Jāspēlē tā, lai jebkura mūzika skan labi

„Mūzikā būt elastīgam nozīmē dzirdēt, redzēt un līdz ar to reaģēt. Tas nav viegli, bet man pat patīk būt elastīgam un iekļauties dažādās situācijās,” saka kādreizējais kuldīdznieks, čellists un arī pedagogs PĒTERIS OZOLIŅŠ, viens no kuplās muzikālās Ozoliņu ģimenes. Novembrī viņš Kuldīgā spēlēja Latvijai veltītajā koncertā Roka pacelta sveicienam un izbrīvēja brīdi sarunai.

Adventes laiku asociējam ar mierpilnām pārdomām, nesteidzīgumu. Ko tas nozīmē mūziķiem?

Mūziķi, domājot par plāniem šajā laikā, visbiežāk saķer galvu… Advente ir kluss un mierīgs Ziemassvētku gaidīšanas laiks – tā tam vajadzētu būt bez nemitīgās griešanās vāveres ritenī. Bet mūziķiem nesanāk – šis ir agru rītu, vēlu vakaru, nakšu un pasākumu laiks. Grūti atrast mieru un harmoniju, īpaši tad, ja ir ģimene un bērni. Palīdz tas, ka tā notiek ik gadu, tāpēc zinām, kas būs decembrī. Mentāli varam sagatavoties, ka vajadzēs krietni saņemties. Bet tas ir skaists laiks. Visas tās lietas pašas par sevi ir skaistas, tāpēc jau darām to darbu, ko esam izvēlējušies. Pēc tam nāk janvāris – tukšais laiks, kad nekas nenotiek, cilvēkiem visa ir pieticis, pasākumus vairs negribas. Tāds jau ir tas gada ritējums.

Kāds ir tavs ikdienas ritms?

Divas dienas paiet Jāzepa Mediņa Rīgas mūzikas skolā, kur mācās bērni no pieciem līdz 18 gadiem. Mācu čella spēli, man ir septiņi audzēkņi un vēl ansamblis. Vienu dienu braucu uz darbu Ventspils kamerorķestrī. Vēl strādāju Jelgavas kamerorķestrī – arī turp braucu reizi nedēļā. Ja nav papildu koncertu vai mēģinājumu, pamatslodze ir četras darba dienas. Bet, tiklīdz tuvojas koncerts, tā režīms būtiski mainās. Nesen bija koncerts Jelgavā, un gatavojoties četras dienas nodzīvoju tur, pārējos darbus vajadzēja pakārtot šai prioritātei. Tas bija liels koncerts, iesaistīts ap 200 cilvēku, jāpielāgojas grafikam. Tad jābūt elastīgam, jārunā ar audzēkņiem un vecākiem, ka mācības neizpaliks, izdarīsim vēlāk, ko nepaspējām.

Ko nozīmē būt elastīgam mūzikā?

Elastīgam bija jābūt, piemēram, programmā Roka pacelta sveicienam, kurā biju kopā ar Miku Galvanovski, Marlēnu Keini, Aiju Dzērvi, Jāni Skani, Viesturu Samtu un Matīsu Žilinski. Man kā čellistam nošu materiāla maz – tādam salikumam, kādā uzstājāmies, tāds vispār neeksistē. Ir klavieru materiāls, vokālistiem ir balsu partijas, bet čellam nav uzrakstīts nekas, ko varētu vienkārši paņemt un spēlēt. Man ļoti jāieklausās un jāmēģina sajust, ko dara dziedātāji, kā spēlē pianists, un jāreaģē, skaņdarba attīstību virzot kopā.

Kādos orķestros vai grupās esi spēlējis visvairāk?

Pašlaik galvenokārt Ventspils un Jelgavas kamerorķestrī. Uz Ventspili braucu desmit gadus, pirms tam biju kamermūzikas pārstāvis – muzicēju stīgu kvartetā ReDo. Taču paralēli darbam orķestros uzstājos ar sievu Agati Ozoliņu – viņa arī ir čelliste. Tie ir pamatsastāvi. Vēl ir dažādi projekti, kuros mākslinieku sastāvs bieži veidojas no iepriekšējās sadarbības. Protams, mainās dziedātāji, instrumentālisti. Projektos kompāniju bijis daudz, programmas ir atšķirīgas gan stilistiski, gan muzikāli. Tas arī liek būt elastīgam.

