Luīzes mamma: „Es apsolīju, ka dzīvošu tālāk, lai viņai nav jāuztraucas”

Kad aiziet bērns, vārdi kļūst par tukšumu. Kuldīdzniece LĪGA BERGMANE par meitu Luīzi runā klusi, ar sirsnību, un ir jūtams gan milzīgs sāpju smagums, gan iekšējs spēks, kas viņai ļauj turpināt dzīvot. Nesen visā Latvijā izskanēja ziņa, ka Kuldīgas slimnīcā ievietoti trīs pacienti, kuri lietojuši apreibinošas vielas. Viena paciente – 21 gadu vecā Luīze – nomira. Mūžībā jauniete pavadīta 6. oktobrī.

Klusums, kuru sev nepiedos

„Es ļoti nožēloju, ka tajā naktī telefonu biju uzlikusi klusuma režīmā,” stāstu iesāk Līga. „Parasti to daru pirms darba, lai netraucē reklāmas zvani, bet šoreiz tas izrādījās liktenīgi. Man bija zvanīts agri no rīta – 5.36. Aptuveni pēc stundas – 6.47 – zvanīts otro reizi. Tā bija meitas paziņa. Paskatījos telefonā un redzēju, ka vēl 5.08 Luīze bijusi vatsapā. Kad vēlāk atzvanīju, fonā jau dzirdēju ātro palīdzību, aparātiņu pīkstēšanu, lielu rosīšanos… Es joprojām pārdzīvoju, ka tās 20–30 minūtes varbūt varēja kaut ko mainīt. Tomēr ārsti teica: viss jau bijis novēloti. Luīzei bija smadzeņu tūska, un tā nerodas pēkšņi – tas notiek ilgākā laikā.”

Meitas aiziešanu redz sapnī

Līga atklāj, ka pusotru nedēļu pirms traģēdijas redzējusi dīvainu sapni: „Es nosapņoju, ka Luīze ir mirusi. Sapnī viņa stāv tā kā aiz stūra un runā ar mani, bet aiz viņas – tumšs tēls, un ir tāda izjūta, ka meita mirusi. Pamodos ar šausmīgu sajūtu. Izstāstīju draugam cerībā, kā saka tautā, ja sapni izstāsta, tas nepiepildās. Bet sirds bija nemierīga.” Luīze tolaik gatavojusies lidojumam uz Ameriku, uz Teksasu, pie līgavaiņa Raiena Salivana, reiss bija paredzēts 7. oktobrī.

Luīzes mammai šķiet, ka traģēdijā iesaistīta arī otra meitene – Judīte, kas bijusi kā audžumeita: „Mēs iepazināmies darbā kokapstrādes uzņēmumā – viņa bija mana mācekle. Arī Luīze viņu pazina. Abas kļuva par draudzenēm. Es pieņēmu viņu kā savu bērnu – palīdzēju, uzklausīju, jo viņai bijusi grūta bērnība, meitene augusi pie omas. Luīze viņai mācīja par skaistumu, par kosmētiku.”

Patika radošas lietas

Šodien Līga cenšas dzīvot tā, kā vēlētos Luīze: „Es viņai teicu – dzīvošu tālāk, lai viņai nav jāuztraucas. Meita bija optimiste, gaiša dvēsele. Es ticu, ka viņa tagad ir saulītē. Un redz, ka es cenšos.” Pēc meitas zaudējuma mammai ir tādas dienas, kad šķietot, ka nav spēka, bet tad viņa atceroties Luīzes smaidu: „Tad atkal pieceļos. Es zinu – viņa to gribētu.”

Līga ar lepnumu runā par meitas talantiem: „Luīzei patika radošums, viņa zīmēja, bija laba vizāžiste – tas viņai no dabas padevās. Sākumā šo profesiju gribēja apgūt Rīgā, Stila un modes tehnikumā, bet dzīvot kopmītnēs bija par smagu, jo tur bija meitenes, kas visai bieži dzēra, arī vide nebija patīkama. Sākās kovids. Izlēmām, ka labāk Luīzei būs mājās.”

