Zaļā mūsdienu pasaka

„Kādu nakti pilsētā ienāca mežs. No sākuma cilvēki nesaprata, ko tas nozīmē, – pa Pērnavas, pa Ļeņina, pa Lubānas ielu, pa visām ielām uz Rīgas centru skrēja aizelsusies benzīna smaka un sauca pēc glābiņa. Viņu gribot nosmacēt, vairs elpas neesot,” tā 1973. gadā Zaļajā pasakā rakstīja Imants Ziedonis. Tālāk autors poētiski apraksta zaļās elpas cīņu ar smakām, jo to bija daudz, tās bija indīgas un padoties negribēja.

Interesanti, ka skaistā pasaka sarakstīta pirms pusgadsimta, kad ekoloģija Latvijā bija svešvārds, plastmasas maisiņi – liels retums, automašīna bija labi ja vienai no trim ģimenēm. Atcerējos to šonedēļ, kad Rīgā ieradās vairāk nekā simt zinātnieku un citu ekspertu no 65 valstīm, lai sāktu darbu pie ANO Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes pirmā īpašā ziņojuma par klimata procesiem un pilsētām. Globālā sasilšana nav vairs pasaka un skar visas pasaules daļas. Ap zemeslodes poliem ledus kūst, jūras līmenis ceļas. Dažos apgabalos biežāk ir ekstremālas lietusgāzes, citi saskaras ar karstumu un sausumu. Negatīvās sekas jūtamas arī Latvijā: netipiski krasa temperatūras maiņa, sausums vasarā, stipri nokrišņi, aizvien siltāka ziema.

Sagaidāms, ka šīs parādības kļūšot aizvien biežākas un intensīvākas. Jau pirmajā sanāksmes dienā simts pasaules gudro šajā jomā vienprātīgi atzina: galvenais klimata pārmaiņu cēlonis ir ogļskābās gāzes uzkrāšanās atmosfērā. Vienīgais veids, kā globālo sasilšanu apstādināt, ir sasniegt neto nulles emisiju jeb izplūdi. Vienkāršāk sakot, ko no gaisa paņemam, to ieliekam atpakaļ. Tas, ko Ziedoņa Zaļās pasakas cilvēki saprata jau pirms pusgadsimta: smaku pilsētā ir par daudz, tāpēc vajag zaļās zonas, kas pilsētas plaušas attīra.

Tomēr urbanizācija (rūpniecības un iedzīvotāju koncentrācija pilsētās) gājusi uz priekšu ar maksimālo ātrumu, bet ne ar energoefektīviem līdzekļiem. Cilvēki no laukiem pārcēlušies uz pilsētām, kur apdzīvotība kļūst blīvāka, transporta intensitāte lielāka, tiek būvēti lielveikali, mašīnām vajag stāvlaukumus. Kokiem pilsētā vairs nav vietas, kur nu vēl mežam.

Arī Kuldīgā šis jautājums vienmēr ir diskutabls. Vēl joprojām kāds gauži piemin tās nabaga liepiņas Rātslaukumā un vēl citus kociņus, kas ziedoti pilsētnieciskai akmeņu uzvarai. Bet tie jau nu klimatu būtiski neietekmēja, turklāt Kuldīga kopumā vēl diezgan zaļa. Tas akmeņainais viducis nav liels – gan jau skābekli saražos Putnudārza, Pārventas vai Lapegļu ielas koki. Ja nenozāģēs automašīnu stāvlaukumiem.