Tuvākā mīlestība

Kuldīgas novada Lūgšanu brokastu motīvs šogad bija aicinājums no Marka evaņģēlija: „Tev būs mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu! Cita lielāka baušļa par šiem nav.”

Vispirms ir bauslis, kas no visas savas sirds, dvēseles, prāta un no visa sava spēka liek mīlēt Dievu. Jo bez Viņa mīlestības ir grūti, pat neiespējami mīlēt līdzcilvēkus, kuri ir tik dažādi, vispārpieņemtiem standartiem vai manis paša iedomātiem nosacījumiem neatbilstoši, izskatās nesmuki, runā nelāgus vārdus utt. Visbiežāk darbojas mijiedarbības princips: savam tuvākajam darīt tik, cik viņš dod tavā labā.

Par tuvākā mīlestību runāts daudzviet Bībelē un dažādā kontekstā. Pāvila vēstulē romiešiem aicināts mīlēt arī valdību: „Jo nav valsts varas kā vien no Dieva, un tās, kas ir, ir Dieva ieceltas. Tātad tas, kas pretojas valsts varai, saceļas pret Dieva iestādījumu. Bet tie, kas saceļas pret to, paši sev sagādā sodu.”

Tas nu patiesi nav viegli šodien, kad tuvu un tālu ir karš un pārsvarā to vien dzird, ka pasaule jūk prātā. Tāpēc jāpriecājas, ka Kuldīgā pašvaldība tradicionāli rīko Lūgšanu brokastis, kas grūtos brīžos liecina par ticības un kopienas spēku. Šoreiz ziedojumi vākti tam, lai cilvēkiem gaišākus darītu mirkļus pirms aiziešanas mūžībā, jeb hospisa aprūpei.

Tā nu pārdomās par sava tuvākā mīlēšanu, nāvi un mūžību, bet gaišā noskaņojumā devos mājās, kur ierasti ieslēdzu televizoru fonam. Pieminot kinorežisoru Jāni Streiču, tur rādīja filmu Aizaugušā grāvī viegli krist. Bērni tēloja orķestri un dziedāja dziesmiņu par to, kā Dievs nosviež bumbul’ zemē, bet tas negrib augt un cilvēks negrib to ārā raut. Skanēja dažādu negribēšanu un nedarīšanu uzskaitījums, līdz pēdējā pantiņā Dievs nosviež zemē nāvīt’, un… viss notiek.

Tāda naiva dziesmiņa citkārt pat uzmanību nepievērstu. Šī filma uzņemta 1986. gadā un nav rādīta tik bieži kā Cilvēka bērns, Teātris, Limuzīns Jāņu nakts krāsā un citas, no kurām folklorizējušās frāzes zina pat jaunā paaudze. Anotācijā teikts, ka tā ir groteska par dzīvi padomju laikos, kad sociālistiskajā sacensībā (kolhozos, rūpnīcās un citur) ļaudis aizmirst vai negrib parūpēties ne par savu sētsvidu, ne par savu tuvāko, kad laukus nomāc arī alkoholisma posts.

Skatījos un secināju, ka būtībā nekas jau nav mainījies: birokrātija noslogo, tehnoloģijas attīstās, bet laika trūkst arvien vairāk, un dzīve vieglāka nekļūst itin nemaz. Nezinu, kāpēc kritiķi to nosaukuši par sirreālu traģikomēdiju. Lai vai kāds ir žanrs, manuprāt, no visiem leģendārā kinorežisora Jāņa Streiča darbiem strāvo Dieva dota cilvēkbērna mīlestība. Viņa filmas būs skatīties vēl un vēl.