Abu starpā bijušas ļoti labas attiecības – Luīze mammai uzticējusi visus noslēpumus: „Arī Judīte to redzēja un iemācījās, ko nozīmē sirsnība – apskaut, pateikt es tevi mīlu. Es zināju, ka Judīte bija niekojusies ar tabletēm, ar marihuānu.”

Gribēja sajust, kā tas ir

Līga atceras, ka reiz arī Luīze izteikusi vēlmi izmēģināt – vienkārši ziņkāres dēļ, kādas ir sajūtas pēc apreibinošo vielu lietošanas. „Es viņai teicu: „Luīze, nevajag. Es tevi lūdzu! Tas nav tas pats, kas glāze vīna. Jūtot, ka kļūst slikti, vari pārtraukt un nedzert. Citādi ir ar tabletēm: iedzer, un vairs neko nevari kontrolēt.” Es viņai stingri aizliedzu un pateicu: „Es negribu tevi zaudēt.” Viņa apsolīja, bet, kā izrādījās, liktenīgajā vakarā tas tomēr notika.”

Liktenīgais vakars

23. septembra vakarā Līgai bijis iekšējs nemiers. Viņa nevar to izskaidrot, bet nav vēlējusies, ka tajā vakarā pie viņām ierodas Judīte: „Joprojām nevaru to paskaidrot. Tā bija dīvaina sajūta – sirds it kā čukstēja: nevajag. Neko skaļi neteicu – nodomāju, ko es esmu te sadomājusies, tas vienkārši no noguruma.”

Vakarā Luīze tiktokā noskatījusi dzēriena recepti un to pagatavojusi – laims, ūdens un iebiezinātais piens: „Ļoti garšīgi. Nekas neliecināja, ka šis vakars būs pēdējais. Ieradās Judīte. Viņa saņēma zvanu un izgāja ārā, solot tūlīt atgriezties. Vēlāk devās prom un aicināja Luīzi līdzi, un meita gāja. Es stāvēju virtuvē, Luīze vēl paskatījās augšup uz logu un pamāja man. Es bieži skatījos pa logu, bet šoreiz bija kaut kā citādi – tas bija ilgs, mīļš skatiens. Tā bija pēdējā reize, kad redzēju savu bērnu dzīvu. Pēc tam – klusums. 24. septembra rītā Luīzi aizveda uz reanimāciju.”

Līga joprojām atceras aparātu skaņas: „Es vēl cerēju, ka meita elpo, ka var palīdzēt. Bet ārsti teica, ka viņas smadzenes bija bez dzīvības pazīmēm. Tikai desmit minūtes – un cilvēka vairs nav. Tas ir netaisni, nežēlīgi, bet tā ir realitāte: kad smadzenes beidz darboties, cilvēku vairs nevar atgūt.”

Pusaudžu gados bija pamēģināts

Kad Luīzei bijuši 15 gadi, viņa pamēģinājusi ceturtdaļu no apreibinošu vielu tabletes: „Toreiz meita teica, ka viss šķitis krāsains. Bet viņai tā sajūta nepatika, un viņa vairs to nedarīja.” Liktenīgajā vakarā Luīze esot iedzērusi veselu tableti un vēl ceturtdaļu: „Paliek neatbildēts jautājums, kāpēc viņa to izdarīja. Ārsti vēlāk sacīja, ka asinīs atrasta ļoti augsta vielas koncentrācija. Viņi teica, ka tāda deva būtu liktenīga pat lielam cilvēkam. Luīze augumā bija maza un smalka. Tās vielas jau netiek ražotas laboratorijās ar precizitāti kā zāles. Tās štancē kaut kur pagrabos, nezinot proporcijas, un viena tablete var būt vāja, cita – nāvējoša. Meitai tās devas bija daudz par daudz.”

Pasaule mainījusies uz visiem laikiem

„Kad atbraucu uz slimnīcu, ārsti un māsiņas – visi bija ļoti saprotoši,” atceras Līga. „Viņi darīja visu, kas viņu spēkos. Redzot meitu guļam, man tik ļoti gribējās, lai viņa spētu atvērt acis. Kad stāvi pie sava bērna gultas un zini, ka acis vairs neatvērs, tu saproti, ka pasaule ir mainījusies uz visiem laikiem.”

