„Man nepatīk ārstēt ar tabletēm – man patīk darīt”

Janvārī Kuldīgas slimnīcas vadība svinīgā pasākumā godināja tos darbiniekus, kuriem pērn bija nozīmīga darba gadskārta, viņu vidū ir ķirurģijas un traumatoloģijas nodaļas vadītājs GUNTIS SMILTĀNS. Slimnīcā viņam ir arī ārsta prakse uroloģijā. Un šogad dakterim skaista dzīves jubileja – 17. martā apritēs 60.

Kas jūs iedvesmoja izvēlēties ķirurģiju un uroloģiju?

Rīgas Medicīnas institūtā iestājos 1983. gadā. Ķirurģiju izvēlējos mācību procesā. Tad sāc saprast, kas varētu interesēt. Man nepatīk ārstēt ar tabletēm – man patīk darīt. Tāpat kā vairums, arī es studiju gados sapratu, ka mani interesē nevis internā* medicīna, bet gan ķirurģija. Savukārt ar uroloģiju bija vienkārši: tajos laikos, kad studēju, visi ķirurgi bija arī urologi, un otrādi. Kāpēc? Uroloģija bija ķirurģijas apakšspecialitāte, un bija jāiziet kursi. 90. gadu sākumā uroloģiju nodalīja kā atsevišķu pamata specialitāti.

Vairākus gadu desmitus strādājot abās jomās, kādi izaicinājumi un attīstības virzieni piedzīvoti?

Par izaicinājumiem grūti pateikt, bet vispār medicīnā šajā laikā mainījies gandrīz viss: ienākušas jaunas tehnoloģijas, jauni medikamenti, arī pati ārstēšanas taktika. Daudzās lietās pārmaiņas ir radikālas. Medicīna mainās, turklāt uz labo pusi.

Vai kā ķirurģijas un traumatoloģijas nodaļas vadītājs esat stingrs?

Domāju, ka ne. Vismaz man pašam tā šķiet. Nodaļu vadu kopš 2008. gada: sākumā biju šī amata pienākumu izpildītājs, pēc gada kļuvu par vadītāju.

Ko kolēģos vērtējat visaugstāk?

Attieksmi pret darbu un to, kāda ir komunikācija. Man ļoti nepatīk, ja nodaļā personāls savā starpā konfliktē. Diemžēl bez tā neiztikt, bet nu šādi brīži nav tie patīkamākie. Novērtēju to, ka darbinieki savus pienākumus zina un vajadzības gadījumā var kolēģiem palīdzēt.

Vai varat izstāstīt kādu gadījumu, kas palicis atmiņā un kas profesionālajā izaugsmē bijis nozīmīgs?

Profesionāli izaugt man palīdzēja iespēja mācīties un stažēties ārzemēs. Tās bija 90. gadu beigas, 2000. gadu sākums – laiks, kad pārējā Eiropa atbalstīja Austrumeiropu ar izglītību. Varējām braukt un mācīties, arī stipendiju maksāja. Tā kā pārvaldu vācu valodu, pamatā braucu uz Vāciju, bet varēja doties arī uz citām valstīm. Šī iespēja deva tādu pamatīgu grūdienu.

90. gadi bija arī laiks, kad daudzi medicīnas speciālisti izvēlējās palikt ārzemēs. Vai arī jūs to apsvērāt?

Vēlme bija, taču bija arī vēlme atgriezties. Vācijā mācījos trīs mēnešus. Šajā laikā mani ļoti vilka atpakaļ uz mājām. Protams, domas jau visādas pa galvu šaudījās, bet pārliecības, ka gribētu strādāt un dzīvot ārzemēs, nebija.

Daudz tiek runāts par to, lai cilvēki par veselību rūpējas. Vai sabiedrība ir sākusi to darīt vairāk?

Teikšu, kā ir: reizēm pat pārāk. Brīžiem nāk pie mums ar tādiem sīkumiem, kuros pietiktu tikai plāksteri uzlīmēt un viss būtu labi. Taču visu cilvēki neignorē, un kopumā sabiedrība ir informēta. Diemžēl ir indivīdi, kurus atved tad, kad ūdens jau smeļas mutē.

Kas ķirurģijā un uroloģijā tagad aktuālākais?

