Likteņa smaids

„Brīdis ar publiku ir garšīgs – tas man ļoti patīk,” tā saka aktrise ZANE DAUDZIŅA un atzīst, ka šis darbs viņai sagādā lielu prieku, bet nu jau ar to sākot konkurēt grāmatu rakstīšana.

Ar aktrisi, Kultūras akadēmijas asociēto profesori un vairāku grāmatu autori bija iespēja tikties Kuldīgas galvenās bibliotēkas rīkotajā pasākumā.

PAR RAKSTNIECI NEUZSKATA

Z.Daudziņai iznākušas piecas grāmatas, bet joprojām viņa sevi uzskata ne par rakstnieci, bet par grāmatu autori: „Lai par sevi varētu teikt tā, vajadzīga pavisam cita kvalitāte. Tas, ko es rakstu, nav daiļliteratūra – tā ir dokumentālā proza. Skaidrs, ka man gribētos apzināties: uzrakstīts ir labi. Bet to vērtēs laiks. Tikai tas parādīs, vai šībrīža grāmatu popularitāte ir modes untums, vai tās būs cilvēkiem vajadzīgas arī pēc gadiem.”

PIE VISA VAINĪGA PANDĒMIJA

„Kā tad tā gadījies, ka viena aktrise un skolotāja pēkšņi kļūst par grāmatu autori? Pie visa vainīga pandēmija. Arī mēs ar Vili (dzīvesbiedru, aktieri Vili Daudziņu – aut.) norobežojāmies savā vasaras mītnē, lauku mājā.

Pa radio dzirdēju aicinājumu fiksēt liecības par to laiku. Dienasgrāmatu jau biju sākusi. Tās ideja bija iemācīties rakstīt ātri un precīzi, sevi nelabot. Bija pēdējais brīdis uzrakstīt doktora darbu, uz ko mani mudināja kolēģi. Visu mūžu esmu bijusi ļoti paškritiska, tekstus švīkājot, mainot rindkopas un vārdus, rakstīdama lēni un pati sevi apstrīdēdama. Paņēmu pusgadu brīvu no pasniedzējas darba, bet sākās pandēmijas ierobežojumi. Pārcēlāmies uz laukiem, un pēkšņi dienasgrāmata no parastas sievietes ikdienas pierakstiem kļuva par kaut ko plašāku. Kopīgajā pasaules kontekstā tā kļuva par to, kas visiem bija līdzīgs. Piemēram, visiem pirmo reizi nācās uzlikt sejas masku. Visi tikām konfrontēti ar situāciju, kuru pilnīgi nesapratām. Nebija skaidrs, vai drīkst cilvēku apskaut, dot roku vai labāk netuvoties, jo nejauši vari inficēt un viņš var nomirt.

Tas, ko rakstīju par savu dzīvi, pēkšņi bija līdzīgs citu cilvēku dzīvei. Tieši tas, manuprāt, ir iemesls, kāpēc Zvaigznes izdotā Dienasgrāmata kļuva par interesantu lasāmvielu. Man daudzi teica: „Tu esi uzrakstījusi tā, kā es jutos.” Tas bija tāds likteņa smaids, jo nekad nevarēju iedomāties, ka ar mani kaut kas tāds var notikt.”

ŠAUBAS UN KOMPLEKSI

„Jūs jau saprotat, ka aktieri nav pašpietiekami, – viņi ir diezgan kompleksaini radījumi, kuriem vajag atzinību no ārpuses. Nepietiek, ka viņi paši zina, ka ir normāli cilvēki, viņiem visu laiku vajag, lai kāds vēl pasaka: „Cik tu esi jauks, skaists, talantīgs!” Tas nav pārspīlējums. Aktiera profesijā daudzi ir nepārliecināti, šaubu pilni, tramīgi un jutīgi. Tostarp arī es. Man ļoti pietrūka saziņas ar publiku, tāpēc radās pārdabiskā drosme, ka es varētu to dienasgrāmatu kādam parādīt. Nav tā, ka es pazītu daudzus rakstniekus, varbūt dažus. Izvēlējos Arno Jundzi, ko mazliet pazinu, un teicu: „Pasaki pilnīgi godīgi! Ja tas nekam neder, nolikšu atvilktnē, un tur tas paliks.” Arno izlasīja un teica: „Nu, tas nav mans mīļākais žanrs, bet uzrakstīts ir labi. Ja gribi, piezvanīšu Vijai Kilblokai (izdevniecības Zvaigzne ABC īpašniecei – aut.)”

