Suitu saknes kā riteņa ass

Nesen draudzene atsūtīja instagrama video ar puisi kiltos (tradicionālajos skotu svārciņos), kas nodarbojas ar jogu, – sak’, re, kur vēl viens tāds kā tu! Nosmējāmies, ka es suitu brunčos galvas stājā izskatītos itin iespaidīgi. Sāku sekot puiša kontam Kilted Yogis un palasīju par viņu. Izrādās, ka kilti nav tikai mārketinga triks (viņš pats gan atzinis, ka iedarbīgs): puisis patiešām ir no Skotijas un, spriežot pēc satura, jogu praktizē nopietni.

Tas atkal lika aizdomāties par identitāti. Kā visas dažādās lomas manā dzīvē veido manu identitāti? Vai, traucoties dažādos virzienos, es nepazaudēju kaut ko būtisku katrā no tiem?

Termins identitāte cēlies no latīņu identitas jeb ‘vienādība’, kas savukārt saistīts ar idem – latīņu valodas vārdu, kas nozīmē ‘tas pats’. Protams, identitāte ir daudzslāņaina: sabiedriskā, kultūras, profesionālā utt. Ārzemēs pirmā asociācija bieži ir tautība, bet, rokoties dziļāk, kļūst arvien interesantāk. Tie, kas mani pazīst, zina, ka manā dzīvē pārklājas dažādas, reizēm šķietami nesaistītas lietas, un tās visas man ir svarīgas.

Dzīvoju suitu kultūrtelpā, kur dzīvojuši arī mani senči, un darbojos ar suitu kultūras projektiem. Vienlaikus ar šausmām braucu cauri padomju laikā radītiem armijas ciematiem – nespēju iedomāties sevi saistītu ar vietu bez senām saknēm. Un tas, ka valkāju suitu tautastērpu, spēlēju dūdas, dziedu burdonu vai reizēm cepu sklandraušus, patiesībā ir ārējie atribūti, mani prieka avoti. Bet svarīgākais ir iekšējais – piederības izjūta.

Atceros līdzību par jogas nozīmi cilvēka dzīvē, ko piedēvē dižajam jogam Sadguru. Iztēlojieties ratus kustībā un sevi kā mazu cilvēciņu turamies pie viena ratu riteņa! Ja esi tā ārmalā, griešanās ir galvu reibinoša, ātra un haotiska, bet, esot riteņa centrā pie ass, kustība ir mierīgāka un aina pārredzamāka. Rati ir dzīve nemitīgā kustībā, un jogas prakse palīdz būt riteņa centrā. Katram tas, protams, var būt kas cits.

Suitu saknes man ir tā riteņa ass, pie kā turēties savas dzīves centrā. Un ir tik labi, ja ass ir stipra un stabila. Vienlaikus nepārtraukti jāžonglē ar citām lomām ikdienā, un tās visas veido manu identitāti – nepārtraukti plūstošu un mainīgu.

Bet varbūt visu, kas ar mums notiek, nevajag likt plauktiņos un analizēt. Varbūt pietiek vienkārši dzīvot – ar atvērtām acīm un sirdi, notiekošo pieņemot un uzticoties iekšējam kompasam. Un būt pateicīgiem, ka dzīvojam tādā laikā un vietā, kur ir izvēle.

Kārtīgi pirtī gājēji zina, ka pēc izkarsēšanās un peldes aukstā ūdenī var piedzīvot maģisku sajūtu – gan hormonāli, neiroķīmiski, gan smadzeņu darbības maiņas dēļ (alfas viļņi), kad pieslēdzamies zemapziņai. Man tad pasaule un ķermenis izgaist, paliek tikai viena uztverama doma: „Es esmu.” Bez citām lomām un priekšstatiem par sevi.

Es esmu
viena pile okeānā.
Es esmu
svarīga pile –
bez manis okeāns būtu
par vienu pili
nabagāks.