Ziemassvētki. Pestīšana vai pašatpestīšanās?

„Gods Dievam augstībā un miers virs zemes cilvēkiem, pie kā Viņam labs prāts,” tā teikts Svētajos Rakstos (Lūkas ev. 2:14).
Tādi ir Ziemassvētki – vispirms gods un pateicība Dievam, lai mēs iegūtu mieru sevī un Dievam pie mums būtu labs prāts.

„Kāds miers?” daudzi iebildīs. „Tepat, blakus mūsu robežām, ir karš – baiss, necilvēcīgs, postošs! Krievija pastrādā neiedomājamus kara noziegumus pret Ukrainu, un jūs vēl runājat par mieru? Kur ir Dievs šajos notikumos?”
Tieši par to runā Ziemassvētki. Divi beztiesīgi, nabadzīgi, tā laika pasaules lielvaras – Romas impērijas – pazemoti cilvēki Jāzeps un Marija dodas izpildīt pavēli: pierakstīties dzimtajā pilsētā Betlēmē. Tautas skaitīšanā imperators grib zināt, cik tam ir pavalstnieku. Viņš nezina pravietojumus, ka tieši Betlēmē jāpiedzimst valdnieku valdniekam, un arī nenojauš par to īstenošanos, jo sevi ir iecēlis Dieva vietā. Tieši tāpat kā nesenā vēsturē Latvijā valdīja sveša, naidīga un bezdievīga, tautu nospiedoša okupācijas vara. Taču tās ir ārējās norises – iekšēji Jāzeps un Marija ir dievbijīgi, brīvi ķēnišķīgas izcelsmes cilvēki ar Dieva apsolījumu, ka Viņš ir ar tiem kopā. Jaunava Marija sevī nes Immanuēl – pasaules pestītāju.
Ziemassvētki liecina: Dievs tevi nav aizmirsis, nav pametis, Viņš ir Immanuēls jeb Dievs ir ar tevi un vēlas ienākt tavā dzīvē. Varbūt tu esi ceļā kā Jāzeps un Marija, varbūt ierakumos kā Ukrainas brīvības cīnītāji vai mājās pie svētku eglītes – pāri tam visam kā plakāts ar evaņģēlija tekstu ienaidnieku sagrautas ukraiņu pilsētas ielās ir pārsteidzošā vēsts, ka nevis tev ir jālaužas debesīs, viss jāsaprot un jāiegūst, bet Dievs no debesīm mīlestībā nāk pie tevis.
To mēs neesam ne gaidījuši, ne plānojuši – tas notiek pats no sevis. Jo tāda ir Dieva griba. Vislielākās, nozīmīgākās, būtiskākās lietas mūsu dzīvē notiek tieši tā – kā pārsteigums, kā Dieva dāvana.
Eņģeļi par to dzied evaņģēlija tekstā raksta sākumā. Par neiedomājamo Dieva dāvanu visiem – valdniekiem un to pavalstniekiem, cienīgajiem un necienīgajiem bez neviena izņēmuma. Dāvanu, kas liek saprast: mēs nevaram pašatpestīties (piedodiet par neveiklo vārdu!) – sevi, citus un pasauli padarīt labāku, cēlāku, taisnīgāku. Pasaulē, kas ir aizgājusi no Dieva, vienmēr būs ļaunums, netaisnība, iznīcība un centieni to apkarot. Bieži vien cilvēks negrib neko vairāk kā brēkt uz debesīm un apsūdzēt Dievu, pieprasot no Viņa atbildību par bezdievīgo ļaužu necilvēcību un ļaunajiem darbiem.
Tādēļ mums ir vajadzīgs glābējs no augšienes – no Dieva, kas mūs visus ir radījis un Ziemassvētkos sevi sauc par Immanuēlu, kas nozīmē Es esmu ar tevi. Tieši vislielākajās briesmās, bēdās un apdraudējumā cilvēks jūt spēcīgu Dieva tuvumu. „Tad mēs visi lūdzām Dievu, arī tie, kas teica, ka Viņa nav,” pēc smagas kaujas armijas kapelānam teica karavīrs.
Lielais franču filozofs, matemātiķis, fiziķis un literāts Blēzs Paskāls saka: „Inkarnācija cilvēkam rāda, cik liels viņa posts, ja bija jānāk tik lielai palīdzībai.” Kristus piedzimšana, iemiesošanās, inkarnācija ir vislielākā Dieva dāvana grēka, nāves un velna varas nomāktajai cilvēcei. Karos, naidā un pretrunās plosītajai pasaulei, kas neizturami alkst pēc miera valstības. No tās nāk Dieva dēls – ne kā viesis svētkos, bet uz palikšanu pie mums līdz pasaules galam. Nepelnīta, negaidīta Dieva dāvana.
No ielas bērnu un bāreņu patversmes pirms Ziemassvētkiem aizbēga zēns – atpakaļ savā ielas bērna iedomātajā brīvībā, bez disciplīnas, kārtības un dienas režīma. Nokaunējies, izsalcis un nosalis viņš īsi pirms Ziemassvētkiem atgriezās. Patversmes zēnu koris pie eglītes dziedāja korāļus un saņēma dāvanas, bet nelaimīgais bērns, stūrī ierāvies, domāja, ka viņš jau nu gan tās nedabūs, varbūt dabūs tikai sodu. Tad zēns izdzirdēja savu vārdu un pārsteigts saņēma dāvanu. Patversmes vadītājs teica: „Tu domā, ka neesi dāvanu pelnījis, jo izdarīji pārkāpumu. Bet tagad ir Ziemassvētki, un Dievs mums dod vislielāko dāvanu – savu Dēlu. Tā ir nepelnīta dāvana, bet dāvanas jau nav jānopelna – tās vienkārši dod. Citādi tās vairs nebūtu dāvanas. Saņem savējo un atceries: neviens no mums nav pelnījis to, ko visiem dāvina Dievs. Mēs to vienkārši saņemam.”
Zēns kļuva par krietnu, visu cienītu vīru un nekad neaizmirsa sava mūža skaistākos Ziemassvētkus.

Viesturs Pirro, Kuldīgas Sv. Katrīnas draudzes virsmācītājs