Ar domu par cilvēkiem Meksikas lielpilsētās

FANIJAI NARIELAI ERNANDESAI VERASTEGI (Fanny Nariela Hernández Verástegui) no Meksikas ir 27 gadi, un Kuldīgas Adatu fabrikā viņa mācās Latvijas Mākslas akadēmijas Erasmus Mundus maģistra programmā Pakalpojumu dizaina stratēģijas un inovācijas (angliski SDSI). Viņu aizrauj vēsture, kultūra un mūzika. Fanija šeit jau labi iejutusies un spēlē klarneti mūzikas skolas ansamblī. Kamēr gadu pavadīs Latvijā, viņa vēlas apskatīt mūsu pilis, muižas un muzejus.

„Esmu no Meksikas ziemeļiem. Piedzimu pilsētā Saltijo, bet dzīvoju arī Monterrejā – vienā no lielākajām pilsētām valstī,” Fanija stāsta.

STUDĒJUSI KOMUNIKĀCIJU UN MŪZIKU

Kur strādāji, pirms nonāci šeit?

Monterrejas Tehnoloģiju universitātē esmu studējusi komunikāciju un digitālos medijus. Tas ir plašs profils: mācījāmies žurnālistiku, apguvām televīziju, radio un sociālos medijus. Konkrētas specialitātes nebija. Kad ieguvu grādu, sāku universitātē strādāt digitālo platformu komandā. Programmēšanā man nebija pieredzes, bet sāku apgūt inovāciju projektus un projektu menedžmentu, rīkoju apspriedes ar iesaistītajām pusēm. Esmu studējusi arī mūziku – tā man patikusi kopš mazotnes. Spēlēju klarneti, bet, kad biju maza, īpaši to nemācījos. Kad ieguvu pirmo grādu, Monterrejā sāku studēt mūziku Nuevolevonas autonomajā universitātē.

PAR LATVIJU NEZINĀJA

Kā uzzināji par programmu SDSI?

Kad strādāju, domāju, ka dzīvē jāsāk jauna ēra. Es tur strādāju jau četrus gadus un daudz iemācījos, bet vēlējos doties tālāk un profesionālajā karjerā kaut ko pamainīt. Daudz biju pievērsusi uzmanību tehnoloģijām un inovācijām, bet gribēju apgūt kaut ko tādu, kura centrā ir cilvēks. Pieteicos ārzemēs vairākās maģistra studijās ar sabiedrisku perspektīvu, tostarp Apvienotajā Karalistē, bet tad ieraudzīju programmu SDSI. Tā saistīta ar nozari, kurā biju strādājusi, bet tai ir atvērta perspektīva, kas man ļautu iesaistīties tajā, ko vēlos darīt. Nodomāju, kāpēc ne. Tad sāku pētīt un atklāju valstis, kurās mācības notiek (Latviju, Igauniju, Somiju – red.). Godīgi sakot, Latīņamerikā neko daudz par šo pasaules pusi nezinām. Tas bija kaut kas jauns.

PAVEICĀS

Kā izdevās pieteikties?

Ievēroju, ka programmai SDSI ir ļoti skaista mājaslapa. Parasti universitāšu mājaslapas ir garlaicīgas. Biju mazliet stresā un pieteikšanos atstāju uz pēdējo brīdi – darāmo pabeidzu pēdējā dienā. Nedaudz bezatbildīgi no manas puses, bet tā strādā manas smadzenes. (Smejas.) Mūsu kursam bija uzdevums pētīt izglītības nākotni un atrast problēmu, ko risināt, un par to jāuzfilmē video. Man paveicās, jo biju strādājusi tieši universitātes inovāciju laboratorijā, kas vērsta uz izglītības nākotni.

VĒLAS CILVĒKIEM PALĪDZĒT

Kā tu izproti pakalpojumu dizainu?

Definīcija katram ir sava, bet pirmajā studiju nedēļā dzirdēju, ka to var raksturot kā robu aizlāpīšanu. Dzīvojam ļoti sarežģītā pasaulē un bieži nezinām, ko darīt, lai procesus uzlabotu. Šie robi var atklāties mijiedarbē un tehnoloģijās. Robus aizlāpa ar pakalpojumu dizainu. Tas vienmēr ir vērsts uz cilvēku – mēs cilvēkiem radām tādus pakalpojumus, kuros ņemtas vērā viņu vajadzības. Mans mērķis ir to lietot arī manās pilsētās. Tās ir rūpnieciski attīstītas, tāpēc sagādā daudz laba – ekonomika kļūst spēcīgāka, un ir darbs, bet industrializācijas dēļ ir arī daudz problēmu. Cilvēki ir atsvešināti, savā starpā nesazinās, kļūst depresīvi. Darba grafiks ir ļoti saspringts, tāpēc sabiedrībai grūti. Ar pakalpojumu dizainu vēlos izveidot tādus kulturālus pakalpojumus, kas cilvēkiem palīdz atrast viņu identitāti un saved kopā ar līdzīgiem. Tā varētu būt kāda nevalstiska organizācija vai privāta iniciatīva.