Sabiedrībai jāsaprot, ka ārsts var izdarīt tik daudz, cik var. Nevar prasīt, lai viņš būtu Dieva vietā. Finansiālās iespējas gan medikamentozi, gan citādi mūs joprojām ierobežo.

Vai finansējums varētu būt viens no iemesliem, kādēļ mazpilsētās jauno speciālistu trūkst?

Nopelnīt Kuldīgā var tieši tikpat, cik Rīgā. Iespējas strādāt ir neizsmeļamas, jo ārstu deficīts Latvijā joprojām ir, tai skaitā arī Kuldīgā un reģionā. Tāpēc atalgojums nebūs noteicošais. Rīgā viena daļa sapņo par zvaigznēm, bet ne visi pie tām tiek. Reizēm ārpus Rīgas sevi var parādīt un pilnveidot vairāk nekā galvaspilsētā, kur strādā poliklīnikā un ir, piemēram, palīgārsts.

Vai arī jūsu nodaļā strādā jaunie?

Mums pašlaik jaunu speciālistu nav – jaunākajiem ir vairāk nekā 40 gadu. Taču slimnīcā kopumā tie ir.

Ko jūs vēlētos savā nodaļā uzlabot?

Ja ir jauni speciālisti, protams, var vēl paplašināties, apgūt jaunas jomas. Faktiski daudz ko ierobežo Ministru kabineta noteikumi. Piemēram, onkoloģija mūsu slimnīcā ir tikai tā, kas saistīta ar neatliekamo palīdzību. Tā atkrīt uzreiz. Ir daudzas lietas, kurās nav vērts lielus līdzekļus investēt instrumentārijā, aparatūrā, jo pacientu plūsma ir neliela un aparatūra netiek izmantota lietderīgi.

Vai atbalstāt ieceri, ka operāciju varētu paveikt, piemēram, robots?

Es domāju, ka Latviju robotizācija tik ātri nesasniegs. Labākajā gadījumā kāds varbūt parādīsies Rīgas lielajās slimnīcās. Kopumā robots bez cilvēka rokām neiztiks. Tas nav kā nospiest putekļsūcēja vai zāles pļāvēja pogu, tas sāk darboties un visu izdarīs. Klāt tomēr jābūt cilvēkam, kas to programmu kontrolē.

Kāda ir tieši jūsu darbadiena?

No rīta parasti ir operācijas, pēc tam – pacientu pieņemšana. Tad vēl diennakts dežūras, jo no tām neaizbēgt. Dienā var būt līdz trim operācijām, tad var vēl paspēt arī uz pieņemšanu. Ja ir vairāk, citām lietām laika neatliek. Ilgākā bijusi piecas sešas stundas.

Kā pēc smagas dienas atpūšaties?

Braucu medībās. Tas ir mans vaļasprieks vairāk nekā 20 gadus. Esmu divos klubos: Struņķkrogs un Pilskalni. Sāku tai laikā, kad sāku šeit strādāt. Toreiz dakteris Arnolds Edelis mani paņēma līdzi uz medībām savā klubā. Mednieks bija arī ķirurgs Jānis Dimants. Tagad nodaļā no medniekiem esmu palicis viens, bet viss jau var mainīties. Tā varu nomainīt vidi – būt svaigā gaisā, kur ir fiziskas aktivitātes, satikšanās ar citiem cilvēkiem, citas sarunas, citas rūpes un intereses. Tā var atslēgties no ikdienas. Principā medībās eju visu gadu, un katram gadalaikam savs skaistums. Vēl man patīk ceļot.

Kurš bijis tālākais ceļojums?

Filipīnas. Cenšos kaut kur ceļot vienu vai divas reizes gadā. Izbraukt ārpus Latvijas iznāk biežāk, bet šie braucieni saistīti ar darbu, jo jādodas uz kādu konferenci. Privāti vairāk izvēlos grupu ceļojumus, jo tad nav jāsatraucas, kur gulēt, kur būs jādodas: viss ir sakārtots, un ceļotājs tiek aprūpēts. Tad cenšos par darbu nedomāt un izbaudīt atpūtu.

Vai Kuldīga jums ir dzimtā puse?

Nē, esmu dzīvojis daudz kur. Vecāki ir no Malienas, no Alūksnes novada. Esmu dzīvojis arī Rīgā, bet no 1989. gada par savām mājām saucu Kuldīgu un droši vien šeit savu dzīves gājumu arī pabeigšu.

