Iepriecu ir gana, pabēdas cilāt nav vērts

Kāds šis gads bijis pašiem “Kurzemnieka” darbiniekiem?

Dina Poriņa

Kad Kurzemnieka redakcijā ar kolēģiem nolēmām atklāt arī savas gada iepriecas un pabēdas, izrādījās, ka iemeslu priekam nav trūcis, bet vilkt gaismā bēdīgus sīkumus šoreiz gan negribas. Taču es secināju: ieprieca ir tā, ka divas manas ierosmes izrādījušās ilgdzīvotājas. Viena no tām ir rubrikas Ieprieca un Pabēda jeb, kā mēs sakām, Bites. Tām jau 20 gadu.

Atceros – gribēju lasītājiem un mums pašiem ļaut izteikt mazus iespaidus, kas nav raksta vērti. Iepriecu aizņēmos no Bībeles, bet pabēda ir mans jaunvārds, kas labi iedzīvojies. Pabēda – bēdiņa, ķeza, neveiksme, mazs sarūgtinājums, vilšanās. Kolēģi pašlaik saka: „Nekrāju – pieņemu, izsāpu, palaižu, vairs necilāju.” Vēl kāds: „Vienmēr var atrast, bet vai tagad vajag? Ja nu tas, ka laukā nav sniega.” Karš Ukrainā, klimata pārmaiņas, politiķu neizdarība, kas skar daudzus, atkarību posts un citas – tās jau ir lielas bēdas un cits stāsts. Tā nu mums iznāca iepriecas vien.

Otra mana ideja ilgdzīvotāja ir tradicionālā piparkūku pasēdēšana ar tiem, kuri žurnālistu darbā palīdz ar vissvarīgāko – ar informāciju. Gan tajās, gan citās reizēs ir arī gandarījums dzirdēt: Kurzemniekā ir laba valoda. Par to stāvu un krītu.

Pašas dzīvē neaizmirstami būs divi notikumi. Radīju aprakstu Latvijas Bankas monētai Straume, kas izdota par godu mūsu pirmajai oskarotajai filmai – animācijai par kaķi un viņa draugiem plūdos. Ceturto reizi lidoju uz sava mīļotā Nīderlandes dziedātāja Marta Houhkāmera koncertu un, pārvarējusi kaudzi pabēdu, tiku necerēti atalgota – arēnā ar 16 tūkstošiem skatītāju savu dāvanu no Latvijas varēju nodot tieši viņam rokās. Tie, kuri par kaut ko fano, mani sapratīs.

Daiga Bitiniece

Trīs lietas man dzīvē ilgstoši bijušas vienlīdz svarīgas. Tās devušas daudz iespēju, gandarījuma, bet prasījušas arī daudz spēka un pūļu. Šogad visās notika kas nozīmīgs. Vasarā vecākā meita Laura ar vīru Kārli noorganizēja plašu un skaistu pasaules latviešu 3×3 saietu Grobiņā. Esmu lepna par viņiem un priecājos, un zinu, ka mūsu ilggadējā ģimenes tradīcija – brīvprātīgais darbs šajā kustībā – turpināsies.

Profesionāli piedzīvoju dziļu aizkustinājumu, saņemot savas pasniedzējas, profesores Intas Brikšes piemiņas balvu. Tā bija liela kolēģu un Latvijas Žurnālistu asociācijas uzticība, un šis novērtējums par 40 gadu darbu žurnālistikā man ir nozīmīgs pieturas punkts.

Trešais – ceļojumi, vēlme nonākt valstīs, kur vēl nav būts. Vjetnama ir pēdējais un arī mans visgrūtākais ceļojums. Pirmoreiz kāpu kalnos, pirmoreiz braucu ar dažādām laivām, arī starp klintīm ar kajaku. Pirmais bija grūti, otrais – bailīgi. Abi skaisti. Un es to paveicu.

Laura Birze

Cik dažādi un skaisti cilvēki svin dzīvi! Intervējot jubilārus, redzu, ka arvien vairāk cilvēku izvēlas svarīgus notikumus svinēt tā, kā vēlas paši, – netēlojot, nepielāgojoties tradīcijām vai gaidām, bet radot savu svētku formu. Jubileja nav tikai datums kalendārā – tā ir iespēja atskatīties uz paveikto, lepoties ar to, pateikties par piedzīvoto un ieskatīties nākotnē. Nākamajā gadā ceru uzklausīt tikpat interesantus stāstus, kas ikdienu padara krāsaināku, uzzināt vēl vairāk radošas un cilvēciskas pieredzes.

