Cik līkumots šoruden ceļš uz skolu?

Kā Kuldīgas novada bērni tiek uz skolu un atpakaļ uz mājām, kā transportu nodrošina pašvaldība un vai vecākiem var būt mierīgs prāts – par to rakstu ciklā Cilvēks un drošība.

Zemās dzimstības un nepietiekamā skolēnu skaita dēļ valstī turpinās skolu tīkla pārveide, bet laukos tā var radīt efektu, kas pretējs labajam nodomam celt izglītības kvalitāti un taupīt naudu, kā to prasa mazo skolu uzturēšana un pedagogu atalgojums. Nepārdomāto pārvadājumu dēļ dažviet bērniem ceļā uz skolu un atpakaļ nākas pavadīt ļoti ilgu laiku.

VIENA RĪCĪBA VISIEM

Izvēles pamatā nereti ir nauda, nevis izpratne par bērnu dzīves atšķirīgajām situācijām, viņu drošību, veselību un mācībām. Tā pirms vairākiem gadiem secināts Valsts kontroles revīzijā par to, kā pašvaldības rīkojas ar naudu, organizējot skolēnu pārvadājumus. To nosaka daudzi faktori: apdzīvotība un vēsturiski izveidojies skolu izvietojums, transporta pieejamība, ceļu un ielu stāvoklis, vecāku vēlmes un iespējas, pašvaldības rocība un citi apstākļi. Taču galvenās ir bērnu vajadzības un iespējas iegūt labu izglītību tuvākajā skolā.

Kuldīgas novads toreiz netika atsevišķi pētīts, un no Kurzemes revīzijai izvēlēti Talsi. Taču Valsts kontroles ziņojumā norādīts, ka secinājumi attiecināmi uz visām pašvaldībām. Konstatēts, ka pārsvarā izvēlēts „viens risinājums visiem”.

TIESĪBSARGS PAUŽ BAŽAS

Šogad problēmai uzmanība pievērsta atkārtoti. Jūnijā tiesībsargs rīkoja aptauju par mācību sākuma laiku un skolēnu nokļūšanu skolā. Izskatot atbildes, secināts, ka Kuldīgas novadā pārvadājumi, iespējams, nav organizēti atbilstoši bērnu interesēm. Tiesībsarga vēstulē norādīts, ka dažiem bērniem nokļūšana līdz tuvākajai izglītības iestādei aizņem līdz stundai, un tas varētu tikt skaidrots ar skolēnu autobusa reisa ilgumu. Daudzi ir sākumskolas posmā (1.–6. klase), līdz ar to tiesībsargs bažījas, ka atpūta bērniem nav pietiekama. Vairāki respondenti, kuru atbildes izlasē nav iekļautas, norādījuši, ka nokļūt skolā ar sabiedrisko transportu vai skolēnu autobusu vispār nav iespējams. Šī iemesla dēļ vecākiem bērni jāved pašiem. Tāpat ir iebildumi par ilgo skolēnu autobusa kursēšanas laiku un mācībām nepielāgoto grafiku. Tāpēc tiesībsargs lūdzis pašvaldību informēt par plānoto un paveikto, lai šo pakalpojumu pilnveidotu.

____________________________________

Pašvaldība dara daudz

„Lai brauciens būtu ērtāks un drošāks un bērniem ceļā vai pieturā nebūtu jāpavada ilgs laiks, tiek darīts ļoti daudz,” skaidro Kuldīgas novada domes izpilddirektora vietniece Agnese Buka.

NO PILSĒTAS UZ LAUKIEM

No 18 Kuldīgas novada pagastiem skolas tagad ir sešos: Ēdolē, Turlavā, Kabilē, Vārmē, Alsungā un Kurmālē (Vilgāles sākumskola). Skrundā kādreizējā vidusskola no šī mācību gada kļuvusi par pamatskolu, un tur mācības sākuši arī pavasarī slēgtās Nīkrāces pamatskolas bērni. 13 pagastos skolēnu pārvadājumos ik dienu iesaistīti 15 pašvaldības autobusi. Maršruta garums ir vidēji 30–70 km. „Tieši skolēnu vajadzībām piecos gados pašvaldība iegādājusies septiņus autobusus,” stāsta A.Buka. „Ņemot vērā vecāku vēlmes, kurā skolā bērnus viņi sūtīs, pagastu vadītāji jau augustā maršrutus saskaņo tā, lai bērniem ceļš pēc iespējas īsāks. Ir maršruti ne tikai pa pagastiem, bet arī no Kuldīgas uz laukiem – uz Vilgāles sākumskolu, jo vairāki kuldīdznieki bērniem izvēlējušies Montesori programmu. Ar šo gadu šajā maršrutā esam dabūjuši lielāku autobusu. Tāpat esam samazinājuši laiku, kad autobuss stāv pieturās, tā brauciena ilgumu saīsinot.”