Vai skolā bijāt apzinīgs?

Esmu mācījies vairākās. Mācījos labi, biju klasē ar fizikas un matemātikas virzienu – šīs lietas man padevās.

Tomēr izvēlējāties studēt medicīnu.

Šķita, ka tā varētu būt interesanta. Speciāli mani turp neviens nebīdīja, lai gan daži faktori bija. Negribēju iet Padomju armijā, un bija divas augstskolas, no kurām ārā neņēma: Lauksaimniecības akadēmija un Medicīnas institūts. Lauksaimniecība mani neinteresēja, un nolēmu mēģināt studēt medicīnu.

Kādēļ tieši ķirurģiju? Tā esot smaga specialitāte.

Tā ir stresaināka, arī fiziski mazliet smagāka nekā citas. Bet man patīk.

Vai pirmo operāciju atminaties?

Manos studiju gados bija divas bāzes, kas sagatavoja ķirurgus: Stradiņi un Rīgas 1. slimnīca. Es biju 1. slimnīcā, un tā mācībām bija kolosāla vieta, dakteri tur bija ļoti atsaucīgi. Viņi labprāt ņēma studentus visur līdzi un ļāva darīt pašiem. Stradiņu bāzē kolēģi pie darīšanas tika stipri mazāk nekā mēs.

Ir dzirdēts sakām, ka ķirurgam rokas jāsaudzē.

Es īpaši par to nedomāju. Taču āda ķirurgiem cieš no dezinfekcijas līdzekļiem. Savas blaknes tam visam ir.

Vai ar sievu iepazināties studiju laikā?

Nē, tas notika, jau strādājot Kuldīgas slimnīcā. Laulībā ar Ilzi esam 32 gadus. Ģimenē izaudzināti divi dēli: Edgars un Valters. Neviens gan nav izvēlējies medicīnu – abi kļuva par juristiem, bet specialitātē nestrādā. Vecākais maģistrus pabeidza uzņēmumu vadībā un strādā pie ūdeņraža projektiem, kuros cenšas dabasgāzi aizvietot ar ūdeņradi. Jaunākais maģistrus pabeidza kā finansists un strādā bankā par finanšu analītiķi. Visi tiekamies pāris reižu mēnesī. Man ir arī mazdēliņš Alberts, kuram ir divarpus gadu. Kad bija pirmais sniegs, kopā uzvēlām divus sniegavīrus. Ar sievu brīvdienās staigājam pa Kuldīgu, pa pastaigu taku. Visi draugi, kas brauc ciemos, vienmēr saka: šī ir brīnišķīga vieta, kur dzīvot. Nevar viņiem nepiekrist.

* Internā medicīna – ārstē iekšķīgās slimības.

____________________

Kā jūs pabeigtu teikumu „Guntis Smiltāns ir…”?

● Renārs Putniņš, draugs, neiroķirugs:

– Patīkams sarunu biedrs un labs draugs. Kopā pavadām brīvo laiku, dodamies svaigā gaisā, dabā, visbiežāk medījam. Mums patīk runāt par dažādām tēmām, pārspriežam arī medicīnas aktualitātes un vīriešus interesējošas tēmas.

● Juris Plonis, draugs, urologs:

– Ļoti labs, patīkams cilvēks, uzticams draugs. Gunti pazīstu gandrīz 30 gadus, un pa šiem gadiem esmu viņu iepazinis. Pret mani viņam raksturs ir ļoti labs. Šķiet, ka man pret viņu arī. Iztiekam bez milzīgas strīdēšanās un lamāšanās. Vairāk sadraudzējāmies ceļojumos ar ģimenēm: pirmais bija uz Norvēģiju, pēc tam daudzviet Eiropā. Drīz atkal būs brauciens. Kādu reizi esmu bijis līdzi medībās kā dzinējs. Ir interesanti pavadīt laiku kopā. Satiekoties neglābjami iznāk runāt par darbu, lai gan neviens necenšas par to runāt, jo ir arī citas tēmas.

Guntis daudz apmeklē teātra un operas izrādes – ir bijis Minhenes, Leipcigas, Prāgas operā. Mednieku aprindās par viņu pasmejas: visvairāk uz operām bijušais mednieks. Jubilejā novēlu, lai saglabājas veselība, jo pārējais viņam jau ir.