Esmu dzirdējusi, ka avīzē tiekot tikai izredzētie, bet tas neatbilst patiesībai. Ja vēlies pastāstīt par sev nozīmīgu jubileju, vaļasprieku vai darbiem, ar kuriem lepojies, dod ziņu!

Jēkabs Aleksandrs Krūmiņš

Liels prieks par Latvijas kino sasniegumiem ar tādām animācijas filmām kā Straume, kas saņēma ASV Kinoakadēmijas balvu Oskars, un Dieva suns, kas nominēta divām Eiropas Kinoakadēmijas balvām un kurā loma ir brālim Jurģim. Atmiņā nelielais ceļojums uz Itāliju un laiks ar draugiem. Tāpat mana pirmā 3×3 nometne, kurā ar ģimeni iesaistījos Grobiņā. Tur avīzē Tāšu Raksti piestrādājot par fotogrāfu, izveidojās vērtīgas attiecības un patīkama pēcgarša. Profesionālajā ziņā novērtēju, ka Kurzemniekā man turpinās laba sadarbība ar Latvijas Mākslas akadēmijas pakalpojumu dizaina studentiem no visas pasaules.

Inta Jansone

Tiekoties ar dažādu jomu cilvēkiem, gada izskaņā prātā nāk atziņa: aizvien vairāk atgriežamies pie būšanas kopā ar sev tuvajiem cilvēkiem – tiek rīkotas maltītes mājās, notiek sarunas, iztiekot bez viedierīču skrullēšanas, tiek organizētas ģimenes svētdienas vai vakari. Tas liecina, ka pretstatā dzīves ritma ātrajam skrējienam un digitālajiem labumiem ģimene atkal kļūst par drošu centru.

Amanda Gustovska

Katru gadu kolektīvā saliedējamies ciešāk – esam kā viena ģimene, kas rūpējas, lai lasītājiem ir daudzveidīgs saturs: rādām nedēļas aktualitātes, palīdzam risināt nesaskaņas kopīpašumos un citus sasāpējušus jautājumus, skaidrojam, kāpēc kāds stūrītis nav sakopts, informējam par to, par ko runā sabiedrībā un kas interesē pašus. Man prieks radīt atšķirīgu, neparastu saturu: par kukaiņiem, kas mostas rudenī, par kādu modes kliedzienu, mākslīgā intelekta ietekmi. Ar kolēģi Lailu otro reizi devāmies uz Dziesmu svētkiem, lai atvestu reportāžu par mūsējiem.

Prieks, ka Kuldīgā atdzimst nekomerciālās kultūras centrs Zabadaks, kur darbojas mana draudzene. Prieks par viņu, mūziku, kuldīdzniekiem, kuri dzīvo citviet, bet atgriežas ar savu grupu, dodot pienesumu kultūrai. Nupat tur uzstājās četras grupas, tostarp Latvijā augsti vērtētā postmetāla grupa Tesa. Plašāks kļūst arī metāla mūzikas festivāls Zilonis Rendā.

Man šis gads atnesis jaunas mājas – vietu, ko nu varu saukt par savu.

Inese Opelta

Atskatoties uz šo gadu, joprojām priecē tas, ka dzīvojam Latvijā zem mierīgām debesīm. Kā jau tas dzīvē ir – prieki un kreņķi savstarpēji mijas, bet atmiņā tomēr vairāk paliek tas pozitīvais.

Pateicoties vēsajai un mitrajai vasarai, dabā visapkārt viss ziedēja un smaržoja daudz ilgāk, dārzā zemeņu raža nebija liela, toties ogas milzīgas kā reti kad.

Jo ilgāk dzīvoju, jo vairāk novērtēju vecu draudzību – ikdienas saskriešanās ar klases biedriem, kādreizējiem kolēģiem, lielu pozitīvu lādiņu iedeva augstskolas grupas biedru tikšanās pēc lielāka pārtraukuma Bauskā, sapratām, ka mūs joprojām vieno stiprs kopības gars un ir tik daudz jautru atmiņu, pie reizes iepazināmies ar Bauskas muzeju un tā atraktīvo vadītāju, kurš pats iemiesojās dažādos 20. gadsimta pārstāvju tēlos.

