Zemessargu stāsti iedvesmo un pārliecina

Zemessardzes komandieri, brigādes ģenerāli KASPARU PUDĀNU Kurzemnieks satika ikgadējā militārā vingrinājuma Zemessardzes patruļa svinīgajā noslēgumā Kuldīgas Rātslaukumā. Mūsu saruna ir gan par pašu patruļu, gan citām aktuālām, ar zemessargu ikdienu un drošību saistītām tēmām.

Kāda nozīme Zemessardzes darbā ir šādām mācībām?

Šīs nav tipiskas, kas visās vienībās katram zemessargam būtu jāiziet. Šīs nav gluži sacensības klasiskā izpratnē, kaut arī te ir sacensību gars, apbalvojumi, punkti un tiesneši. Tas ir kājnieka, izlūka iemaņu pārbaudes vingrinājums. Tas notiek jau 32. gadu – ir gandrīz tikai gadu jaunāks nekā pati Zemessardze. Pirmais vingrinājums notika 1993. gadā, sākotnēji kā vingrinājums izlūku un speciālo uzdevumu vienībai, kas bija Zemessardzē, un tajā jāpārbauda iemaņas. Tā bija liela pastaiga ar uzdevumiem, kuros katrs var parādīt gan spēku, gan izdomu, jo runa nav tikai par fizisko izturību. Te ļoti svarīga arī galva, lai atrastu veidu, kā darīt labāk. Līdzīgus vingrinājumus taisām arī citiem speciālistiem – snaiperiem, kam vairāk ir šaušana, mīnmetējiem, kam ir ieroču sistēmu izvēršana un šaušana. Redzu, ka līdzīgi var attīstīt citas jomas. Bet būtiskākais, protams, man kā komandierim ir parādīt to, ka Zemessardzē tiešām ir tādi spēcīgi, izturīgi vīri un arī sievas.

No kā atkarīgs tas, kuras valstis vingrinājumā piedalās?

Mēs, protams, piedāvājam tām, kas Latvijā jau pārstāvētas. Tiek piedāvāts visām, kas ir paplašinātajā NATO kaujas grupā, un daļa arī atsaucas. Otrs – piedāvājam Zemessardzei līdzīgām organizācijām ap Baltijas jūru, lietuviešiem, igauņiem, kuri piedalās vairākus gadus. Pēdējos gados arī poļus un dāņus esam aicinājuši. Ceru, ka arī nākamajos būs komandas no Zviedrijas Zemessardzes kaujas skolas (Swedish Home Guard Combat School – red.), no Mičiganas ASV nacionālās gvardes, ar kuru mums jau ir 30 gadu sadarbība, bet patruļās tā vēl nav bijusi. Es aktīvi aicinu, iedrošinu atbraukt un pamēģināt spējas šajā vingrinājumā. Piedalās brāļi un māsas, līdzīgas brīvprātīgās organizācijas un tie karavīri, kas kopā ar mums sargā Latviju.

Kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā mainījušies arī Zemessardzes uzdevumi. Kādi tie tagad ir?

Zemessardzes uzdevums jau no 1991. gada – tātad pirms 33 gadiem – bija rūpēties par valsts aizsardzību un to darīt caur to, ka pilsoņiem, Latvijas iedzīvotājiem, viņus sagatavojot, dodam iespēju piedalīties valsts militārajā aizsardzībā. Protams, apdraudējums, Krievijas rīcība Ukrainā un nelietīgais uzbrukums vairāk nekā divus gadus tiešām devis lielāku izpratni par to, cik šāds konflikts un cik tiešs karš šeit, Eiropā, joprojām ir iespē-
jams. Uzdevumi, es teiktu, nav daudz mainījušies, bet vairāk mūsu pieeja izpildē, tas, kā sevi sagatavojam. Mēs vairs neesam vienkārši vieglie kājnieki – mēs sevi bruņojam arvien stiprākus gan ieroču sistēmās, gan daudzās citās speciālajās spējās, lai pretinieku varētu ietekmēt gan fiziski, gan morāli.

Pašlaik zemessargi visos bruņotajos spēkos ir ap 10 000. Pēdējo gadu skaitu, protams, ir papildinājuši jauni, bet tas nav tik daudz pieaudzis, jo tos, kas varbūt jau noguruši vai nevar atrast ikdienā laiku Zemessardzei, nosūtām rezervē. Kopējais skaits spējīgo pilsoņu, kas valsti var aizsargāt, protams, nesamazinās – katrs, kas mācības Zemessardzē izgājis, jau skaitās kā sagatavots rezerves karavīrs, bet mūsu skaitu pēdējos gados papildinājuši vairāki tūkstoši, šogad vien jau 700 jaunu, motivētu zemessargu.

Bet vajadzētu vēl? Kā jūs vērtējat iestāšanās aktivitāti?