Piezvanīja Kilbloka: „Mēs ņemam!” Es iebildu, ka viņa taču nezina, kas tur rakstīts, bet viņa atteica, ka tas nav svarīgi: esot svarīgi, kurš rakstījis. Tad man kļuva vēl šausmīgāk ap sirdi, jo, ja es būtu uzrakstījusi kaut ko pavisam draņķīgu, viņa paņemtu arī to. Nu, labi, vismaz Arno to bija lasījis. Drukāšana notika ātri, bet daudz lēnāk nekā ar citām manām grāmatām. Cilvēki pirka, un tas bija milzīgs piedzīvojums – iespēja uztaisīt atvēršanas svētkus un kaut vai ar aizsietām mutēm satikt draugus.

Turpināju dienasgrāmatu rakstīt, lai gan biju pārliecināta, ka vairs neko nepublicēšu. Kilbloka teica, ka gaidot nākamo grāmatu.”

KAD DZĪVE APGRIEŽAS OTRĀDI

„Sākās karš Ukrainā, un mums pilnīgi visiem dzīve vienā mirklī apgriezās otrādi. Vieni gara acīm redzēja sevi mūkam, citi – pērkam lidmašīnas biļetes bērniem, tuviniekiem. Visi piedzīvojām šoku, bailes, dziļu dvēseles krīzi.

Man lielākais šoks bija tāds. Vilis kopš 2014. gada, kad Krievija okupēja Krimu, katru dienu klausījās raidierakstus un ziņas, astoņus gadus bija visam sekojis līdzi un vēl pāris nedēļu pirms kara teica: „Nē, Putins nekad to nedarīs – viņam tas nav izdevīgi.” Un pēkšņi notika tas, ko neviens negaidīja! Līdz karam par šo situāciju nezināju neko, bet divu nedēļu laikā viss bija skaidrs, kļuvu ar šo informāciju apsēsta, un vajadzēja saprast, kā dzīvot.

Mana kara gada dienasgrāmata ieguva grāmatas veidolu. Togad man bija ukraiņu studentes, un es savām acīm skatīju cilvēkus, kuri redzējuši īstas raķetes sev virs galvas. Tā esot baisa skaņa, kad raķete nāk. Viņas vismaz mēnesi pēc atbraukšanas nespēja pasmaidīt. Visiem spēkiem centāmies iesaistīt studijās, viņas brauca pie manis uz laukiem, vārīju boršču, iestudējām ukraiņu pasaku latviešu valodā. Viņas to ierunāja radio – iemācījās no galvas pēc skaņas. Viņas pie mums bija Jāņos. Tas bija īpašs laiks arī ar jaunu draudzību.

Tagad meitenes ir atpakaļ Kijivā un studē jau 4. kursā. Labā ziņa ir tāda, ka tur cilvēki tāpat pamanās svinēt dzīvi, lai gan visu laiku dzīvo apdraudējumā.

Kad mammas brālis, kurš savulaik bijis disidents, grāmatā Mans kara gads izlasīja dzejoli, kas veltīts Putinam, viņš teica: „Zane, tu taču saproti – ja krievi ienāks, tev pa tiešo būs ceļš uz Sibīriju.” Teorētiski to saprotu, bet iztēloties nav iespējams, un es dzīvoju mierīgi. Tieši tāpēc, ka baiļu brīdī to uzrakstīju. Dzīvot ar naidu un žulti sirdī nav labi. Tas bija godīgs izvirdums.

Tad nāca drosme izdot manu promocijas* darbu Aktiera runa 21. gadsimtā. Tur beigās ir intervijas ar aktieriem un režisoriem. Runājos ar Pēteri Krilovu, Jāni Siliņu, Viesturu Meikšānu un citiem interesantiem cilvēkiem, kuri risina jautājumu, kāpēc teātrī ar runu daudz kas nav kārtībā, kāpēc tad, kad runā Uldis Dumpis, visu var saprast, bet jaunos aktierus nevar. Pēc tam nāca mācību grāmata Runā droši, kas var noderēt, ja ir bail uzstāties.”

