„Pārsteigums – siltu atmiņu pilns vakars”

Ilggadējā volejbola trenere RASMA ZEBERLIŅA, kurai 7. janvārī apritēja 85 gadi, šo notikumu nosvinējusi sportiskā pasākumā, ko Kuldīgas sporta namā sarīkoja mazmeita Agnese Megne. 

Vai gaviļniece iepriekš to zināja? Agnese saka: „Par iecerēto uzzināja tajā brīdī, kad Ziemassvētkos uzdāvinājām apavus un treniņtērpu.”

JĀIERODAS TRENIŅTĒRPĀ

4. janvāra pusdienlaikā vairāk nekā 60 audzēkņu un bijušo kolēģu ieradās treneri R.Zeberliņu sveikt lielajā jubilejā. Sporta zālē Virkas ielā visiem jābūt sporta tērpā, jo varēja piedalīties jauktajā volejbola turnīrā un dažādos konkursos, kurus ar balvām atbalstīja uzņēmēji: Duna, The Marmalade, Pī Cafe, Pagrabiņš. Turnīrā sacentās četras komandas. Lai gan tas bija simbolisks, jo jāizspēlē viens sets līdz 15 punktiem, gājis ļoti karsti – zaudēt nevienam nepatīk.

NAV TIKUŠIES 30 GADUS

Pasākumā satikti audzēkņi, kuri nav redzēti gadus trīsdesmit. Rasma stāsta: „Es pat neatpazinu! Liku, lai vispirms saka, kā ir vārdā un uzvārdā (smejas). Spēles skatījos maz, jo visu laiku jāpļāpā. Turnīrs bija interesants, un visi no sirds ņēmās pa laukumu. Dažbrīd gāja pat karsti, īpaši spēlēs par godalgotajām vietām. Komandas bija spēkos līdzīgas.”

Spilgtāko laiku treneres darbā gaviļniecei grūti izcelt – vairāk atmiņā ir komandas: „Savulaik ģimnāzijā bija spēcīga sporta klašu komanda. Tur mācījās arī mana meita, kas spēlēja volejbolu. Meitenes bija draudzīgas. Laikam tāpēc, ka volejbols ir komandas sporta veids. Tas saliedē. Man visas komandas bijušas labas, vienmēr cīnījās par pirmajām vietām.”

AUDZĒKNĒM MAMMA UN OME

Dienas gaitā pārrunāti piedzīvojumi gan sacensībās, gan nometnēs Īvandē. R.Zeberliņa: „Baušķenieki sacīja, ka viņiem patika Kuldīgas meitenes, tāpēc šurp braukuši. Patika arī aizputniekiem. Meitenēm jau arī patika. Piedzīvojumi bija braucienos uz sacensībām Vācijā un Somijā.” Audzēknes vairākkārt teikušas, ka trenere bijusi kā otrā mamma. „Tad biju jaunāka,” Rasma smejas. „Ar komandu, kurā spēlēja mazmeita Kitija, devāmies uz turnīru Somijā. Citas audzēknes viņai teica: „Kas nekaiš? Tev līdzi ir ome.” Sacīju meitenēm, lai arī viņas mani pieņem par savu omi.”

AIZŠŪTĀS APKAKLES UN PIEDURKNES

Ilze Lāce atceras vasaras nometnes Īvandē: „Kopā bija Kuldīgas volejbolistes un riteņbraucēji un Aizputes volejbolisti. Pēc vakariņām ar riteņbraucējiem braukājam ar riteņiem vai rīkojām dejas ar pašu sagādātu mūziku magnetofona ierakstos un dejojām līdz 23.00, jo tad noteikts naktsmiers. Nometnes atklāšanā un noslēgumā balle bija ilgāk. Reiz sporta skolas direktors Jānis Baukšis, nometnes vadītājs, atklāšanas balli lika beigt agrāk – 23.00, pamatojot, ka jāievēro sporta režīms. Trenere Rasma Zeberliņa bija audzēkņu pusē, sakot, ka varēja ļaut ballēties vismaz līdz pusvieniem naktī.

Reiz par kādu nodarījumu atriebāmies Aizputes zēniem. Kamēr viņu nebija istabiņā, ar baltu diegu aizšuvām krekliem apkakles un piedurknes. No rīta agri jādodas uz rīta rosmi. Viņi kavējās, jo šuvums jāatārda. Beigās visi ieradās ar krekliem, kuriem ap kaklu un piedurknēm baltu diegu galu dekorējums. Bet režīms bija stingrs. Par neievērošanu sodīja, piemēram, nevarēja braukt ar visu grupu ekskursijā uz Igauniju. Es arī to piedzīvoju.”

