Sasāpējis kamols

Man ir sajūta: esam nonākuši tādā situācijā, kad lavīna sākusi velties. Gadu pa gadam krājušās problēmas ar ģimenes ārstu trūkumu. Līdz šim tās varēja ignorēt, bet nu vadzis ir lūzis un problēma sākusi gāzties no kalna lejā. Speciālisti vēl piebilst, ka tas, ko redzam tagad, vēl nav bedres dibens, proti, viss var būt vēl sliktāk. Bet pieļauju, ka tiem, kuri Kuldīgas novadā nonāk situācijās, kad ģimenes ārsts pēkšņi vairs nav pieejams un citi atrodas daudz tālāk un ir grūtāk sasniedzami, jau pašlaik šķiet, ka viss ir tik slikti, ka sliktāk nevar būt… Sāpīgi to izjūt cilvēki laukos, kam ir hroniskas saslimšanas, kuri ir cienījamā vecumā, kad no dažādām kaitēm izvairīties visbiežāk nav iespējams un dakteris jāapmeklē regulāri.
Atceros: kad Latvijā tika ieviestas ģimenes ārstu prakses, šķita ļoti simpātiski, ka mums katram tagad ir savs ārsts, sava uzticības persona, kuru turklāt varam izvēlēties un pie kuras, ja tam piekrītam, pierakstīt visus ģimenes locekļus. Tā ar uzticības personām pa šiem gadiem esam satuvinājušies, un ir saprotams, ka nemaz negribam šķirties, ja tāda situācija pienāk. Taču, protams, nevaram ne mazākajā mērā paģērēt, lai ārsti nedodas pensijā, kad ir pienācis laiks un viņi paši strādāt vairs nevēlas. Tās ir katra cilvēka tiesības, un tā ir pelnīta atpūta pēc gara un intensīva darba mūža.
Taču galvenā problēma ir tā: pie kā lai pacienti tad pierakstās. Kas nāks vietā? Un te nu izrādās, ka ģimenes ārstu paaudžu maiņa pietiekami sekmīgi notiek tikai Rīgā un tās tuvumā. Iemesli viens caur otru savijas tādā sociālekonomisko problēmu kamolā, ko atšķetināt ir ļoti grūti. Piemēram, tas ir laukos sarūkošais iedzīvotāju skaits, kas velk līdzi skolu slēgšanu, un jaunam speciālistam, kurš gribētu šeit dzīvot un audzināt bērnus, tas nebūt nešķiet pievilcīgi. Ja apdzīvotajā vietā pacientu nav daudz, skaidrs, ka būs jābrauc pa vairākām vietām, lai nestrādātu ar zaudējumiem. Rēķini par elektrību un apkuri kāpj visiem – ārstu prakses nav izņēmums, un tas finansiālo situāciju tikai pasliktina.

„Ģimenes ārstu paaudžu maiņa pietiekami sekmīgi notiek tikai Rīgā un tās tuvumā. Iemesli savijas tādā sociālekonomisko problēmu kamolā, ko atšķetināt ir ļoti grūti.”

Tie ārsti, uz kuru pleciem tagad pārveļ virkni pacientu, ir pārslogoti, un citu rezultātu kā darba kvalitātes mazināšanos ir grūti sagaidīt, un ne jau tāpēc, ka ārsti nestrādātu pēc labākās sirdsapziņas, bet tāpēc, ka katrā darbā ir optimāla slodze, ko viens var paveikt.
To, kā valsts kopumā un Kuldīgas novads spēs kamolu atmudžināt, rādīs laiks. Skaidrs ir viens – izeja jāmeklē visos līmeņos.