Kā saprast un nebaidīties

Uzrakstīju sava komentāra virsrakstu, domādama par vienu tēmu, bet pēkšņi konstatēju, ka tas pilnībā atbilst tai situācijai, kurā nonācu pati un kas ir ciešā saistībā ar šodienas komentāru par jauniešiem.

Bet par visu no sākuma. Vispirms par to, kā esmu kļuvusi par vienu no vietējiem draugiem studentei Liviai no Riodežaneiro Brazīlijā. Kad uzzināju par pakalpojumu dizaina stratēģijas un inovāciju (SDDI) programmas aicinājumu pieteikties tiem kuldīdzniekiem, kuri varētu studentiem no visas pasaules palīdzēt sadzīves jautājumos, kā arī ļaut iepazīt Latviju, apjautu, ka gribu un varu to darīt, turklāt tā būtu iespēja papildināt angļu valodas zināšanas, valodu lietojot praktiski.

Kopā ar Liviu esam bijušas skaistā koncertā Ēdoles pilī, kafejnīcās, esmu palīdzējusi viņai atrast velosipēdu, ar ko rudens skaistajās dienās pabraukāt pa tuvāko apkārtni. Bet nu nāca manas brazīliešu studentes uzaicinājums iesaistīties studentu projektā, kurā tiek izzināta vietējo jauniešu dzīve, vajadzības un intereses. Runāt divatā ar Liviu ir viens, bet piedalīties darba grupā, diskutēt angliski – kas cits. Nolēmu tomēr atsaukties. Tā teikt, nebaidīties. Vispirms Livia izstāstīja, ko uzzinājusi sarunās ar pilsētas vidusskolēniem, jautājot par viņu nākotnes izvēli. Vairāki atzinuši, ka nezina, ko turpmāk darīt, ka ir uztraukušies, kā, Rīgā studējot, varēs iztikt utt.

Mūsu uzdevums bija meklēt un formulēt idejas, kā vidusskolēniem palīdzēt saprast un nebaidīties no vienas puses un kā uzņēmējus ieinteresēt jaunos censoņus atbalstīt no otras puses. Būs interesanti, kad idejas, kas darba grupās izkristalizējušās, studenti apkopos un ar tām darbosies tālāk.

Šoreiz mēs ar manu kolēģi Jēkabu stāstījām, ko zinām par iespējām mūsu novadā. Viens ir tas, ka studijas un dzīve Rīgā nav lēta un ka valsts stipendijas var dabūt ierobežotā skaitā. Tiesa, ir dažādu mecenātu un fondu stipendijas, ir arī pašvaldību atbalsts (piemēram, Kuldīgas novada dome atbalsta jaunos mediķus). Bet otrs – kā saprast, vai tas, ko izvēlēsies studēt, ir īstais ceļš? Vai pietiek ar Ēnu un Karjeras dienām? Ar mācību uzņēmumiem? Ar praksi vai darbu vasarā dažādos uzņēmumos? Taču tas noteikti ir vairāk nekā nekas. Galvenais tiešām ir to saprast un arī nebaidīties no svešas vides (vairāki jaunieši arī Kurzemniekam atzinuši, ka izvēlas studēt Liepājā vai Ventspilī, jo tas ir tuvāk mājām, iznāk lētāk).

Bet svarīgi arī nebaidīties kļūdīties. Jo izvēlēto profesiju mainīt mūsdienās nav vairs nemaz sarežģīti: tagad robežas starp to, ko esi apguvis, un kas jādara, aizvien vairāk izplūst. Un, starp, citu, pētījumi rāda, ka pats svarīgākais ir nevis tas, ko zini (esi iemācījies), bet citas lietas, piemēram, prasme sadarboties, komunicēt un veidot attiecības, kritiskā domāšana, radošums, emocionālā inteliģence, mācīšanās no savām kļūdām, kompleksa problēmu risināšana, laika plānošana utt.