Kas nesen veikalā, nu jau konteinerā

Līdz ar gadalaiku maiņu cilvēki no liekā apģērba biežāk atbrīvojas, to izmetot tekstila konteineros. Kuldīgas komunālo pakalpojumu tehniskās bāzes un atkritumu apsaimniekošanas daļas vadītājs Jānis Ezerkalns atklāj, ka pērn tur nonākušas 78 tonnas.

KOPĒJOS ATKRITUMUS SAMAZINA

Violetie jeb tekstila konteineri Kuldīgā ir kopš 2022. gada: „Par pirmajiem visiem bija brīnums – cilvēki nezināja, ko tur mest. Pirmajā gadā uzlikām desmit, vēlāk vēl trīs. Pēc pirmā gada izmestais tekstils bija 38 tonnas, un katru gadu tas audzis. Mērķis ir šiem izstrādājumiem dot pievienoto vērtību – vēl labu, valkājamu apģērbu ziedot citiem. Tas nonāk trešajās valstīs vai kādos Eiropas veikalos. To gan paši nekoordinējam – esam tikai starpnieki: savācam, izšķirojam un nododam tālāk. Nederīgās lietas dodam sadedzināt, iegūstot siltumu.”

J.Ezerkalns atgādina, ka agrāk apģērbu un citus audumus cilvēki bieži izmeta sadzīves atkritumu konteineros: „Brīžiem tas veidoja pat 20–30 procentus no satura. Lai atkritumu kalnu nevairotu, tika radīti tekstila konteineri. Bet cilvēki var arī ietaupīt, jo izvešana vairs nav vajadzīga tik bieži.”

Sākotnēji cilvēki violetajās tvertnēs izmetuši nederīgas lietas, tostarp netīras drēbes, vecus tepiķus utt.

Tā kā daudz kas izmests, iepriekš neieliekot maisā, sabojāts vēl labais apģērbs. „Tāpēc mūsu darbiniekiem saturs pirms aizvešanas jāpāršķiro, un tad kādam rodas maldīgs priekšstats, ka komunālie rakņājas un meklē sev drēbes. Bijuši gadījumi, kad tur izsviesti sadzīves atkritumi un cita draza. Bet, ja salīdzinām ar pagājušo gadu, drēbes ir daudz labākas, tīrākas, glīti sapakotas, atsevišķi ir apavi un apģērbs.”

SINTĒTISKS AUDUMS BIEŽĀK

Pēc vasaras tvertnēs vairāk nonāk T krekli un šorti, pēc rudens – džemperi, bikses, pēc ziemas sagaidāmas vecās jakas un segas: „Atkritumos nonāk tas pats, kas sezonu iepriekš bijis apģērbu veikalos. Pa reizei kāds izmet pavisam jaunu apģērbu, kreklus vēl iesaiņojumos, arī tautiskas segas. Tos atšķirojam un noliekam apmaiņas punktā – varbūt kādam noder. Esam segas devuši arī Saldus dzīvnieku patversmei. Tā ir sava veida aprites ekonomika – ieguvēji ir visi.”

Lai gan uz tekstila veidiem darbinieki neskatās, biežāk varētu būt izmests poliesters un viskoze: „Tas, kas veikalā vairāk pārdots, tur arī nonāk. Ādas kažoku un lina izstrādājumu tur nav.” J.Ezerkalns ievērojis, ka sākotnēji vairāk bijušas vintāžas lietas, kas gadiem krātas bēniņos no pagājušā gadsimta 80., 90. gadiem, kad apģērbs vairāk ražots no dabīga materiāla, bet tagad tvertnēs dominē sintētiski audumi.

Vaicāts par paša iepirkšanās paradumiem, J.Ezerkalns atbild, ka vērtē nevis zīmolu, bet kvalitāti: „Skatos, lai kalpo ilgāk. Man ir džemperi, kurus velku trīs četrus gadus, un, dodoties dabā, jau piecus gadus velku vienas un tās pašas slēpošanas bikses. Arī vējjakas valkāju tikpat ilgi. Vasarā gan skatos, kas man patīk un ir ērts. Bet bērniem apģērbs jāpērk katru gadu, jo nākamajā vairs nederēs, tāpēc meklēju ko lētāku.”