Dūdu spēle suitos: jaunatklātais un atdzimušais

Alsungas Amatu mājas 2. stāvā atklāta ekspozīcija Dūdas suitos, kurā var uzzināt par šī instrumenta spēles pirmsākumiem šaipusē, par to, kā zudusī tradīcija atjaunota, un par dūdinieku ceļu plašākā pasaulē.

Dūdu meistars un folkloras kopas Suitu dūdenieki vadītājs Juris Lipsnis informāciju meklējis Latvijas muzeju arhīvos un citur, bet ekspozīciju izveidojis kurators, mākslinieks un katoļu prāvests Andris Vasiļevskis. Tapšanā iesaistījušies arī Māra Burmeistere, Kristīne Vasiļevska-Stepanova un Andris Stepanovs.

Izglāba no aizmirstības

Dūdu spēle suitos datēta ar 1860. gadu, kad, Krievijas troņmantniekam Aleksandram II apmeklējot Liepāju, uzstājušies 15 suiti: septiņi pūtuši dūdas, astoņi – āžu ragus. „19. gadsimtā dūdu spēle bija izzudusi gandrīz visā Latvijā, bet suitos saglabājusies,” stāsta M.Burmeistere. 20. gs. 40. gados te vēl dzirdēta, vēlāk tā izzudusi arī pie mums. Bet 21. gadsimtā „dūdas uz Alsungu atveda prāvests Andris Vasiļevskis, kurš atrada īsto ģimeni – Lipšņus, kas palīdzēja tradīcijai atdzimt”.

A.Vasiļevskis atceras: „Kad 2009. gadā gatavojām pieteikumu UNESCO, secinājām, ka dūdu spēle suitos ir mirusi. Bet nemaz tik ilgs laiks nepagāja – tā atdzima, pateicoties Jura sievai Aletai, kura dūdas sāka pūst 2013. gadā. Un 2018. gadā Suitu dūdenieki jau spēlēja Dziesmu svētkos.”

Ideju aizgūst, bet karte pašiem sava

Doma par ekspozīciju radusies tālākos braucienos, atklāj M.Burmeistere: „Sākotnējās ieceres bija daudz lielākas – ar interaktīvu pieeju, bet tā nākotnē vēl taps, tāpēc šo esam nosaukuši par pirmo posmu. Nelielu finansējumu ieguvām no Valsts kultūrkapitāla fonda. Bija Jura pētījums par dūdām un Kristīnes pētījumi par dūdeniekiem. Andris Vasiļevskis piekrita ekspozīciju veidot.”

A.Vasiļevskis stāsta: „Šogad bijām Horvātijā programmas Erasmus+ projektā par digitalizāciju un pabraukājām arī pa mazām apdzīvotām vietām, kas nes UNESCO statusu. Tur bija brīnišķīgi paraugi, kas deva skaidri saprast, kā šis stāsts jāizstāsta pie mums. Sapratām, ka mums vajag suitu kultūras karti – to, kāds piedāvājums ir maģajos, dižajos un krētainajos suitos. Ideju aizņēmāmies no Zagrebas kroga, kur bija karte par viņu kultūras mantojumu: vīnu un sieru. Mūspusē kartē ierakstījām divas meistardarbnīcas: par dūdām to vada Juris savās mājās, un koka darbnīca ir Jūrkalnē.”

Dūdas izspiedusi vijole

Ekspozīcija atrodas biedrības Suitu kultūras mantojums telpā un ir veidota sadarbībā ar Aizputes novadpētniecības muzeju. Senāk suiti bijuši Aizputes apriņķī, tāpēc tur muzejā atrodami materiāli un A.Vasiļevskis tur strādā kā mākslas un vēstures eksperts. Brūnās finiera planšetēs īsi un kodolīgi laika līnijā ierakstīta dūdu spēles vēsture, ir attēli ar instrumentiem, kas pagājušajā gadsimtā piederējuši suitu dūdiniekiem. Vitrīnās ir J.Lipšņa taisītās dūdas un detaļas, ko darinājis dūdu meistars Uldis Austriņš. „Suitu dūdu Latvijas muzejos ir diezgan daudz. Latvijas Nacionālā vēstures muzeja krātuvē pie Ludzas dūdām klāt pielikta suita Nikolaja Heņķa (1866–1934) stabule,” piebilda A.Vasiļevskis.

