājas sargs vai rotaļlieta. Tas ir partneris, kuram vajadzīgas kustības, nodarbes un uzmanība: „Ja tam nav, ko darīt, tas sāk ko grauzt vai demolēt. Bet, ja var izmantot degunu, kustēties un darboties kopā ar cilvēku, suns ir laimīgs.”

* Kanisterapija – no latīņu vārda canis (suņu dzimtas ģints). Terapija, kurā cilvēka saskare ar suni uzlabo fiziskās un prāta spējas, emocionālo labsajūtu