AGRO RĪTU VAIRS NEBŪS

Daļā pagastu skolēni izmanto sabiedrisko transportu – Kuldīgas novadu apkalpo SIA Latvijas sabiedriskais autobuss. Skolēnu pārvadājumos vajadzētu uzlabojumus, taču jāņem vērā, ka šis transporta veids ir komercdarbība. Tomēr arī šajā jomā maršruti tiek veidoti saskaņā ar mācību laiku, un ar to dažkārt nemierā ir citi lauku ļaudis, kam reisi nav izdevīgi. Pašvaldība mēģina vienoties par izdevīgāku laiku maršrutā Alsunga–Kuldīga. Autobuss izbrauc 6.35 un autoostā iebrauc 7.15. Tas izdevīgi alsundzniekiem, arī ēdolniekiem un īvandniekiem, kuri brauc uz darbu pilsētā, bet ir par agru bērniem. Viņi ir skolā jau pirms astoņiem, un minūtes 40 nākas gaidīt, līdz sākas mācības. „Alsungā un Ēdolē ir pamatskola, tāpēc tas skar tikai vidusskolēnus,” piebilst A.Buka. „Bet domājam arī par vecākajiem.”

Izpilddirektora vietniece norāda, ka katra maršruta garums rūpīgi izskaitļots kopā ar pagastu vadītājiem. Pašlaik Kuldīgas novadā nevienam bērnam ceļš uz skolu neilgst stundu, un neesot zināms, no kurienes informācija par pārāk ilgiem braucieniem Tiesībsarga birojā saņemta. Pirms diviem gadiem Rudbāržos gan tā bijis, bet pašvaldība maršrutus pārkārtojusi. Tagad visā novadā ilgākais brauciens esot līdz 40 minūtēm. Tajā gan nav ieskaitīts autobusa gaidīšanas laiks, pārsēšanās citā transportā, ceļš no autoostas līdz skolai, ja bērns brauc ar sabiedrisko transportu.

KRĪZE BIJA, TURPMĀK BEZ PROBLĒMĀM

A.Buka saka: „Ar pārvadātājiem izveidojusies laba sadarbība. Taču nesen sabiedriskais transports piedzīvoja krīzi – šoferu trūkuma dēļ vairāki reisi netika izpildīti. Bija pagasti, kuros no rīta pieturās, kā ierasts, pulcējās ap 30 cilvēku, bet atbrauca autobuss ar 19 vietām. Skolēnus nedrīkst atstāt ceļa malā, bet arī pārpildītā autobusā braukt nav droši. Vērsāmies gan pie pārvadātāja, gan Satiksmes ministrijas. Turpmāk tādām problēmām nevajadzētu būt.”

Mājupceļš tiekot organizēts tā, lai pēc stundām nav ilgi jāgaida. Daļu bērnu, kuri apmeklē mūzikas, sporta, mākslas skolu vai pulciņus pilsētā, jau no pagasta skolas uz Kuldīgu aizved pašvaldības autobuss. Citi izmanto sabiedrisko transportu, vai arī uz ārpusskolas nodarbībām ved vecāki. Tad pašvaldība transporta izdevumus atlīdzina. „Situācija pagastos atšķiras, un katrā rasts savs risinājums. Taču transporta dēļ mūsu lauku bērniem ir iespēja darboties gan vispārējā, gan interešu izglītībā,” uzskata A.Buka.

_____________________________

VIEDOKĻI

Likums jāievēro

Laila Grāvere, Tiesībsarga biroja bērnu tiesību nodaļas vadītāja:

– Konkrētu kritēriju skolēnu pārvadāšanā normatīvajos aktos nav, taču jāņem vērā Bērnu tiesību aizsardzības likuma 16. pants. Skolēnu pārvadājumos tas nozīmē, ka transporta kustības grafikam jābūt pret bērnu saudzīgam. Nav pieļaujams, ka viņi vairākas stundas dienā pavada ceļā uz skolu vai no tā, kā arī transportlīdzekli gaidot. Ņemot vērā slodzi, ko veido mācības, interešu izglītība un mājasdarbi, bērnam var nākties ziedot miega un atpūtas laiku.