Te redzama arī vijole: „Šis mūzikas instruments kādā laika nogrieznī dūdu spēli izspiedis, jo to taču ir vieglāk pasist padusē un doties muzicēt. Vijolei ir plašākas muzikālās iespējas, dūdām – tikai viens skaņojums. Ekspozīcijas tapšanas gaitā biedrībai Suitu kultūras mantojums nodota Jēkaba Ūdriņa vijole ar viņa fotogrāfijām un pierakstiem ar spēlētajām dziesmām.” Bet daļa ekspozīcijas veltīta tagadējiem starptautiskajiem partneriem.

Pa kripatiņai vien

Par jaunatklāto stāsta J.Lipsnis: „Ko jaunu uzzinu ik pa laikam. Piemēram, ir zināms uzvārds spēlētājam, kas kaut kur pieminēts, tad kaut kā uzzinu vārdu, citus viņa datus. Pēdējais atklājums bija par Pēteri Cērpu (1902-1926). Grāmatā Balandnieki attēlā viņam padusē ir dūdas un viņš tās spēlē. Pamazām esam uzzinājuši informāciju no radiniekiem, ka 24 gadu vecumā viņš traģiski gājis bojā, bet spēlējis dažādus instrumentus.

Vēl interesantu lietu atklāju Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā, kur atrodas 14 dūdas. Visām pierakstīts, no kurienes nākušas. Skatos, ka vienās, par kurām teikts, ka no Alsungas, aitādas maisā ļoti akurāti iešūts ielāps. Kurš to būtu darījis? Zināju, ka Heņķis bija audējs. Krājuma glabātājam jautāju, vai tiešām citur informācijas nav. Blakus nodaļā atradām ierakstu, ka dūdas ir no Heņķa, un inventāra numuru. Tā tā vēsture rakstās – atrodi mazumiņu, ko apaudzē tālāk.”

Gadās, ka vēsture staigā

„Jurjānu vai Melngaiļa rakstos bija teikts par tādu Veckungu, kas dūdas spēlējis. Viņam māja bijusi Gudeniekos starp baznīcu un skolu. Uzzināju, ka vārds ir Jānis, bet neko vairāk. Vēl Šefleram nezinājām dzimšanas un miršanas gadu. Datumus uzzinājām. Pēc tam bija rakstīts, ka apglabāts Pantu kapos Alsungā. Kādā radioraidījumā to stāstīju. Pēc tam kāda sieviete zvanīja, ka viņš aprakts Bāliņu kapos un pati bijusi bērēs. Bet mums piemiņas plāksne uzlikta Pantu kapos. Noskrūvēju un pārnesu uz nākamajiem kapiem. Arī tā vēsture staigā (smejas) – tā bieži jāpalabo. Arī Vikipēdiju gūglē esmu vairākkārt labojis.”

Vēl interesants ir stāsts par Jāni Poriķi (1909–1992). J.Lipsnis turpina: „1939. gadā suiti koncertēja Stokholmā un viņa kokli un dūdas uzdāvināja Stokholmas Karaliskajam muzejam. Sāku dzīt šiem instrumentiem pēdas. Muzejs vairs neeksistē. Rakstīju visiem Stokholmas muzejiem, e-pastā vaicājot, vai kaut kas par šādu faktu nav zināms. Etnogrāfijas un folkloras muzejs atsaucās, ka katalogā instrumenti ir minēti, bet pašu instrumentu nav. Rakstīts, ka dāvinājis kāds J.Sproģis. Pēc tam atrodu bildi, kur sēž suitu delegācija un priekšā džeks ar brillēm – ierēdnis Jūlijs Sproģis. Tāds bijis līdzi, un ierakstīts, ka dāvinātājs ir viņš!”

Būs arī moderna pieeja

Par ekspozīcijas papildinājumu stāsta M.Burmeistere: „Mums ir partneri Sardīnijā, kuri digitalizējuši savu tradicionālo instrumentu – launedas. Garās niedru stabules papildinātas ar pirkstu sensoriem un pieslēgtas datoram. Tās pūšot, ekrānā rādās melodija. Viņi ir gatavi palīdzēt uztaisīt interaktīvas dūdas.” Šajā projektā iegādātas vēl vienas dūdas, kuru spēli māca J.Lipsnis: „Ierādām pamatus, piemēram, Suitu amatu dienās. Bet citas manis gatavotās tiek spēlētas gan Latvijā, gan ārvalstīs.”