Novērtēju darbu orķestrī, kur priekšā ir notis un skaidrs, kas jāizdara. Tāpat jāsagatavo, lai mana čellu grupa visu izdara perfekti līdz milimetram, kā paredzēts, vienlaikus reaģējot uz apkārtējo: tempu, dinamismu, frāzējumu. Orķestra koncertā tāpat acis un ausis jātur vaļā, bet tur skaidrs, jo novirzes var būt nelielas. Tomēr varu arī pats no sevis ko ielikt. Tas ir interesantākais: tā, kā koncertā esmu spēlējis es, nenospēlēs neviens cits, kas citā reizē mani aizvietos.

Vai ar čellu var spēlēt, kā mēdz teikt, pirmo vijoli?

Čellists kā personība var būt pirmā vijole. Tas atkarīgs no muzikālā sastāva. Ja ir solists, viņš būs priekšplānā jeb pirmā vijole. Čellam ir interesanta loma. Estrādes, roka vai popa mūzikā bez čella var iztikt. Bet, ja tas skan, tad liekas neaizvietojams jebkurā žanrā. Čells izkrāso, izpušķo un padziļina skaņdarba domu un vārdu. Tikpat labi skaists ir koncerts bez čella. Bet, tiklīdz tas ir, tā vairs negribas atteikties. Protams, ja labi spēlē un izpildīts mājasdarbs.

Tava mamma ir Kuldīgas mūzikas skolas ilggadējā pedagoģe, koncertmeistare, arī ērģelniece Marta Ozoliņa. Vai mūzikas skolā izaugi, un kāpēc izvēle bija čells?

Kuldīgas mūzikas skolā vienmēr bijis augsts līmenis, labi un atbildīgi skolotāji, plašs piedāvājums. Čells gadījās tāpēc, ka mamma strādāja tajā pašā klasē, kas bija ierādīta arī skolotājam Arimanam Štrausam, kurš tolaik reizi nedēļā brauca no Ventspils mūzikas vidusskolas. Biju maza auguma, pirksti tādi tuklāki – skolotājs paskatījās uz manām rokām un teica: „Šitais var spēlēt. Laba dzirde, gaiša galva, apaļīgi pirksti. Čellam derēs.” Tik vienkārši tas bija – es pat negāju skatīties un pamēģināt citus instrumentus. Varbūt pūšamie būtu interesējuši, lai gan tie šķita kaut kas tāls. Koncertos klausījos un skatījos, kā spēlē vijoli. Tā likās ļoti sarežģīta. Kā var saprast, kurā brīdī kas un kā jāpiespiež, kā var tik līgani vilkt lociņu pa stīgām? Likās, ka tas būtu par grūtu.

Vai pēc Kuldīgas ceļš mūzikā bija skaidri iezīmēts?

Turpināju čellu apgūt Ventspils mūzikas vidusskolā, pēc tam četrus gadus studēju Latvijas Mūzikas akadēmijā profesora Māra Villeruša klasē, divus gadus biju maģistra studijās Nīderlandē. Lai arī mums pedagogi ir labi, esam tomēr maza valstiņa, visi vairāk vai mazāk gājuši vienu ceļu, mums pamatā ir viena skola. Ļoti interesanti ir to pašu procesu redzēt no citas puses. Tāpēc studēju ārzemēs, lai redzesloku paplašinātu. Nīderlandē apguvu tādas lietas, par kurām šeit pat neaizdomājos, kaut gan mācījos pie tādiem lieliskiem pedagogiem kā Arimans Štrauss un Māris Villerušs.

Ozoliņu ģimene kādreiz kopā koncertēja. Vai tagad vēl iznāk to darīt?

Augu četru bērnu ģimenē, piedzimu otrais. Visi mācījāmies mūzikas skolā. Vecākā māsa Elīza spēlēja klavieres, vēlāk ģitāru. Brālis Matīss mācījās flautu, pēc tam saksofonu. Jaunākā māsa Katrīna apguva vijoli. Laikam mammai bija tāds kluss sapnis spēlēt vienā ansamblī, tāpēc apguvām dažādus mūzikas instrumentus. Tēvs kalpoja Užavas baptistu baznīcā, un laukos draudzēs nav savas muzikālās daļas, sava ērģelnieka. Ir tikai mācītājs un viņa sieva. Līdz ar to mēs, bērni, braucām līdzi, un baznīca bija pirmā kopīgā muzikālās izpaušanās vieta, kur daudz iemācījāmies, spēlējot citiem priekšā. Ciemojoties pie citām draudzēm, ņēmām instrumentus līdzi un uzstājāmies kā ansamblis. Tas bija tik skaisti, kad visi kopā daudz braukājām un spēlējām! Tagad noturēt šo tradīciju ir arvien grūtāk, jo esam izklīduši, katrs savos darbos un ģimenēs aizņemti. Tomēr joprojām satiekamies un spēlējam. Retāk varam būt pilnīgi visi, tāpēc uzstājamies lielākos vai mazākos grupējumos. Galvenokārt Kuldīgā, kad gatavojamies koncertiem vai dievkalpojumiem.

