Ja hobijs ir darbs, tad satiecies ar dzīvotprieku

Ar teātra izrāžu un iespaidīgu pasākumu režisoru JURI JONELI tiekamies nedēļu pēc Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkiem, kad vēl nav rimušas sajūsmas pilnās atsauksmes par viņa režisēto noslēguma koncertu Te-aust. Tostarp bija mūsu novada kultūras cilvēku atzinība: „Juri, tu esi izcils meistars, un mēs lepojamies, ka nāc no mums!” Uz sarunu Kurzemnieka pagalmā Juris ierodas nesteidzīgi – Kuldīgā Vecpilsētas svētki, bet viņam nekur nav jāsteidzas, jo divas nedēļas dotas atslodzei no nepārtrauktajām darba domām.

Vai uz svētkiem atbrauci kā bijušais kuldīdznieks, kā atpūtnieks vai profesionālis, lai paskatītos, ko spēj sarīkot mazpilsēta?

Braucu kā atpūtnieks – mājās, pie savējiem. Es neskatos profesionāli, kā kaut kas veidots, bet programma man patīk. Ar Pilsētas svētkiem esmu šeit izaudzis, un tā mums ģimenei joprojām ir tradīcija, ka tad varam satikties. Esmu pa pusei suits, pa pusei kuldīdznieks, lai gan dzimšanas vieta ir Priekule Liepājas pusē. Izaudzis esmu šeit, mācījos Kuldīgas 2. vidusskolā, kas tagad pārveidota par Zeberiņa pamatskolu. Dzīvojām Priedainē, un mācību laikā diendienā staigāju šurpu turpu. Bet vasaras pavadīju suitos, kur ir senas dzimtas saknes. Tētis nācis no Gudeniekiem – šķiet, ka vēl tagad tur ir tāds Joneļu mežs. Es gan nezinu, kas tagad ar to noticis, – varbūt ir izcirsts un gaida savu jaunaudzi. Kaut kad senāk Joneļi no tā dziļā meža iznāca ārā un aizgāja uz Alsungu. Joprojām tur man ir brālēns, kas ņemas pa dzimtas mājām.

Saklausīju, ka uzvārdu Jonelis tu izrunā nevis ar patskani o, bet ar divskani. Kā tad ir pareizi?

Par uzvārda izcelsmi nav, kam paprasīt, un no pirmsākumiem ir tikai rakstiskas liecības. Jonelis rakstās vienādi, bet izlasīt katrs var, kā nu savā izloksnē māk. Kad taisīju multimediālo deju izrādi Abas malas, sadarbojos ar lietuviešu māksliniekiem. Papētīju, ka viņiem ir kas līdzīgs – Juoneļis, kas tautasdziesmās apdziedāts kā Jānītis. Var skatīties no tāda aspekta. Var Joneļus asociēt ar joņotājiem, kas visu laiku kaut kur skrien, saistīt ar darbības vārdu joņot. Pirms pāris gadiem Rīgas ebreju biedrībā Jonelis tulkojumā parādījās kā miera balodis. Visādi var būt, tomēr nevienā versijā Jonelis nebija ar patskani o.

Ar ko pats sevi asociē – ar joņotāju vai miera balodi?

(Iesmejas.) Kā salikumu no abiem kopā – tā mierīgi, maratoniski joņoju pa dzīvi. Reizēm ir sprints, bet arī tad ar mierīgu prātu.

Kā sākās maratons kultūrā?

No Kuldīgas aizgāju uz Latvijas Kultūras skolu Rīgā, piedzīvoju tās reorganizāciju par koledžu. Notika pavisam vienkārši, kā var notikt ar skolēnu, kurš, pabeidzis 12. klasi, ilgi nezina, kur iet. Divas nedēļas pirms iestājeksāmeniem izdomāju mācīties kultūras skolā. Izvēli noteica slinkums. Tikai un vienīgi. Tajā vecumā domāju, ka kultūrā jau nu nebūs smagi jāstrādā: būs mazāk jāmācās, varēšu dzīvi vairāk baudīt. Ka aktieri visi ātri kļūst slaveni un to vien dara, kā dala autogrāfus. Pēc tam sāku saprast, ka tas ir nopietns darbs visos līmeņos – psiholoģiski, fiziski, ilgtermiņā jābūt baigai noturībai bez veselības taupīšanas. Tagad labi apzinos, ka tas ir smags darbs, bet toreiz tas saistījās vienīgi ar dzīves svinēšanu.

