Vai spējam saprast?

Lai arī kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā biju ukraiņu bēgļus intervējusi vairākkārt, izmitināšanas centros nebija gadījies būt. Un tikai tagad, kopš pagājis jau gads kopš kara sākuma, pirmo reizi apmeklēju viņu apmešanās centru Kabilē. Uz turieni devos viena ar fotosomu plecos un domu aprunāties, fiksēt šo cilvēku domas un izjūtas 24. februārī, kad pagājis pirmais kara gads.

Šāds uzdevums man nebūt nešķita viegls. Pa galvu maisījās domas, ka neesmu īpaši sagatavota runāt ar cilvēkiem, kuri piedzīvojuši kara šausmas. Sapratu, ka viņu būs diezgan daudz un katrs ar savu stāstu: cik sāpīgu un traumatisku – nezinu. Nezinu arī, kā runāt par to, ko mēs zinām tikai teorētiski, bet viņi – praktiski. Proti, par karu. Zināju, ka Latvijā notikuši semināri, kuros māca, kā cilvēkus no Ukrainas intervēt tā, lai viņiem nesāpētu vēl vairāk. Taču apmeklēt tos vairs nebija laika, un vienīgais, ko nodomāju: jāņem līdzi tik daudz cilvēcības, cik vien varu sevī rast, cerot, ka ar to pietiks.
Sākas saruna, uzdodu jautājumus, un, stāstot par piedzīvoto, no Ukrainas atbraukusī pensionāre sāk raudāt… Tā kā viņa man sēdēja blakus uz dīvāna, nolēmu apskaut. Nepaguvu pajautāt, vai drīkstu. Tas notika tik pēkšņi! Un man ļoti gribējās, kaut es varētu tās ciešanas mazināt. Kaut mazliet.
Parasti žurnālisti intervijās tā nedara, bet līdzi paņemtā cilvēcība teica, ka tā jādara. Esmu no psihologiem dzirdējusi, ka cilvēkam, kurš raud, jāļauj to darīt, nevis jākušina. Iespējams, apskāviens bez vārdiem var palīdzēt daudz vairāk nekā jautājumi un komentāri. Sieviete pārstāja raudāt un turpināja stāstījumu. Taču viņa nebija vienīgā, kas raudāja, kad stāstīja man par piedzīvoto.
Saruna ievirzījās par darba iespējām šeit, Kuldīgas novadā, jo tiem, kuri dzīvo Kabilē, tas ir svarīgi. Uzturēšanās izmitināšanas centrā paredzēta trīs mēnešus, pēc tam būtu jāspēj nostāties uz savām kājām – pašam atrast dzīvesvietu un par to maksāt. Un tas nebūt nav vienkārši. Vēloties palīdzēt, stāstu, ka Nīkrācē vīrieši var pieteikties darbam kautuvē, ko tagad atvēruši jaunie īpašnieki – poļi. Tur, iespējams, būtu gan darbs, gan dzīvoklis, ir arī skola. Visi klausās diezgan ieinteresēti, taču tad viena no sarunu biedrenēm saka: „Redzēt kautķermeņus būtu psiholoģiski ļoti grūti.” Ne jau tas, ka darbs būtu fiziski grūts, bet redzēt atkal asinis…
Un es saprotu tikai to, ka mēs līdz galam nekad nezināsim, nesapratīsim, kā tas ir, kad pats esi piedzīvojis īstu karu. Skats televizorā un telefonā – tas ir tikai attāls, vispārējs, bāls priekšstats.