Vai ar ģimenes koncertiem vēl dodaties uz ārzemēm?

Vasarā bijām Skandināvijā, galvenokārt Norvēģijā. Izbraukājām no dienvidiem gandrīz līdz pašiem ziemeļiem, koncertējot pārsvarā baznīcās. Ir izdevies šo tradīciju noturēt, sastāvs gan pamainās. Šķiet, ka sākām 2000. gadā, tātad jau ceturtdaļgadsimtu ik vasaru ceļojam koncertēdami. Esam bijuši Vācijā, Dānijā, Nīderlandē, Zviedrijā. Izkritis tikai gads vai divi, kad bija kovida pandēmija.

Sastāvs arī ievērojami kuplinājies.

Mana sieva čelliste, kad apprecējāmies, muzikālajai Ozoliņu ģimenei pievienojās automātiski. Mums ir divas meitas, tagad piedalās arī viņas. Pārslai ir 12 gadu, viņa spēlē vijoli. Hildai ir deviņi, un viņa mācās klavieres. Dēlam Ojāram ir tikai pieci gadiņi, bet nu jau būs laiks ķerties arī pie viņa.

Vai ir zināms, kurp virzīt?

Jā, ir plāns. Abi vecāki esam čellisti, un jau pirmo meitu mēģinājām pārliecināt, lai apgūst šo stīgu instrumentu. Bet viņai čells izskatījās biedējoši liels un smags. Turklāt tas bieži atņēmis mammu un tēti, tāpēc viņai pret to ir bijība. Vijole ir tāda pati, tikai mazāka, un tā laikam izskatījās nevainīgāka. Arī otro meitu veicinājām uz čellu, bet arī viņa neatsaucās, jo gribēja būt kā ome, kas spēlē klavieres. Ne par ko citu nevarējām pārliecināt. Jāņem vērā katra bērna izvēle. Ja patīk, tad mācās labprāt un tas padodas. Tagad mēģināsim ar jaunāko. Esmu Ojāram devis pamēģināt pavisam mazu čelliņu, kas izskatās pēc lielas vijoles. Varbūt izdosies, un kaut kas jau viņam mūzikas skolā būs jāmācās. Jāizmanto iespēja.

Mūzikas skolu sistēma un pieejamība ir viena no Latvijas retajām privilēģijām, salīdzinot pat ar dažu attīstītāku valsti, arī finansiālajā ziņā. Ja ne obligāti, tad vismaz jāmēģina šo privilēģiju izmantot un bērnu mūzikas skolā sūtīt. Ceļojot pa Norvēģiju, Dāniju, Vāciju un Nīderlandi, kas ir augsti attīstītas valstis, redzējām, ka tur šādas iespējas ir daudz mazākas. Tur Latvijas mūzikas skolu devumu novērtē, bet dažādu apsvērumu dēļ pašiem tāda izglītība nav tik pieejama. Tāpēc tos, kuri domā – ir vai nav vērts, aicinu noteikti to izmantot. Ir vērts! Tas nebūs izniekots laiks un zemē nomests darbs, tas būs liels ieguvums bērna attīstībai.

Tagad dzīvojat Rīgā.

Jā, mūsu dzīve saistās ar Rīgu, jo esam divi profesionāli čellisti un atrast darbu citā pilsētā ir ļoti grūti. Bērni iet skolā, dzīves apstākļi labi. Bet vienmēr, kad atbraucam uz Kuldīgu un pastaigājam pa šarmantajām ieliņām, nodomājam: „Cik skaisti būtu šeit dzīvot!” Katru reizi arī bērni to saka. Jau taisa dzīves plānus, ko izvēlēties par profesiju, lai dzīvotu Kuldīgā un strādātu. Mājās būtu sunītis, dzīvotu tuvu omei un opim.

