Skolotāji

Kurš gan neatceras savu pirmo skolas dienu! Tāpat kā tālaika raibi raibos piedzīvojumus. Nupat pie savas pirmās audzinātājas Ilgas Lienānes satikāmies mēs, kas Bērzes vidusskolu Dobeles novadā (toreiz rajonā) beidzām pirms 45 gadiem. Bijām neliela kompānija – no tiem 12, kas sākām mācīties kopā 1. klasē, satikāmies seši.

Mācījāmies nelielā, tipiskā lauku skolā ar 120–130 skolēniem. Tolaik pamatskola skaitījās astoņi gadi, vidusskolu beidzām pēc 11. klases. Mācījāmies arī sestdienās. Vai tolaik bija labāk vai sliktāk? Kas visspilgtāk palicis atmiņā? Sarunās atklājās: katrs atcerējās kādu pilnīgu citu epizodi, notikumu, kad kopā izstaigājām savu skolu, kur tagad, kopš tā slēgta, darbojas kultūras un atpūtas centrs Bērzmuiža. (Un labi, ka tā! Ēkai ir saimniece – kā noprotams, uzņēmīga dāma.)

Īpaši emocionāla bija mūsu pastaiga pa Bērzes kapiem ar svecītēm un ziediem rokās – apciemojām tur dusošos skolotājus Ausmu un Leonu Fogeļus, Ainu un Eiženu Stūrus, Lilianu un Arvīdu Zīles, audzinātāju Staņislavu Štekeli u.c. Un tieši ar viņiem saistītie notikumi rosināja atmiņas. Vairāk gan par kādiem starpgadījumiem un pārpratumiem, piemēram, kā pamatskolā mukām pa logu no mācību stundas un nezinājām, ka mūsu lēcienus aiz ēkas stūra novēro pati skolas direktore.

Vidusskolas gados audzinātājam kādā dāvanā bijām ieslēpušas vīna pudeli, un tagad grūti atcerēties, kāpēc tā darījām. Varbūt gribējām pārbaudīt viņa reakciju? Audzinātājs mācīja fiziku, un ar to mums grūti klājās, tāpēc bijām iemantojušas viņa iesauku – dilles (klasē tikai meitenes).

Leģenda klīst – visiem tagad liekas, ka redzējuši to savām acīm, bet tas nav iespējams –, kā pensionētā matemātikas skolotāja kādu rītu garderobē ģērbusi nost mēteli un pusceļā attapusies, ka ir… apakšsvārkos un blūzē: sarafānu piemirsies uzvilkt!

Taču bez visiem jestrajiem un brīžiem arī nepatīkamajiem pārdzīvojumiem ir kas tāds, kas līdzi paņemts, visticamāk, pat neapzinoties, cik ļoti turpmākajā dzīvē tas var noderēt. No audzinātāja – prasme iesmiet pašam par sevi, mazliet ironiski kritisks skats uz dzīvi (arī uz skolā, valstī notiekošo), no pirmās audzinātājas – pacietība un iecietība, mācot lasīt arī stūrgalvīgajiem, no ģeogrāfijas skolotājas – viņas elegance, no fizkultūras skolotāja – sportošanas azarts, komandas izjūta. Tā varētu turpināt vēl.

Taču viens man šķiet visbūtiskākais: šie vecie labie skolotāji bija kā tādi dinozauri – tādu vienkārši vairs nav. Un es nepavisam nedomāju, ka tagad pedagogi ir sliktāki. Vienkārši pirms 1. septembra gribu pateikties saviem skolotājiem, bez kuriem es noteikti būtu citāds cilvēks.