Par pārpilnību, pie kuras esam pieraduši

Esam tik ļoti pieraduši pie pārpilnības, ka pie mazākā samazinājuma parādās neizpratne, apjukums un pat dusmas. Veikalu plaukti ir nevis vienkārši pilni, bet pārpildīti, un uzsvars ir tieši uz šo vārdu. Tajos ir vairāk, nekā mums patiesībā vajag, un, ja paskatītos statistikā, visticamāk, redzētu, ka katru gadu sortimentam pievienojas arvien jauni brīnumi, bez kuriem vēl vakar mierīgi iztikām.

Dzīvojam laikā, kurā viss ir pieejams gandrīz jebkurā brīdī. Ja telefona pārklājums kaut kur meža vidū pazūd, tas izraisa neapmierinātību. Ja benzīntankā īslaicīgi nav pieejama degviela vai bankomātā – nauda, tas šķiet gandrīz kā sistēmas sabrukums. Veikali strādā brīvdienās un līdz vēlam vakaram, un tas liekas pašsaprotami. Mēs reti aizdomājamies, ka vēl pavisam nesen tā nebija norma.

Tik ātri pierodam pie tā, kas mums ir, ka kļūst gandrīz neiedomājami pieņemt domu, ka kādu dienu tā visa varētu nebūt. Un pasaule no tā neapstātos. Man patīk sev atgādināt: pasaule neapstāsies. Samazinājums nenozīmē katastrofu. Mazāk nenozīmē sliktāk.

Taču pārpilnība kaut ko maksā. Kādam tas ir darbs svētdienā. Kādam vakari, kas netiek pavadīti ar ģimeni. Kādam nogurums, kuru neredzam, jo mums svarīgāk ir tas, lai viss būtu ērti, ātri un uzreiz. Baudām sistēmas ērtības, bet reti domājam par cilvēku aiz tām.

Varbūt jautājums nav par to, vai varam atļauties vēl vairāk. Varbūt jautājums ir – vai spējam no pārpilnības daļas lēnām atteikties. No sajūtas, ka visam jābūt pieejamam, iegūstamam, nopērkamam tieši tagad. Vai mazliet mazāk visa kā patiesībā neatnestu mierīgāku prātu? Vairāk sapratnes. Vairāk līdzcietības. Arī vairāk pateicības par to, kas mums jau ir. Varbūt pasaule nekļūtu sliktāka no tā, ka viss nebūtu pārpildīts. Varbūt tieši pretēji.

Esam pieraduši dzīvot tā, it kā ērtības būtu pašsaprotamas cilvēka tiesības, nevis laikmeta privilēģija. Mēs sagaidām nepārtrauktu pieejamību pakalpojumiem, precēm, informācijai, iespējām. Taču, jo vairāk viss kļūst sasniedzams bez gaidīšanas, jo mazāk spējam pieņemt robežas. Nepacietība kļūst par normu, bet spēja pielāgoties – par retumu. Varbūt tieši tāpēc jebkurš traucējums mūs satricina vairāk, nekā tam būtu objektīvs pamats. Ne tāpēc, ka kaut kā patiešām pietrūktu, bet tāpēc, ka esam aizmirsuši, kā ir dzīvot bez nepārtrauktas izvēles pārbagātības.

Aizdomājies!