Kuldīgā mūzikas skola ir augstā līmenī. Citur Latvijas mazpilsētās instrumentu izvēle varbūt nav tik liela, trūkst kvalificētu pedagogu vai netiek izmantotas modernas, bērniem saistošas metodes. Daudz atkarīgs no pedagoga prasmēm, no vēlmes augt, lai darītu savu darbu, cik labi vien iespējams.

Reizi divos gados pavasarī Kuldīga kļūst par čella galvaspilsētu, kad uz Starptautisko Kārļa Davidova konkursu sabrauc čellisti no visas pasaules.

Mūzikas skolas laikā arī es piedalījos šajā konkursā. Joprojām uzskatu tos par nozīmīgiem čella svētkiem. Ir vērts atbraukt pat tad, ja nav iespējas piedalīties, vismaz paskatīties, paklausīties. Tā ir lieliska iespēja redzēt tik daudz čellistu no daudzām valstīm un kultūrām.

Tas ir kā sportistiem un viņu faniem olimpiskajās spēlēs, kad dzīve šķiet apstājusies un visa uzmanība vērsta uz to, cik ātri kādas valsts pārstāvis noskrējis, augstu uzlēcis vai kā nospēlējusi komanda futbolā, basketbolā, hokejā. Čellistu aprindās Davidova konkurss ir nozīmīgs. Jau pirmsākumos bija skaidrs, ka tas būs starptautisks. Piedalījušies daudzi mūziķi, kuru vārdi tagad ir pasaulē pazīstami.

Kā tu vērtē politisko procesu ietekmi mākslā?

Galējībām nepiekrītu. Mūzika ir tik skaista un pilnīga, ka stāv pāri politikai, pāri vēsturei. Kā gan čellists var izaugt, neatskaņojot Čaikovski, Rahmaņinovu un citus izcilos komponistus? Krievijas agresijas dēļ nevaram ignorēt bagāto kultūru. Čaikovskis bija krievs, bet tieši Krievijas armija, iebrūkot Ukrainā, nobombardēja komponista dzimtās mājas, kur bija muzejs. Tagad koncertos jāpaskaidro, kāpēc atskaņoju Čaikovski. Tas jau nav grēks, ka viņš varēja doties iegūt izglītību Pēterburgā un Maskavā. Ir gadījies, kad ar citiem mūziķiem veidojam programmu, kurā skaisti iederētos Rahmaņinovs, bet kāds iebilst, lai gan saprot, ka ar pašreiz notiekošo tam nav nekāda sakara. Tomēr tā būšot krievu kultūras celšana, tāpēc labāk ignorēt. Es to tā neizjūtu, bet šis ir dīvains laiks. Nezinu, kas cilvēkos notiek, ko viņi domā. Ir jau vēl daudz citas skaistas mūzikas, ko spēlēt. Tomēr domāju, ka zaudējam, ja ignorējam skaistu mākslu.

Vai esi veidojis soloprogrammas?

Tas prasa pārāk daudz laika, un tā nav mana komforta zona, lai gan vajag no tās izlīst, un es ik pa laikam to arī daru, solo atskaņojot orķestrī vai citur. Bet tā nav mana iniciatīva. Daudz vairāk izbaudu, ja varu būt daļa no kaut kā lielāka un pielikt tam ko savu.

Esmu mēģinājis analizēt, kāda mūzika man patīk, bet kādu žanru vai komponistu nevaru īpaši izcelt. Patīk Čaikovska miniatūras, latviešu darbi – Mediņš, Plakidis, Vasks. Tāpat Vivaldi, Bēthovens, Haidns. Ir daudz sirdij tuvas mūzikas, un nevaru pateikt, ka baroks tuvāks nekā romantisms vai modernie stili. Katrā laikmetā un žanrā mani kaut kas saista, arī rokā vai popmūzikā. Viss ir tik mainīgi, viss atkarīgs no noskaņojuma vai darba, varbūt pat gadalaika. Esmu piedalījies koncertprogrammās, kurās iekļauta mūzika, kas, manuprāt, nav tik laba, šķiet pat sekla, klišejiska. Tik un tā jākāpj uz skatuves un jāspēlē. Tāpēc jāiegulda daudz vairāk darba, lai arī tāda mūzika skanētu labi, lai cilvēki nejustos velti atnākuši.