Sveša vai savējā?

Pazīstu diezgan daudz cilvēku Latvijā, kuru attieksme pret Valentīna dienu ir apmēram šāda: „Man tā neko nenozīmē, jo tie nav mūsu svētki. Es tos nesvinu un netaisos svinēt.” Pārsvarā laikam tie nav tie cilvēki, kuri jau kopš skolas laikiem šajā dienā ir staigājuši ar sirsniņām uz vaigiem vai rakstījuši vēstules Valentīna pastam.

Taču katram ir tiesības uz savām izjūtām un nozīmēm, ko piešķiram. Un ir pat interesanti vērot, kā noteiktas sabiedrības daļas kādus svētkus pieņem vai noliedz. Kaut vai to pašu 8. martu jeb Sieviešu dienu, kas, manuprāt, Valentīna dienai bieži vien ir kā konkurente. Proti, dzirdēts apmēram šāds viedoklis: „Es sievai ziedus dāvinu nevis Valentīna dienā, bet gan 8. martā.”
Valentīna diena varbūt nerada lielas kaislības, un cilvēki tajā iesaistās vai arī to vienkārši ignorē, bet 8. marts – tas parasti saistās ar lielākām diskusijām. Un arī šogad, visticamāk, būs tādi, kas gribēs šim datumam svinīgumu atņemt līdzīgi kā noraut padomju laika varoņus slavinošas plāksnes. Taču, ja ieskatās šīs starptautiskās dienas izcelsmē, top skaidrs, ka pati par sevi tā nesa ļoti pozitīvu ideju – izcēla sieviešu solidaritāti, līdztiesību. Taču līdz mums tā nonākusi dažādās ideoloģijas piegaršās apbružāta. Bet, manuprāt, ne jau par to daudz domā Latvijas vīrietis, kurš 8. martā iet uz veikalu pirkt ziedus savas ģimenes sievietēm vai kolēģēm darbavietā. Viņam, visticamāk, tā ir tāda labi iesēdusies tradīcija: mēs katru gadu 8. martā sievietes sveicam, un viss.
Domājot par to, kuras patiesi ir mūsu tradīcijas un kuras svešas, bieži nākas secināt, ka viena kultūra ļoti daudz ietekmē citu. Nu, kaut vai tad, kad sākam šķetināt, kurš būtu patiešām latvisks ēdiens, tad par daudz ko nākas secināt, ka arī citiem ir kas līdzīgs. Saistībā ar slaveno sklandrausi ir interesanti vērot, ka to kā savu unikālo ēdienu izceļ cilvēki gan suitos, gan Lībiešu krastā, gan ventiņos. Skatoties uz latviešu tērpiem senatnē, redzam, ka daudz pārņemts un kopēts no Eiropas modes.
Manuprāt, tās kultūras un sabiedrības, kuras nebaidās kaut ko pārņemt no citiem, bieži vien iegūst, nevis zaudē. Protams, der jau arī izvērtēt, kas būtu pārņemams, un vislabāk – darīt to radoši, smeļoties ideju, bet papildinot un piešķirot tam kādu savu garšu, odziņu.
Arī to pašu Valentīna dienu – var nesvinēt, bet var arī piepildīt ar savu saturu, kam redzat jēgu un nozīmi.