Šodien Līga dzīvo ar domu, ka meita vēro no augšas: „Es viņai solīju, ka dzīvošu tā, lai viņai nav jāuztraucas. Viņa bija mans prieks, mans mazais saules stars. Es joprojām ik dienu ar viņu runāju, saku, ka mīlu, ka viņa vienmēr būs mana meita.”

Pēc nelielas klusuma pauzes Luīzes mamma atgriežas pie sarunas par tā vakara notikumiem: „Pēc ziņas, kad sapratu, kas noticis, devos uz slimnīcu. Ārsts teica, ka ielikts arī elpošanas aparāts. Tas man nepatika. Zinu par medicīnu pietiekami daudz, lai saprastu, ka elpošanas aparāts – tas ir ļoti, ļoti nopietni.”

Līga kādu brīdi klusē un turpina: „Tajā brīdī man šķita, ka viss noticis par vēlu. Ka zvans, ko viņas paziņa piezvanīja, bija stipri novēlots, jo, atbraucot ātrajiem, Luīze jau bijusi bezsamaņā.” Sākumā Līga nav zinājusi, ko meita lietojusi: „Tagad zinu, un man pat ir bilde ar tā sauktajiem persikiem – oranžām tabletēm, kas atgādina konfektes. Tas ir šausmīgi, ka šādas lietas Kuldīgā esot viegli dabūjamas. Un daudzi bērni zinot, kur tās var iegādāties.”

Par Judīti Līga runā mierīgi, bet piesardzīgi: „Vēl neesmu viņu satikusi. Es nezinu, vai to varēšu. Saprotu, ka man jābūt prātīgai. Viņa bija kā ģimenes loceklis. Kāpēc un kur viņa tovakar dabūja tās tabletes? Tam nevajadzēja notikt. 30. septembrī Judīte man vatsapā atsūtīja vēstuli – visai prastu un vēsu.”

Nepiepildītā mīlestība

Luīze plānoja doties uz Ameriku, kur viņu gaidīja draugs Raiens – puisis, ar kuru iepazinusies kādā tiešsaistes spēlē. Līga stāsta: „Viņa man tās spēles rādīja, un tās bija dažādas – kādā varēja audzēt dārzeņus, būvēt savu saimniecību, kopā kaut ko meklēt. Viss izskatījās tik īsts, tik dzīvs, ka reizēm šķita, ka tā vairs nav tikai spēle.

Tieši tur viņi iepazinās un ar laiku sāka sarakstīties arī ārpus spēles. Abi runājās stundām ilgi.

Raiens februārī ieradās Kuldīgā un Valentīndienā kafejnīcā Kursas zeme Luīzi bildināja. Meita piekrita – viņa Raienu ļoti mīlēja. Uz trīs mēnešiem devās draugam līdzi uz Ameriku, iepazinās ar viņa ģimeni. Meitu tur pieņēma kā savējo. Atgriezusies Latvijā, Luīze turpināja sazināties. Viņi bija nolēmuši, ka pēc diviem gadiem atkal satiksies. Tajā periodā katrs bija nolēmis īstenot savas ieceres: Luīze tetovēšanas prasmes gribēja papildināt ar teorētiskām zināšanām un ļoti vēlējās atvērt savu studiju, savukārt Raiens bija nolēmis iesaistīties dienestā.

Puisis gaidīšanu neizturēja un šoruden nopirka Luīzei biļeti uz Ameriku – lidojums bija paredzēts 7. oktobrī. Tā bija īsta mīlestība. Liktenīgais brīdis notika trešdien, un piektdien Raiens kopā ar savu mammu jau bija šurp Kuldīgā. Sarunājām tikties pie slimnīcas. Satiekoties Raiens bija kluss un ļoti satriekts. Lūdzu ārstiem, lai ļauj viņam iet pie Luīzes. Viņi neatteica un ļāva.”