Bet teātris taču var būt tā pati dzīves svinēšana, lai arī psiholoģiski un fiziski grūti radīts?

Kad izdarīju izvēli, viens no jautājumu punktiem bija garīgā dimensija. Bija divi varianti: vai nu iet uz teātri vai kultūru, vai mācīties teoloģiju. Tik svēts nespēju būt, lai ietu par mācītāju, jo man patika iedzert un uzpīpēt. Tad nu palika teātris, jo tas likās viegls ceļš. Nu, jā, dzīves svinēšana. Ir tāds teiciens: ideāli ir tad, ja hobijs ir tavs darbs. Ja tā ir, tad tiešām to var svinēt. Ne bohēmiski, bet ar patiesas laimes izjūtu. Lai gan darbs ir grūts, ja tas dara laimīgu, tad svinīgums vienmēr ir līdzās.

Kā ar to režīmu 24×7? Vai teātra sezonā, pasākumu tapšanas laikā tu spēj kaut uz dažām stundām atslēgties?

Sākumā režīms bija pat 36×7! Likās, ka daru vairāk, nekā varu. Pēdējos gados gribas laiku mājās darbam vairs neveltīt, padomāt par personisko dzīvi. Taču, kad nāk projektu realizācija, tāda varianta nav. Tagad arī – ir sācies atvaļinājums, bet vismaz nedēļa paies, līdz to sapratīšu. Un tad atkal vajadzēs dienas piecas, lai noskaņotos un atgrieztos.

Ja jautā par paša dzīves režisēšanu, tad jāatzīst, ka tas nepavisam nav vienkārši. Tas pat nav reāli. Var īstenot dažas vēlmes, radīt jaukus mirkļus – šajā ziņā profesija palīdz. Bet citkārt varbūt pat traucē.

Dažādos avotos atšķirīgā secībā minētas trīs tavas profesijas: aktieris, režisors, pedagogs. Kādā secībā sakārtotu pats?

Visticamāk, režisoru liktu kā pirmo. Dzīve iegrozījusies tā, ka otrajā vietā tagad ir pedagoģija, trešajā aktiermāksla, kas bija pirmā profesija un joprojām man patīk. Ja gadās spēlēt kā aktierim, tas ir kā svaiga gaisa malks. Bet, lai vai kā, pedagogs vienmēr pa vidu! Būtībā teātris ir mana pamatprofesija, un tajā ir viss. Teātris ir arī mājas, mana ģimene – tā es tur jūtos. Desmit gadus strādāju Daugavpilī, savulaik tur man bija savs kurss, bija iedota eksperimentālā skatuve un teātra valodas meklējumu laboratorija. Ļoti aizraujoši. Teātra virzienu sajūtu kā kaut ko īpašu – neuztveru to kā pienākumu. Tiklīdz uztveru kā konkrētu darbu, tā liekas, ka pazūd brīvība, ieinteresētība. Pirmsākumos, kad vēl studēju, mani kā aktieri Māra Ķimele paņēma Jaunajā Rīgas teātrī, un tur sāku iepazīt profesionālo teātri. Tad parādījās citi darbi, piedāvāja taisīt mūziklus, sākumā ar Pēteru Brūveri un Valtu Pūci, vēlāk vēl citus, arī Liepājas teātrī. Pie Gaļinas Poļiščukas strādāju, Dailes teātrī taisīju gan kursa, gan kvalifikācijas darbu. Tā jau pirmsākumos varēju pamatīgi izpētīt profesionālo teātri, dibināt kontaktus, izmēģināt visādus meklējumus.

Vai tagad var godāt par lielformāta režijas meistaru?