● Ilze Smiltāne, sieva, ginekoloģe Kuldīgas slimnīcā:

– Guntis ir uzticams: ja ko saka, tad ir; ja sola, tad būs un parasti agrāk, nekā gaidīts. Viņš ir no tiem vīriešiem, kuri vārdu tur. Ļoti ģimenisks, par ģimeni rūpējas – tā viņam ir pirmajā vietā. Mājās visi vīriešu darbi vienmēr izdarīti, viss perfektā kārtībā. Viņš ir ķirurgs, tāpēc pedantisks arī pārējās lietās. Vīrs centies zināšanas nodot dēliem.

Darbā tagad vairs nav tāda režīma kā jaunībā – vakaros esam mājās. Dežūra reizi nedēļā. Esmu dzirdējusi, ka divi ārsti ģimenē nederot. Man šķiet, ka tas ir labs variants, jo viņš saprot manu darbu un es viņa. No citiem esmu dzirdējusi, ka dzīvesbiedrs īsti nesaprot, kāpēc pēkšņi nakts vidū jābrauc palīgā, lai arī nav dežūras. Man šādi jautājumi nekad nav bijuši. Mēs nevaram pateikt nē. Palīdzība jānodrošina katru dienu.

___________________________

Pieredzes stāsts

Ārsti, ar kuriem var runāt

Ventspilnieks Valdis (72 gadi) mājaslapā Cyberknife-sigulda.com aprakstījis savu veselības pieredzi, kurā sastapis ārstu Gunti Smiltānu.

„Viss sākās ar muguras sāpēm tālajā 2006. gadā. Sākotnēji gan to saistīju ar stresu un darbu uzņēmumā, kur biju vadošā amatā. Tomēr vērsos pie ģimenes ārstes, kura mani nosūtīja uz analīzēm. Pēc tām sūtīja tālāk uz konsultāciju pie urologa. Konsultācijas nesniedza sapratni, kādas sekas var būt. Tajā brīdī jutos labi, atmetu ar roku un neko nedarīju.

2010. gadā jau parādījās pirmās nopietnās sūdzības – labierīcību apmeklējums sagādāja problēmas, nevarēju pačurāt. Ģimenes ārste nosūtīja mani pie cita urologa uz Kuldīgu. Ārsts veica ultrasonogrāfiju un paņēma biopsiju. Tika atklāts ļaundabīgs prostatas audzējs jau trešajā stadijā! Šādu pavērsienu nebiju gaidījis.

Urologam izvērtējot manu situāciju, operācija nesekoja, jo audzējs bija izplatījies ārpus prostatas. Bija jāveic scintigrāfija, lai noskaidrotu, vai vēzis nav jau iesējies kaulos. Meklēju glābiņu Rīgas slimnīcā. Diemžēl 2013. gada februārī PSA* rādītājs atkal sāka augt. Vērsos pie sava urologa. Man tika noteikta staru terapija. Divus mēnešus braukāju ar autobusu no rīta uz Rīgu un tad atpakaļ uz Ventspili. Tas bija patiešām grūts posms. Starošana pēc plāna bija 37 reizes – tas ir maksimālais, ko varēja pēc pieļaujamajām normām. Man staroja prostatu, sēklas pūslīšus un iegurņa limfmezglus. Diemžēl PSA rādītāji atkal sāka augt. Pusgadu zālēm tērēju 4500 eiro mēnesī; kad nauda beidzās, es vairs nezināju, kur sprukt. Man paveicās, ka jauno hormonterapiju tomēr sāka apmaksāt valsts.

Meklējot informāciju par jaunākajām ārstēšanas metodēm, uzzināju, ka Siguldā ir kibernazis.

Kā saka manā pusē, es ir beidzot atradis ārstus, ar kuriem var runāt, – urologu Gunti Smiltānu Kuldīgā un staru terapeitu Māri Mežecki ar visu komandu Siguldā. Patiešām jāsaka – brīnišķīgi cilvēki, tāda attieksme, laipni, visu paskaidro! Tas mani ļoti patīkami pārsteidza. Man bija jābrīnās par tādu attieksmi.”

* PSA – prostatas specifiskais antigēns