„Sāpēs kliedzu”

Līga atminas: reanimatologs Oļegs Gologuzovs toreiz teicis, lai ejot savos darbos un gaidot viņa zvanu. „Viņš piezvanīja ap vienpadsmitiem rītā un pateica, ka izskatās pēc smadzeņu nāves. Tajā brīdī, šķiet, visa māja dzirdēja, kā es kliedzu. Centos mājās kaut ko darīt, lai novērstu domas, bet prāts visu laiku bija pie meitas. Kad aizbraucu, pieskāros viņai, pavilku plakstiņus, ieskatījos actiņās – tās nereaģēja. Zīlītes bija lielas, tukšas – kā manekenam. Es visu sapratu.

No slimnīcas aizbraucu pie drauga un teicu: „Aigar, tas ir viss.” Viņš mani mierināja, sakot: viss būs labi, paskaties, cik daudz cilvēku ir atkačāti. Es klausījos, bet sirdī jau zināju rezultātu. Aigaram attiecības ar Luīzi bija ļoti labas. Viņa mūs pat ir uzrunājusi tā: „Nu, mani mīļie sencīši!” Savukārt Aigars ne reizi vien sacījis: „Ko diez mūsu miesīgais bērns dara?”

Bērēs bija kuriozs brīdis: Dace Priede, minot Luīzes tēva vārdu, pārteicās un Agra vietā pateica Aigars. Man tajā brīdī acis ieplētās! Pēc ziedu likšanas Dace sacīja, ka viņai sajucis. Uz to atbildēju, ka Dievs zināja, kādi vārdi jāieliek mutē. Tā kā arī Aigars gandrīz zaudēja savu vienīgo dēlu, viņš ļoti labi mani saprata. Katrā ziņā Dievs nolika man blakus cilvēku, bez kura es ar šo brīdi noteikti netiktu galā. Ļoti, ļoti liels paldies Aigaram!”

Klausījās kopīgo dziesmu

Par Raienu Līga saka: „Viņš bija pilns cerību. Viņa mamma ir mediķe, strādā laboratorijā. Viņi bija sameklējuši Barselonā klīniku, kur smadzeņu darbību var stimulēt. Es neuzdrošinājos viņam atņemt cerību, un viņi vēlējās, lai dodu pilnvaru, ka var rīkoties. Piekritu visam, jo Raienam ir tādas pašas tiesības kā man. Citi teica: „Bet tu taču esi mamma! Kas viņš tāds?” Atbildēju, ka viņš Luīzi mīl.”

Mammai vēl acu priekšā gadījums, kad māsiņām Raiens jautājis, vai drīkst Luīzei ielikt austiņu: „Otru viņš ielika sev, un tā abi klausījās viņu kopīgo dziesmu. Tas bija sirdi plosošs brīdis… Gluži kā stāsts no filmas par mīlestību, kas nav paspējusi notikt. Raiens ilgi sēdēja pie Luīzes, turēja viņas roku. Es stāvēju blakus un domāju, kāpēc tas ar viņiem notiek. Viņiem viss bija vēl tikai priekšā.”

Lai vismaz mazliet atgūtos un izvēdinātu galvu, Līga kopā ar Raiena mammu apskatījusi pilsētu: „Parādīju Ventas rumbu, un viņa bija pārsteigta, cik skaistā pilsētā dzīvojam. Tajā brīdī bija dīvaina sajūta: dzīvē viss notiek, bet man viss apstājies.”

Glābj citus

Pēc dažām dienām ārsti Līgai lūguši piekrišanu īpašai procedūrai – smadzeņu asinsrites pārbaudei ar kontrastvielu. „Viņi teica, ka tas palīdzēs saprast, vai vēl ir kaut kāda cerība. Ielaida vielu smadzeņu asinsvados, bet atpakaļ tā neplūda, un tas nozīmē, ka asinsrites smadzenēs visu laiku nav bijis.” Līga apklust un tad saka: „Man bija grūti to pieņemt, bet vēl grūtāk – pateikt Raienam. Viņš man teica, ka redzējis, kā viņa kustas. Bet tās bija tikai ķermeņa refleksu kustības. Ārsts Gologuzovs visu smalki izskaidroja. Lai Raiens saprastu, angļu valodā viņam visu izskaidroja slimnīcas galvenais ārsts Edgars Siliņš. Bija nosēdies viņam blakus, un abi ilgi sarunājās. Varēja redzēt, ka viņš klausoties trīcēja un centās savaldīties, lai neraudātu.