VISSKAISTĀKAIS PAVASARIS

„Bērnudienas komunālijā ir vismīļākais grāmatu bērns, jo tā vienīgā rakstīta kā īsta grāmata. Jau sen gribēju uzrakstīt par bērnībā pieredzēto – biju pamanījusi, cik ļoti cilvēkiem patīk šos stāstiņus klausīties. Daudziem bija acis uz kātiņiem, klausoties par manu kaimiņu, kurš nekad nemazgājās, bet reizē bija ārkārtīgi inteliģents cilvēks. Daudz interesantu detaļu gribējās uzrakstīt. Kultūras akadēmijā paņēmu pusgadu brīvu, aizbraucu uz laukiem, un tas bija viens no skaistākajiem pavasariem manā dzīvē.

Jūnija sākumā darbu nodevu redakcijā, bet ap Jāņiem jau kļuva skaidrs, kā tā nenormālā tempā tiek grūsta cauri ražošanai. Tā parasti nenotiek – neviena mana grāmata nav iznākusi pusotra mēneša laikā. Viss notika zibenīgi, jo laikam gan redaktorei Bārbalai Simsonei, gan Vijai Kilblokai bija skaidrs: „Šito gan pirks!” Tam, kas ar šo grāmatu notiek, tā īsti nevar noticēt.

Arī man dīvainā kārtā tie stāstiņi joprojām patīk, jo visu pavasari ar šo tekstu daudz ķimerējos. Katru teikumu izmīļoju, pārlasīju, vēl kaut ko palaboju, lai teksts iegūst muzikalitāti, lai var to sajust, sagaršot.”

SPILGTĀ HELĒNA

„Aktrises darbs man ļoti patīk – es to izbaudu. Tomēr pēc grāmatu iznākšanas reizēm ir šaubas, cik laba aktrise esmu, jo sociālajos tīklos grāmatai ir tūkstošiem īkšķīšu, bet izrādēm daudz mazāk. Ļoti gribētos abas lietas savienot. Kā būs – redzēsim.

Režisori pret mani vienmēr bijuši dāsni – es esmu dabūjusi spilgtas lomas, kurās varu īstenot savu iekšējo bērnu. Dzīvojot latviešu ģimenē, man nekad tā īsti nav bijis iespējas savu košo gaumi realizēt. Mammīte, ļoti gaumīga sieviete, vienmēr izvēlējās pasteļtoņus, visu tādu pelēcīgi brūnu. Kad trīs gadu vecumā, ejot uz Mežaparku, pie Lielajiem kapiem redzēju košas mākslīgās puķes – rozā, dzeltenas, debeszilas –, man tādas ļoti gribējās. Lai kā mammai lūdzos, viņa vienmēr atbildēja, ka tas ir bezgaumīgi un latvieši tādas nepērk. Pirms Jāņiem bija nopērkami sombrero un kreppapīra vainagi, pie kuriem nekad netiku. Āgenskalna ome man tādu vainagu nopirka, un tā bija laime!

Kad dabūju Helēnas lomu (TV seriālos Neprāta cena un Uguns-Grēks), mans iekšējais bērns tika gandarīts pa visiem punktiem. Ļoti drīz seriālā visi zināja, ka Daudziņai kostīmu mākslinieks nav vajadzīgs. Visus pēdējos UgunsGrēka gadus Helēnai apģērbu pirku pati. Pat no Holivudas atvedu zeltītu rokassprādzi. Kurpes pirku, jo tas tēls man ļoti mīļš – es ar to saaugu. Man patīk, ka viņa ir droša un saka, ko domā. Es esmu biklāka un acīs nesaku, ja kaut kas nepatīk. Man šķiet: kas es tāda esmu, lai brauktu otram acīs ar savu patiesību, sevišķi, ja man neprasa. Bet Helenčiks ir drosmīgs un bliež pa taisno.

Es pat biju uz viņu greizsirdīga! Kad sākām apdzīvot tēlus Neprāta cenā, ievēroju tādu lietu – kad pa televīzijas gaiteņiem eju kā Zane Daudziņa, mani pasveicina, bet pat īsti nepaskatās. Pietiek uzlikt Helēnas šinjonu, skropstas, uzkrāsot lūpas un saģērbties spīdīgā topiņā, to nevar aprakstīt, kā cilvēki reaģē! Visi: vīrieši, sievietes, bērni… Sapratu, ka tā sieviete ir parādība. Skumjākais ir tas, ka reālajā dzīvē tādas sievietes tik daudz nodarbojas ar savu ārieni, ka nekam citam īsti nepietiek laika. Bet tādu lomu spēlēt ir ārkārtīgi valdzinoši un dzīvi atsvaidzinoši.”

* Promocijas darbs – zinātnisks darbs doktora grāda iegūšanai