Man patīk kolēģes atziņa, ka svarīgs nevis darba mērogs, bet tas, cik lielu stresu un enerģiju var iznest cauri. Bet no atbildības aspekta mērogā tomēr ir atšķirī-
ba. Uztaisīt grāmatas atvēršanas svētkus nelielā auditorijā nav tas pats, kas pasākumu Mežaparka estrādē. Un viens to nevar. Skolēnu Dziesmu svētki nebija notikuši desmit gadus – šie bērni neko tādu nebija pieredzējuši. Lai kāda režija, koncerts Te-aust nebūtu tāds izdevies bez organizatoru komandas, un tikpat svarīga ir ilgstoša sadarbība ar izglītības iestādēm, skolotājiem, kas piedāvāja idejas un līdzdarbojās. Jā, arī bez pašiem jauniešiem. Tā bija misijas apziņa attiecībā uz viņiem. Tā veidojās praktikuma pieredze, telpiskā inteliģence, spēja uzmanīgi vērot un reaģēt.

Man bija laba prakse ar diriģentu Romānu Vanagu, Dziesmu svētku kustībā atzītu personību, vairāku noslēguma koncertu māksliniecisko vadītāju. Ja nemaldos, jau 2005. gadā viņš mani uzaicināja taisīt mūziklus ar viņa kori. Nopietns izaicinājums – 2014. gadā Romāns piedāvāja režisēt Pasaules koru olimpiādes lielkoncertu Mežaparka estrādē ar 65 tiešraidēm visā pasaulē. Tad vēl biju jauns un nebija ne jausmas, vai tikšu galā. Iznāca visādas sakritības. Romāns pēc tam Mežaparka estrādē pienāca un teica, ka katram režisoram ir savs klupšanas risks: nogāž milzīgs lietus vai gadās citi neparedzēti apstākļi. Toreiz dabūjām visu, bet tikām galā. Nu, ko tad vairs baidīties? Pēc tam bija Kokariem veltītais Brāli, brāli atjaunotajā estrādē kovida laikā, tad Tīrums. Dziesmas ceļš lielajos Dziesmu svētkos.

Lielie darbi saistīti ar dziesmām un dejām, īpaši ar kormūziku. Vai pats esi dejojis, korī dziedājis?

Skolas laikā nedaudz iznāca. Īpaši spilgti atmiņā dziesma Tu esi, kas bija kā kulminācija 1995. gada svētkos. Man bija 12 gadu, un skolas korī čukstus bija jādzied, cik svarīgi neaizmirst, ka esi daļa no Latvijas un ka pats esi Latvija. Vēl kā pa miglu atceros, kā ar Kuldīgas kori Kurzeme braucām uz Liepāju. Tas bija lielo koris, man vēl nebija balss lūzuma, un ielika altos pie dāmām. Tāda bija necilā pieredze ar kori. Savukārt deju lielizrādē Abas malas bija pārstāvēti visi žanri, un netipiski bija tos salikt kopā.

Kad man bija padsmit gadu, gāju aerobikas klubā Koridors, biju tur savu hiphopa grupu puišiem izveidojis. Savulaik Kuldīgā esmu spēlējis amatierteātrī. Vispār bija doma iet uz horeogrāfiem, bet nesanāca. Par basketbolistu gribēju kļūt, bet nokavēju. Teātris ir visu mākslu sintēze, un to mācījos gan koledžā, gan Latvijas Kultūras akadēmijā. Man patīk netipiski salikumi, jo tajos var īstenot ko svaigu, jaunu. Nevar uztaisīt Dziesmu svētku koncertu, neizpētot, kā un kāpēc šāda tradīcija radusies. Pat katra teātra izrāde man ir kā pētījums tēmā.

Kurš darbs tev vistuvākais?

Abas malas Latvijas simtgadei bija pirmais lielais izaicinājums mēroga ziņā. Tajā laikā nozīmīgs bija arī iestudējums Purva bridēji Daugavpils teātrī. Es pat jutos kā viens no viņiem – ne jau alkohola ziņā, bet saistībā ar gaitām pa dažādām dzīves teritorijām. Arī Dziesmu svētku Tīrums bija ļoti personisks stāsts. Un tagad skolēnu svētku noslēguma koncerts Te-aust.

Atsauksmēs īpaši cildināts brīdis, kad bērni un jaunieši paši prasīja Gaismas pili. Vai tas maina stereotipu par jaunās paaudzes interesēm?