Pienāca brīdis, kad jāpieņem lēmums par transplantāciju. Bija vēl jānogaida 24 stundas, bet pēc tām kļuva skaidrs, ka Luīze vairs neatgriezīsies. Vai ļaut izmantot viņas orgānus transplantācijai? Es sev biju jau atbildējusi: jā. Negribēju, lai viņas nāve būtu tikai beigas. Kāpēc ļaut visam aiziet postā? Ja viņas sirds vēl pukst, kāpēc to nepārvērst dzīvībā? Citi komentāros rakstīja, kā to var atļaut – kā var dot savu bērnu izķidāt. Bet es to tā neredzu. Viņa jau bija prom. Viņas smadzenēs asinsrites nebija veselu nedēļu. Tad kāpēc ne? Kāpēc lai viņas sirds, plaušas, nieres, aknas vēl kādam nepalīdzētu?”

Pēc klusuma brīža Līga turpina: „Vienas, tikai vienas tabletes dēļ manas meitas sirds pukst citā cilvēkā. Varbūt tas man ir vienīgais mierinājums.”

Mammas balss aizlūst, kad viņa piemin meitas pēdējās dienas, tomēr Līga runā ar negaidītu skaidrību: „Pieciem cilvēkiem dzīve turpinās.” Sākumā baidījusies, vai šādam solim piekritīs Raiens: „Viņš piekrita, sakot, ka Luīze to būtu vēlējusies.”

Vecākiem spēcīga intuīcija

Līga pārliecinājusies, ka vecākiem ir laba intuīcija: „Man no sapņa līdz realitātei bija ļoti īss brīdis. Vecākiem noteikti vajadzētu būt atklātiem un ar bērniem runāt par visu, arī nepatīkamām tēmām. Svarīgi ir arī ieklausīties tajā, ko pasaka bērni. Nebrukt virsū. Es jau arī centos. Reiz tomēr kulaks bija galdā, bet nelīdzēja… diemžēl.

Ja vecāki pamana, ka draugi nav visai labi, nevajag laist tādus klāt, vajag turēt pa gabalu, jo tos otrus nekad nemainīsi. Lai bērns saka, ka tevi ienīst, bet viņš paliks dzīvs. Jāpievērš uzmanība tam, lai tomēr nevalkā nāvi nesošo simboliku, jo tā darbojas. Ja Luīze būtu aizbraukusi, tagad viņa būtu bijusi drošībā.”

Atvadās – gaiši toņi

Feisbukā Līga ierakstījusi lūgumu – bēru dienā pušķos nelikt melnu lenti, jo Luīzei patika violeta krāsa. „Vienīgais vainags ar melno lenti bija no tēva, bet viņš mūsu abu dzīvē iesaistījās maz. Pārējie pavadītāji lūgumu bija ievērojuši – lentes bija dažādos violetos toņos, jo mēs vēlējāmies, lai izskatās kā gaisma. Bija skaisti!”

Dzīves briesmīgākie brīži

Vēl atceroties meitas pēdējās dienas slimnīcā, Līga stāsta: „Māsiņas intensīvajā terapijā jautāja, vai vēlos ataicināt mācītāju. Es tobrīd negribēju nevienu svešu cilvēku, jo biju ļoti emocionālā stāvoklī. Kopā ar māsiņām noskaitījām Tēvreizi. Bija tāds siltums! Arī pēdējais pieskāriens – brīdis, kad viņa vēl bija silta. Tā bija pēdējā reize, kad varēju viņu paglaudīt. Izgāju no slimnīcas, un tur viss notika kā palēninātā filmā: apkārt visur mašīnas, mākonīši lēnām kaut kur virzās, ir silta saulīte, nolaižas helikopters, garām aiztraucas transplantācijas komanda…

Man dzīvē vienmēr bijis tā, ka bezizejas situācijā esmu atradusi kaut vienu izeju. Bet šajā brīdī izejas nav. Es jūtos bezspēcīga. Apzinos, ka jāsaglabā veselais saprāts, ka jādzīvo tālāk. Ir pagājušas divas nedēļas, bet vēl neesmu pieņēmusi to, ka tā ir realitāte – Luīzes vairs nav.”