Pārdomas pirms izlaidumu laika

Pirms Ziemassvētkiem saņēmu vēstuli no kādas jaunās māmiņas, kurai viens bērns iet bērnudārzā un otrs jau skolā. Viņa pauda neizpratni par tā sauktajiem vecāku vatsapa grupu čatiem, kuros notiekot īstas vārdu kaujas par tēmu, cik naudas jāsamet dāvanai audzinātājai.

Toreiz viņa rakstīja: „Mēs, vecāki, esam par to, ka simbolisku dāvanu jau var. Bet tad sākās sarunas vatsapa čatiņā! Jūs nevarat iedomāties, kas tur notiek… Desmit saprātīgi domājošu vecāku mēģina pārliecināt trīs citus, kuri uzskata, ka ir normāli visiem samesties tādai dāvanai, kas mērāma ar trīsciparu skaitli, jo pedagoga darbs jānovērtē: viņš taču tā ieguldās mūsu bērnos u.tml.”

Kāpēc par to rakstu tagad? Jo tuvojas izlaidumu laiks. Un arī nesena saruna ar frizieri šo tēmu aktualizēja. Proti, tad rindām nākšot ne jau tikai skolotājas un mammas, bet arī absolventes. Un ne jau tikai vidusskolas beidzējas, bet arī mazās jaunkundzes, kas pabeigušas bērnudārzu. Arī par īpaši šūtām kleitām un zelta kurpītēm klīst runas. Un tad pirmā doma, kas iešaujas prātā, ir – labi dzīvojam. Naudas netrūkst!

Taču dzirdēti arī pretēji stāsti, kad visi klases bērni nevar atļauties aizbraukt tālākā ekskursijā. Ir tādas ģimenes, kas pavasara brīvlaikā lido uz kalniem slēpot, un tādas, kas nopirkt bērniem biļetes uz Putnu operu nevar atļauties. Tātad? Nemaz tik labi nedzīvojam.

Manas meitas jau savā dzīvē, mazmeitas iet dārziņā. Laikam paveicies, ka viņu grupu vatsapa čatā tik trakas diskusijas nenotiek, ka veselā saprāta balss tomēr ņem virsroku. Vecākajai mazmeitai Trīnei šogad dārziņā pēdējais gads, un grupiņas vecāki piekrituši Trīnes tēta idejai izlaidumu nosvinēt mežā ar pārgājienu un izklaidi tur. To uzzinot, nopriecājos. Protams, būšot arī nelielas dāvaniņas audzinātājām, bet jautājums ir par samērīgumu. Jo, kā rakstīja sākumā pieminētās vēstules autore: „Tāds ir pedagoga darbs – mācīt mūsu bērnus, un viņš par to saņem atalgojumu. Tieši tāpat kā sētnieks saņem algu par labi notīrītu ielu, žurnālists par saviem rakstiem.”

Jaunā māmiņa atzīst, ka viņai nebūtu žēl lielākas dāvanas pedagogam, jo viņa var to atļauties, bet vēstulē jautā: „Kā diez jūtas skolotājs? Vai viņš tik ļoti vēlas saņemt tādu dāvanu? Vai nejūtas savā veidā uzpirkts? Kādas ir pašu pedagogu domas?”