Tas visiem bija fenomenāls brīdis, kas atgādināja tos Dziesmu svētkus padomju gados, kad Gaismas pils bija aizliegta, no repertuāra izsvītrota, bet kopkoris izsauca diriģentu Haraldu Medni, kurš tomēr to nodiriģēja. Fenomenāli, ka šajā reizē kopš Atmodas un tāda kā klusuma perioda spējām radīt līdzīgu enerģiju. Tas nozīmē, ka pedagogi un visi citi iesaistītie spēj to mazo mauriņu kopt. Nē, nevis mazo, bet dižo mauriņu – mūsu skaisto kultūru! Un garamantas dzīvos jaunajā paaudzē. Pēc koncerta dzirdēju, ka beidzot bijuši tādi svētki, kuros jaunietis respektēts, ka tas nav tikai lielo radīts pasākums mazajiem. Droši vien tas savu lomu nospēlē. Katrā mazā cilvēkā taču mīt dižs pieaugušais – viņš sajūt, ka ir liela daļa no nākotnes, un viņam gribas būt tās Gaismas pils cēlājam. Šie svētki kārtējo reizi apliecināja, cik nozīmīga ir pozitīva sadarbība visu departamentu līmenī. Pārbraukt pāri citu radītajam ar traktoru mākam visi. Bet sadarbību spiedīgos apstākļos var nosaukt par departamentu komandas mākslu. Paldies tai vidus profesijai – pedagogiem. Visu laiku jātrenējas un jāmeklē metodes, kā individuāli likt saprast, uztvert, aptvert, iedarboties, panākt rezultātu.

Vai ir cilvēki, ar kuriem sastrādāties nevari? Kāpēc?

Es teikšu tieši otrādi – ir daži (daudz tādu nav), kuri saka: grūti sastrādāties ar mani. Visbiežāk tie ir cilvēki, kas vai nu slinko, vai līdz galam neatbilst izvēlētajai profesijai. Esmu pret sevi un apkārtējiem prasīgs, bet ar pozitīvu attieksmi. Tiklīdz pamanu, ka kaut kā nav, to vairāk jūt tas otrs. Es viņam atstāju iespēju un turpinu dzīvot cilvēkmīlestībā, jo man jau nekas nav pret viņu. Taču viņam kļūst grūtāk: viņš jūtas vainīgs, sāk sevi grauzt. Pieļauju, ka tā tas ir.

Ko tad? Vai talkā nāk pedagoga talants?

Visticamāk, tā. Bet ar pāraudzināšanu nenodarbojos – tai šajā darbā nav vietas. Ja esi apņēmies, tad tavs pienākums ir izdarīt. Citi var atbalstīt, palīdzēt ar padomu, problēmu risināt kopā. Ja ir runa par 13 tūkstošiem jauniešu, iekšēji tu vari raudāt un plēst matus, bet ārēji jāiet un jāstrādā. Tas ir profesionālisms. Kas notiktu, ja svētkus taisītu diletants? Mēs neviens taču negribētu, ka mūs ārstē mediķis bez sertifikāta. Par to var daudz diskutēt, bet domāju, ka jebkurā amatā vajadzīgs profesionālisms. Protams, šaurākā lokā, ģimenes svinībās katrs varam būt ugunsdzēsējs, ja aizdegas Ziemassvētku eglīte.

Esi strādājis visos Latvijas vēsturiskajos novados. Vai mentalitātes atšķirības jūti?

Katram kultūrvēsturiskajam novadam ir savas īpatnības, un to var just. Nevar ignorēt to, kāds ir skatītājs Daugavpilī, Kuldīgā, Liepājā, Alsungā, Sēlijā. Kad taisīju opereti Silva, bija jāņem vērā skatītāji, kas redzējuši padomju laika iestudējumu ar greznām princešu kleitām. Bet mēs ieģērbām laikmetīgās biksēs. Tas it kā izsita krēslu tiem, kuri redzējuši klasisko variantu. Līdzīgi ir ar novadiem. Bet galvenais, lai neatkarīgi no tā, kā tēma apspēlēta, paliek mūžīgās vērtības.

Kādi tev tagad sapņi?

O, man ir viens liels – izveidot ģimeni. Vislielākā un labākā loma būs būt labam vīram, labam tētim, ideālam vīrietim.