Lai pašvaldības izveidotu efektīvu izglītības ekosistēmu, Izglītības un zinātnes ministrija noteikusi sasniedzamības kritērijus:

• 1.–6. klasē ir princips Izglītība tuvāk dzīvesvietai jeb ceļā pavadītais laiks vienā virzienā (uz skolu /no skolas) ar pašvaldības organizētu transportu ne ilgāks par 40 minūtēm;

• 7.–9. un 10.–12. klasē attālums starp skolām nav vairāk kā 50 km, laiks vienā virzienā ar pašvaldības organizētu transportu ne ilgāks par 55–60 minūtēm.

Ja var, izmanto taisnāko maršrutu

Indulis Ozoliņš, Kurzemes plānošanas reģiona sabiedriskā transporta nodaļas vadītājs:

– Kuldīgas novadā vienīgās problēmas pēdējā laikā bijušas Vilgāles maršrutā, kur autobusā iznāca vairāk bērnu nekā vietu. Jautājums atrisināts, bet bija jāpacīnās. Līgums ar pārvadātāju noslēgts pirms kāda laika, un skolēnu plūsma tikmēr mainījusies, bet pakalpojuma sniedzējs nespēja uzreiz reaģēt. Citas pārmaiņas šajā mācību gadā sabiedriskajā transportā nav paredzētas – nav izteiktas jaunas vajadzības. Pērn, kad slēdza Laidu skolu, izveidots jauns maršruts uz Skrundu. Ar šo gadu skola slēgta Nīkrācē, bet tur jau iepriekš kursēja sabiedriskais transports, ko iedzīvotāji izmantoja. Skolēnu autobusiem ir tāda specifika, ka tie līkumo pa visādiem ceļiem un maršruts iznāk krietni garāks nekā ar sabiedrisko transportu. Bet pagastu busiņu priekšrocība ir tā, ka tie piebrauc pie mājām, šoferis bērnus pazīst, koriģē iekāpšanu un izkāpšanu, bieži vien pieskata brauciena laikā. Satiksmes autobusa šoferis to nevar, tāpēc par drošību jāgādā vecākiem vai citam pavadonim. Bieži ar sabiedrisko autobusu brauc arī skolotāji, un tad viņi bērnus pieskata.

______________________________

REPORTĀŽA

Lai pārliecinātos, kā bērni uz skolu tiek vesti, Kurzemnieks agrā pirmdienas rītā devās uz Laidiem. 

KOPŠ SKOLA SLĒGTA

No Kuldīgas izbraucam pēc sešiem rītā, jo līdz Laidu centram ir 31 km, ja brauc pa Skrundas šoseju un aiz Raņķiem nogriežas. Par 6 km tuvāks, bet ne taisnāks ir ceļš caur Snēpeli, bet tur viens posms grantēts. 7.00 pie Laidu veikala sarunāta tikšanās ar pašvaldības autobusa šoferi Guntaru Freimani. Šo pagastu pētījumam izvēlējāmies tāpēc, ka tajā ir četri lieli ciemi un otro gadu ir slēgta skola, kurā tolaik mācījās vien ap 40 bērnu. Vairāki mazie laidenieki jau tad mācījās Kazdangā vai Skrundā. Pēc skolas slēgšanas turp aizgājusi lielākā daļa, bet daži – uz Turlavu.

Pagājušogad pēc ilgām sarunām ar Autotransporta direkciju un ar Kurzemes plānošanas reģiona līdzdalību pašvaldībai izdevās panākt jaunu sabiedriskā transporta maršrutu Laidi–Skrunda speciāli skolēniem. Tomēr uz pašvaldības pleciem ir uzdevums skolēnus un bērnudārzniekus pa vairāk nekā 100 km2 plašo pagastu savākt, nogādāt līdz pieturai centrā, Sermītes bērnudārzam, skolai vai līdz cita pagasta autobusam.

BRAUC DZIEDĀDAMI

7.20 autobusā būtu jāiekāpj pirmajam skolēnam, bet viņš un vēl daži bērni saslimuši. Tādēļ ierastais loks būs par dažiem kilometriem īsāks un brauciens nesteidzīgs.