Trūkstošo vasaras sauli ar uzviju izbaudīju itāļu un mūsu klasiķu glezniecības izstādē Itālijas gaisma Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā Rīgā, bet kā patīkams pārsteigums šajā tumšajā laikā bija nesenais Ēdoles pašdarbības kolektīva iestudējums par Krišjāni Valdemāru Ēdolē, palīgos iesaistot profesionālus māksliniekus.

Ikdienā man smaidu izraisa arī pieņemtā kaķenīte Mince, kurai veikli izdodas aptīt mani ap pirkstu, bet vienlaikus tā dāvā arī savu bezgalīgo mīlestību, dzīvnieki ir ļoti patiesi un savas emocijas pauž tieši.

Daina Tāfelberga

Nebiju domājusi savu 60. dzimšanas dienu svinēt – tā iekrīt taisni vasaras vidū, kad gana daudz citu notikumu. Tā bija avīzes diena, un šķita, ka pietiks Kurzemnieka draudzīgajam kolektīvam uzsaukt kopīgi izvēlēto Stendera Draugu picu. Pagāja kāda nedēļa, un tiku uzaicināta uz māsas vedeklas jubileju. Liels bija pārsteigums, kad tur sētā sagaidīja manu bērnu, mazbērnu, radu un klasesbiedru pulciņš. Kādā sakarā tie te? Gandrīz kā tai pasakā: es arī tai ballē nejauši biju – pienu dzēru, medu ēdu, pat iemesla nezinādama. Sapratu, ieraugot balonus 6 un 0. Mana lielākā ieprieca ir ne jau kādi tur cipari, bet draudzība, patiesa sirsnība, labestība un prieks sagādāt jauku pārsteigumu citiem. Tā notiek vēl šobaltdien un ne tikai pasakās, lai kāda Latvijā dzīve. Tas visam pāri stāv tā, ka pabēdas aizmirstas.

Inese Slūka

Es gādāju par to, lai Kurzemnieks nonāktu pie tiem abonentiem, kuri mūs lasa mobilajā lietotnē un portālā. Digitālo avīzi ievietoju speciālā programmā, ko Zviedrijā apstrādā, lai tā būtu ērti lasāma viedierīcēs. Prieks, ka feisbukā mūsu sekotāju skaits sasniedzis 10 400. Vairāki ieraksti skatīti 100 tūkstošus reižu. Tas vietējam laikrakstam nav maz un apliecina, ka darām darbu, kas vajadzīgs un mūsu lasītājus interesē.

Vēl gandarījums par vairākiem noklausītiem kursiem Digital Journey, kuros Google pārstāvji dalījās pieredzē, kā labāk izmantot mākslīgā intelekta iespējas. Iesaku ikvienam tajos pieteikties, ja interesē jaunākais tehnoloģiju jomā.

Lielākais pārsteigums – rudens pusē, naktī braucot no lidostas un tuvojoties Kuldīgai, ceļa malā ieraudzīt iznākam lāci. Diemžēl nepaspējām neparasto skatu nofilmēt.

Laila Liepiņa

Personiskie prieki – padarīts tas, par ko teicu: „Tas nav iespējams. Nemaz nav iespējams.” Manis nospraustās varēšanas robežas krita vairākkārt. Un izrādās – nu jau man pat patīk tās testēt, kaut likās, ka esmu piesardzīga.

Ģimeniskie prieki. Dēla kāzas un ģimenes ciemošanās pie meitas ASV – lielas lietas.

Darbā avīzē prieks būt klāt lielos procesos, kā Dziesmu svētki, kā bērniņu dzimšana, un arī mazos – uzklausīt padomus, kā labāk kopt puķes, kā vākt lapas. Priecāties līdzi citu padarītajam: jaunumiem slimnīcā, dalībai šovos un filmēšanā, mūzikas radīšanai. Iedvesmoties no aktīvajiem – taku un pārgājienu gājējiem. Prieks, ka darbs Kurzemniekā, satiekot un intervējot cilvēkus, manu ikdienu dažādo un iedvesmo.