VIENS OTRĀ IESKATĀS

Kārlis Volodins: „Toreiz mums bija 14–15 gadu. Vasarā bija Volejbuma sacensības Mežezerā. Mēs, džeki no Vecumniekiem, draudzējāmies ar Kuldīgas meitenēm. Viņu komandā katrai bija sava simpātija, vairāki bija pārīši. Mēs gulējām teltīs, meitenes – mājiņās. Man tajā laikā vienīgajam bija nopietna draudzene. Pa nakti lavāmies ciemos. Dzirdam, ka iekšā nāk Rasma. Visi paslēpjas, kur nu var: cits zem gultas, kāds aiz skapja. Trenere ieslēdz gaismas, saka meitenēm, lai uzvedas klusāk, bet pēc laika nāk atpakaļ. Lecu no gultas ārā, paslēpjos aiz skapja. Viņa saprot, ka nav kaut kas kārtībā – kaut kur ir puiši. Rasma mani atrod un prasa: „Vai kauna nemaz nav?” Nodūris galvu, saku, ka ir, un eju projām. Istabiņā bija kādas astoņas meitenes un seši džeki, bet ārā izdzina mani vienīgo. Rasma savas meitenes sargāja. Tā bija arī Īvandes nometnēs.”

LAI KATRAM TĀDA TRENERE!

Vēsma Vīcupa: „Mūsu grupa Rasmu uzskatījām par otro mammu, jo viņa ar mums bija priekos, bēdās. Iemācīja mums kārtību, tīrību. Uz spēlēm nedrīkstējām ierasties ar netīru apģērbu vai apaviem, nevarējām kavēt ne minūti. Mums tas bija iedresēts. Kad kavēju minūti, bija nepatīkami, jo trenere gaidīja. Tajā laikā likās, ka trenere ir stingra, prasīga. Gadiem ejot, sapratu, cik tas bija forši. Vienmēr atcerēšos, ka 16 gados aizbraucām uz Jēkabpili, lielās dāmas izdomājām pa kluso aiziet uz ballīti. Diskotēka beidzās, jādodas mājās. Visām bail, ko teiks trenere. Izrādījās, ka pa Jēkabpili mūs meklējusi. No bailēm un sapratnes, ko esam izdarījušas, nevis gājām iekšā pa durvīm, bet uz istabiņām otrajā stāvā kāpām augšā pa sienu. Šodien uz treneri skatos ar lielu mīļumu. Novēlu, lai katram tāda ir.”

NOVĒRTĒTA VALSTS LĪMENĪ

Indulis Laškovs: „Aizputniekiem ir senas tradīcijas saistībā ar Kuldīgu. Lai gan Rasma trenēja pamatā meitenes, viņai ar manu treneri Aizputē bija ilgu gadu draudzība. Aizputnieki Rasmu atceras kā īstu treneri, kas parādīja, kā jāveido komanda. Viņas komandas startēja nacionālajā līmenī un vienmēr bija labi sagatavotas.”

Rudīte Kronlaka: „Par treneri sporta skolā Rasma sāka strādāt 1962. gadā. Es volejbolā trenējos pie Jūlija Gertnera Skrundā, un mums ar Rasmas audzēknēm vienmēr bija sīvas cīņas. Rasma bija stingra un prasīga, tāpēc arī labi rezultāti. Vēlāk kļuvām par kolēģēm, viņa bija saprotoša un pretimnākoša.”

Kuldīgas novada sporta skolas direktors Agris Kimbors: „Rasma mums ir leģendāra trenere, jo sporta skolā nostrādāja visu darba mūžu – 49 gadus. Pazīstu viņu no tā laika, kad vēl trenējos riteņbraukšanā. Mums Īvandē ar viņas audzēknēm bija kopīgas nometnes. Rasma bija tā stingrā trenerīte, kas neļāva meitenēm ar mums pa vakariem dauzīties, uzmanīja. Kad sāku strādāt par treneri, audzēkņi bija jāuzmana abiem kopā, lai Īvandes atpūtas vakaros nesadara dullības.

Ar Rasmas paveikto lepojamies. Viņa vienīgā no mūsu treneriem saņēmusi Triju Zvaigžņu ordeni – novērtēta valsts līmenī.”

KAD VALDZIŅŠ NOMŪK

R.Zeberliņa atzīst, ka šodien dzīve esot visai vienmuļa: „Redze slikta – nevaru lasīt un rakstīt. Klausos radio un skatos televizoru. Viens gan – reizēm adu zeķes. Ja valdziņš nomūk, saucu ātro palīdzību – kādu no savējiem, lai nāk uzlasīt. Vēl man patīk doties pastaigās.”

Kas sagādā prieku? „Priecājos par mazmazdēlu Valteru, kuram labi veicas futbolā, vēl viņš spēlē šahu. Mazmeita Agnese ļoti par mani rūpējas.”

Agnese gājusi vecmāmiņas pēdās un ir volejbola trenere Kuldīgas novada sporta skolā. Otra mazmeita Kitija dzīvo Amerikā un auklē trešo bērniņu – dēliņu Jāni. Vārdu izvēlējies Kitijas dzīvesbiedrs, kurš vasarā Latvijā piedzīvojis saulgriežu tradīcijas. Kitijai ir arī dēls Ansis Teodors un meita Džude Malvīne.

Volejbols spēlēts arī Rasmas brāļa ģimenē. Agnese stāsta: „Omas brāļadēls Aivis Eida jau mazotnē gribēja spēlēt, un viņam par godu izveidoja puišu komandu. Tā bija ļoti laba. Vēlāk Aivis kļuva par pasaules un PSRS čempionu. Volejbolā trenējās arī omas brāļameita. Nebija jau variantu, ka kāds no ģimenes volejbolu nespēlēs.”