Vajag vēl. Šī ir tā organizācija, kurā nevaram strikti pateikt, ka tas ir viss, ko vajag. Mūsu komandieriem un vienībām jāstrādā: ja interese no iedzīvotājiem būs lielāka, apmācīsim visus, kas nāks un gatavosies. Mēs paši redzam no statistikas, cik daudzi ir minējuši, ka viņi būtu gatavi ar ieročiem rokās stāties pretī apdraudējumam. Procentuāli pārrēķinot, man ir skaidrība, ka ir vēl vairāki tūkstoši, varbūt pat desmit tūkstoši pilsoņu, kuri gatavi to darīt, tomēr Zemessardzei nav vēl pievienojušies. Pēdējos gados, protams, arī Krievijas dēļ mums ir liels pieaugums un mazāk jāiet ielās, jārunā caur medijiem un jāatgādina par iespēju iestāties; cilvēki paši vairāk interesējas. Īstenībā šādi zemessargi ir labākie rekrutētāji – viņi savās darbavietās, ģimenēs, draugu lokā stāsta un gāž mītus par to, kas ir Zemessardze. Jā, tādi mums zemessargi ir – tik spēcīgi un izturīgi –, bet mēs esam gatavi pieņemt arī tādus, kuri varbūt nevar sasniegt kādus fiziskus rādītājus, jo katram būs vieta un uzdevums, ko varam piedāvāt viņa specifiskajām zināšanām, lai varētu valsti aizsargāt. Un es visvairāk novērtēju to, ka zināšanas, ko viņi ieguvuši savā izglītībā vai darbā, var lietot Zemessardzē. Arī mēs, zemessargi, varam no savas puses iedot kādu specifisku apmācību, zināšanas un iemaņas.

Kā vērtējat tehnisko nodrošinājumu? Cik daudz mūsu valsts spēj Zemessardzi atbalstīt finansiāli?

Protams, varētu labāk, bet principā pilsoņu pievienošanās Zemessardzei un gatavība ir brīvprātīga. Īstenībā te galvenā ir viņu pašu motivācija, un es negribētu uzsvērt tikai materiālo labumu, kas viņus mudina pievienoties. Es domāju, ka mūsu karavīri, zemessargi var būt gandarīti par to, kas paveikts pēdējos gados attiecībā uz individuālo ekipējumu, bruņojumu, kāds viņiem ir. Pēdējos gados vairāk strādājam arī ar kolektīvo ekipējumu. Tur vēl daudz kas darāms, bet ir arī zināmi sasniegumi: mīnmetēju sistēmas esam ieguvuši, īpaši aktīvi papildinām bezpilota sistēmas. Jau notiek personāla apmācība.

Tas, kā vienmēr pietrūkst un ko mēs gaidām, protams, ir transports. Tas jāpalielina, lai mobilitāte būtu arvien lielāka, bet jūs jau esat redzējuši, un šeit, Kuldīgas bataljonā, arī ir Patria (bruņutransportieri – red.). Tuvāko gadu laikā tādi būs visos bataljonos, tātad nodrošināsim arī mobilitāti, uguns jaudu un turpināsim pie tā strādāt. Es teiktu, ka, salīdzinot ar to, kas vēl tikai pirms desmit gadiem Zemessardzei bija, resursi tiek nodrošināti, bet tāpat ir iespēja augt.

Mans uzsvars īstenībā būtu ne tik daudz uz bruņojumu un ekipējumu, cik uz infrastruktūru, uz vidi, kurā karavīram, zemessargam tiešām ir prieks nākt, dienēt, pildīt dienesta pienākumus. Tas ir tas, ko sakārtot. Kuldīgā, domāju, tas mērķis ir sasniegts – infrastruktūra ir viena no labākajām, kāda mums Zemessardzes vienībās ir. Pateicoties Kurzemes brigādei, arī vairumam Kurzemes bataljonu un komandieru, šajā jomā daudz kas ir paveikts.

Ko jūs sauktu par Zemessardzes svarīgākajām tradīcijām, kas to patriotismu puišos un meitās veido?

Katrā vienībā, protams, ir savas, jo Zemessardze ir teritoriāla vienība, kas saistīta ar savu novadu, savu reģionu, un noteikti arī tur komandieri, paši zemessargi tās iedibinājuši. Bet kā kopīgu visai Zemessardzei pieminēšu kaut vai šo patruļu – sacensības, kas vijušās cauri mūsu attīstībai un gājušas caur dažādiem novadiem. Līdzīgas ir arī citas ikgadējās sporta sacensības. Cita tradīcija ir pieminēt Zemessardzes izveidi. Nupat svinējām Zemessardzes gadadienu – to katru gadu dažādās vietās svinam, ejam pie vietējās sabiedrības ar vietējiem zemessargiem. Tagad atkal Valmierā esot un iepriekšējo gadu Bauskā, zemessargi var lepni iziet ielās, lai viņu ģimene, darbabiedri, kaimiņi var redzēt viņus maršējam, stāvam centrālajā laukumā, ejam pa galveno ielu. Tās nav tikai mācības kaut kur mežā, kad neviens cits par viņu nodarbi nezina. Tāpēc pēdējos gados parādās tradīcija mūsu gadadienā savā darbavietā ārpus dienesta ierasties zemessarga formā. Es nezinu, vai šeit, Kuldīgā, kāds jūs pārsteidza, bet pieļauju, ka arī te bija kādi zemessargi, kuri izmantoja aicinājumu un atļauju savā darbavietā lepoties Zemessardzes formastērpā.

Kādus vārdus jūs teiktu tiem, kuri tagad domā – stāties Zemessardzē vai ne?

Atrodiet savā apkārtnē zemessargu un pajautājiet, ko tas jums tiešām var dot! Tas var iedot pārliecību par savām spējām, jaunas zināšanas, iespējams, var nomierināt. Mēs citreiz darbojamies arī kā tāds psihologs vai vectēvs, kurš var ar mierīgiem vārdiem nomierināt šajos tiešām trauslajos un diezgan baismajos apstākļos, kādi ir netālu no mūsu valsts robežām. Mans ieteikums: ja sajūta par savu valsti un atbildība pret valsti pastāv – mana Latvija, mana atbildība –, sameklējiet zemessargu, karavīru un šīs iespējas pārrunājiet! Un man liekas – tas jūs pārliecinās.