Guntars stāsta, ka par bērna saslimšanu vecāki visbiežāk paziņo paši, lai nav lieki jābraukā un jāgaida: „Kā jau laukos viens otru pazīstam, dzīvojam saticīgi. Bērnus vadāju otro gadu, visus pazīstu. Šogad vairs nebrauks lielie, kuri pamatskolu beiguši. Varbūt jāceļas agrāk nekā pilsētniekiem, bet citādi bērniem nav grūti – visiem pie māju ceļa gala piebraucu klāt. Tagad laikapstākļi un ceļi labi, bet arī ziemā nevar daudz sūdzēties – gandrīz vienmēr vispirms tiek tīrīts šis maršruts. Tikai vienreiz pie kādām mājām iestigām kupenā, bet kaimiņš ar džipu izvilka, un nokavējām pusstundu.

Bērni autobusā uzvedas labi. Kādreiz kādam uznāk slikta dūša, tad jāapstājas, jāizved svaigā gaisā. Pagājušogad, kad bija vairāk lielo skolēnu, uzgriezu skaļāk mūziku, kas viņiem patīk, un visi dziedāja līdzi.”

APŅĒMĀS PIESKATĪT

Pagasta centrā autobusā iekāpj pārvaldes darbiniece Gaida Grīnberga – viņa būs bērnu pavadone šonedēļ. Tā kā jaunajā amatā šī ir pirmā diena, neliels satraukums esot. Būtībā tas nav amats, jo algotu vietu pašvaldība nevar atļauties. Taču bērni vieni braukt nedrīkst, bet šoferim jāvada autobuss, un viņš mazos pasažierus nevar pieskatīt: vai piesprādzējušies, vai nedara blēņas, vai brauciens ir drošs. Gaida strādā par sētnieci, un, tā kā darba vēl neesot daudz, apņēmusies pavadīt bērnus uz skolu un pieskatīt mājupceļā. Bērnudārzniekus un sākumskolas bērnus līdz autobusam atved mamma vai tētis, bet pie bērnudārza vai skolas durvīm sagaida skolotāja.

DESMIT MINŪŠU VIETĀ – STUNDA

Vispirms autobuss izbrauc dažus kilometrus pa Laidu centru, piestājot pie māju durvīm un uzņemot pa vienam vai diviem bērniem. Signe mācās Turlavas pamatskolas 6. klasē, un viņai brauciens uz skolu iznāk visgarākais, jo jābraukā līdzi, kamēr tiek savākti pārējie. Turklāt ceļā vēl jāpārsēžas uz Turlavas autobusu. Meitene stāsta, ka tik agri no rīta celties nepatīk. Viņa dzīvo centrā, un iepriekš līdz Laidu skolai bijis desmit minūšu gājiens, tagad jāceļas jau septiņos un kopā ar pārsēšanos uz otru autobusu ceļā jāpavada gandrīz stunda. Savukārt mazie iekāpj možām acīm, priecīgi sasveicinās un māj mammām atā. Izskatās, ka viņiem brauciens ir piedzīvojums. Tikpat priecīgi viņi dažas minūtes pēc astoņiem no autobusa izkāpj un skolotājai pie rokas dodas uz savu mācību iestādi, sirsnīgi mājot atā šoferītim un jaunajai pavadonei.

PĒCPUSDIENĀ LOĢISTIKA BŪS CITA

Tikmēr pa lielākiem un mazākiem ceļiem esam pagastu izbraukājuši krustām šķērsām no viena ciema uz otru: no Laidiem uz Sermīti, tad uz Valtaiķiem, kur satiekam autobusu no Skrundas un daži bērni pāriet uz to. Braucam atpakaļ uz otru pusi, pietuvojamies Turlavai, bet ne skolai. Pa bērnam tiek uzņemts Vangā un Rudē. Netālu no Dienvidkurzemes novada robežas sastopam arī oranžo skolēnu autobusu no Kazdangas. Tajā kāpj sermītnieki, jo viņiem Kazdangas skola ir tuvāk. Samaināmies ar Rudbāržu autobusu, jo daži šīs puses bērni uz skolu Skrundā brauc ar to. Savukārt līdz galamērķim Turlavā skolēnus nogādā otrs Laidu pagasta autobuss, kas šajā laikā bērnus savācis citā lokā. Apmaiņa notiek Sermītē, kur 8.18 iegriežamies jau atkārtoti.