SAVS LAIKS JĀPLĀNO

Kāds tev iespaids par studijām šeit?

Te vide ir ļoti brīva, un dažreiz gribu, lai kāds man liek kaut ko darīt, bet citreiz gribu būt brīva. Mums ir lieliski pasniedzēji – ļoti atvērti, ļauj mums pašiem atrast savus veidus, kā pētīt un meklēt risinājumus. Tas ir krietni citādāks izglītības modelis, un man tas patīk. Adatu fabrika ir ļoti atvērta telpa, kas ar šo modeli iet kopā. Pašai savs laiks jāplāno, un tas var būt grūti. Mūsu kurss man patīk – esam tik dažādi un no visas pasaules! Katram ir savs redzējums, un dažreiz tas var raisīt interesantas diskusijas, bet tās vienmēr notiek ar cieņu.

IESPĒJA APSTĀTIES UN IZBAUDĪT

Kā esi iedzīvojusies Kuldīgā?

Tā ir ļoti atšķirīga un skaista. Man prieks, ka ieradāmies septembrī, kad koki vēl bija zaļi, ārā spīdēja saule un ziedēja puķes. Tas bija ļoti skaisti! Ir burvīgi atrasties tik mazā un mierīgā vietā. Pilsētas, kurās Meksikā dzīvoju es, ir milzīgas. Tur nekad nebija laika apstāties – vienmēr skrējienā! Kā studenti esam aizņemti, tomēr citreiz, kad beidzam mācīties, nezinām, ko darīt. Tad izdomājam pastaigāties, aiziet līdz Ventai. Ir jauki mazliet apstāties un izbaudīt mirkli.

Par Latviju iepriekš neko nezināju. Mans pirmais pārsteigums bija ieraudzīt tik daudz koku un mežu. Mani ļoti interesē vēsture un kultūra, tāpēc patīk to vērot Kuldīgas ēkās. Pirmā lieta, ko šeit darīju, – aizgāju uz muzeju.

Kādi ir tavi dzīves apstākļi?

Man ar dzīvokli paveicies – kopā ar kursabiedreni dzīvoju vecā ēkā vecpilsētā. Virtuvē ir sena plīts. Ar apkuri viss kārtībā. Tur ir ļoti skaisti, arī skats pa logu ir labs.

ANSAMBLĪ SPĒLĒ KLARNETI

Ko dari brīvajā laikā?

Pavadu to ar kursabiedriem, un vēl man paveicās, jo atradu grupu, kurā spēlēt klarneti. Tā kā spēlēju to vairāk nekā desmit gadus, negribēju pārstāt. Paprasīju savam vietējam draugam (interesenti par tādiem var pieteikties – red.) un uzzināju par Kuldīgas mūzikas skolu. Kultūras centrā ieguvu saksofona skolotājas Līgas Jāvaldes telefona numuru. Es viņai vatsapā jautāju, vai ir kāds ansamblis, kur spēlēt. Līga teica, ka varu pievienoties viņas ansamblim, un pēc divām nedēļām jau sāku. Viņa bija ļoti atvērta, mani pat nesatiekot un nezinot, kāds ir mans līmenis.

Man tur ļoti patīk – dalībnieces ir jaukas pret mani un cenšas runāt angliski. Jūtos labi integrējusies. Esam jau spēlējuši Kuldīgas muzeja 90. gadadienā – tas bija mans pirmais koncerts šeit. Mēģinām divreiz nedēļā, un tas ir labi, jo tā netieku pārāk daudz atrauta no studijām. Kad laiks bija siltāks, ar kursabiedriem devāmies pastaigās un peldējāmies Ventā. Jau trīs reizes to paspēju. Mēs arī viens otram stāstām par mūsu kultūru, piemēram, Meksikas neatkarības dienā kopā ar meksikāņu kursabiedreni visiem pagatavojām mūsu ēdienu. Puiši no Indijas organizēja Divali svētkus. Esmu bijusi arī Rīgā. Vecrīga man patika, un pārsteidza Nacionālā bibliotēka – ļoti skaista ēka.

Vai esi piedzīvojusi kultūršoku?

Cilvēki saka: latvieši ir nopietni un emocijas neatklāj. Bet man latvieši šķiet ļoti jauki. Viņi grib palīdzēt. Mani arī pārsteidza tas, ka latviešu valoda ir tik atšķirīga. Mēģinu mācīties, bet nav viegli.

ĒDIENS APMIERINA

Vai esi ko nogaršojusi no latviešu ēdieniem?

Meksikā ēst gatavoju maz, bet šeit pamatsastāvdaļas varu atrast, lai ēdienu uztaisītu pati. Es arī mājās neēdu asu ēdienu, tāpēc čili pulveri un citas spēcīgas garšvielas man nevajag. Es varu iztikt ar kartupeļiem. (Smejas.) Zinu, ka tiem draugiem, kuriem garšo ass ēdiens, iet grūtāk.

No latviešu ēdieniem man garšo sklandrauši. Lai gan zinu, ka karbonāde īsti nav jūsu tradicionālais ēdiens, draudzene no mūzikas skolas ieteica pagaršot. Tā man ļoti garšoja.