Ap pusdeviņiem esam sākumpunktā. Pagājusi aptuveni pusotra stunda, nobraukti 48 km. Pēcpusdienā brauciens būšot ilgāks un vēl sarežģītāks, jo skolā mācības beidzas agrāk nekā diena bērnudārzā. Dažkārt maršrutu mainot pulciņi un pasākumi.

_____________________________

AKTUĀLAIS JAUTĀJUMS

Vai jūtaties droši, braucot ar sabiedrisko autobusu? Kā tur uzvedas skolēni, un kāda ir šoferu attieksme?

Gundars Zagorskis, rīdzinieks:

– Ir droši. Man ir iznācis braukt pa visu Latviju. Skolēnus arī manu bieži, un viņi uzvedas ļoti kārtīgi. Vispār pieredze ir pozitīva. Pārsvarā šoferi ir saprotoši. Piesprādzēties gan neliek, un to, domāju, nekā nevar izkontrolēt. Nesen televīzijā redzēju, ka satiksmes negadījumā bija iesaistīts autobuss un drošība tika aktualizēta, mudinot visus piesprādzēties. Es zināju, ka likums to tagad liek darīt, bet ļoti daudzi tāpat to nedara. Ir bijušas situācijas, kad autobusā nestrādā bankas karšu terminālis. Tad šoferis licis maksāt ar skaidru naudu vai sazinājies ar vadību un gaidījis, kad tiks salabots. Vienu reizi šoferis mani tādēļ ielaida bez biļetes. Kontroli esmu manījis, un biļetes visiem ir bijušas.

Sandris Brūklis no Nīkrāces:

– Bieži braucu uz Skrundu. Nekādu problēmu nav bijis. Šoferiem attieksme ir laba, neviens nav dusmīgs. Braucot no Kuldīgas uz Skrundu, biežāk autobusā redzu dažus mazus skolēnus. Uzvedas kā kuru reizi – savā starpā kaut ko čivina. Šoferis nekad nav aizrādījis. Esmu redzējis, ka citi autobusā atstāj atkritumus. Piesprādzēties šoferis nav licis, bet jūtos droši.

Daiga no Skrundas:

– Jūtos droši. Man nav gadījušās situācijas, kad šoferis izturētos nelaipni vai nekorekti. Esmu redzējusi, ka piesprādzēties liek tikai tiem, kas sēž priekšā. Skolēnus neesmu manījusi, jo braucu tādā laikā, kad viņi vēl ir skolā.

Vineta Veinberga, kabilniece:

– Es esmu apmierināta – ir droši. Bieži braucu no Kabiles uz Kuldīgu, un iznāk braukt kopā ar daudziem skolēniem. Viņi uzvedas pieklājīgi – šoferim nav jāaizrāda, tieši pretēji: viņš uzsmaida un apvaicājas, kā tad šodien iet. Mēs, kabilnieki, jau šoferi pazīstam, jo viņš ir vietējais. Neesmu redzējusi, ka autobusā tiktu atstāta nekārtība. Par biļeti visi ir varējuši samaksāt – ar to nav problēmu. Piesprādzēties šoferis neliek, bet pats to dara. Ir gadījies, ka autobusā iekāpj kāds iereibis. Tad šoferis liek sēdēt tālāk no pārējiem.

Arkādijs no Aizputes:

– Es biežāk braucu ciemos uz Ēdoli. Ar sabiedrisko autobusu skolēni brauc mazāk, bet redzu skolēnu autobusus. Cik un kā viņi tur brauc, to jau nezinu. Šoferis uzvedas normāli, dusmīgu neesmu redzējis. Ja ir, ar ko piesprādzēties, tad sprādzējos. Man problēmas nav bijušas.

Maiga Stepiņa no Skrundas:

– Šoferi ir labi, pretimnākoši, un es jūtos droši. Ar autobusu braucu reti, un ne reizi nav gadījušās nepatīkamas situācijas. Tagad braukšu uz Skrundu. Kad no rīta braucu uz Kuldīgu, tad bija vairāki jaunieši. Viņi uzvedās pieklājīgi. Neviens nevienam braucot netraucē. Esmu vēl vasarā braukusi uz Ventspili un Liepāju. Piesprādzēties tad lika tikai priekšā sēdošajiem. Neesmu redzējusi, ka kāds nevar samaksāt tāpēc, ka nestrādā terminālis, bet es vienmēr biļeti pērku par skaidru naudu.

___________________________________

SIF_MAF2024