Kompromiss

Tas nu būs nodarīts – līdz 1. februārim arī mūspusē būs tīrs no padomju un nacistisko režīmu slavinošiem objektiem, kā to paredz Kuldīgas novada domes lēmums pēc Ministru kabineta noteikumiem. Sešas sliktās plāksnes, ko eksperti atraduši Kuldīgā, viņnedēļ no ēku sienām noņemtas.

Baznīcas ielā 14 nams, kura iekšpusē privātā muzejā Citi laiki dažādas padomju laiku liecības glabājas, bet zināmu apsvērumu dēļ publikai vairs netiek rādītas, esot drebējis, kad ņemta nost plāksne vācbaltu landesvēra upuriem. Visticamāk, tāpēc, ka sienā tā ieurbta kārtīgām padomjlaika tapām, bet sen celtā ēka bez kapitālas atjaunošanas pati kļuvusi ļodzīga. Tādējādi drebēšanai nav tieša sakara ne ar landesvēristiem, kuri 1919. gadā pagalmā apšāva lieliniekus un citus cilvēkus, ne ar padomju okupāciju pēc Otrā pasaules kara.
Manuprāt, tās plāksnes bija jāaizvāc sen, negaidot valdības rīkojumu. I gailis pakaļ nedziedātu, jo diez vai kāds tās ievēroja, ja neskaita tūristus. Pajautājiet, cik kuldīdznieku kaut ko zina par Taurijas Padomju Sociālistiskās Republikas Tautas komisāru padomes vadoni Jāni Šepti, kuram bija veltīta zīme Baznīcas ielā 10! Ievēroja tikai tad, kad ņēma nost.
Citādi ir ar objektiem, kurus nevar tā vienkārši nostumt gan izmēra, gan vēsturiskās nozīmes dēļ. Tagadējā valdība lika demontēt to, ko agrākā vara ar savu likumu bija pavēlējusi uzlikt. Ar dalītām jūtām snēpelnieki ķērušies klāt paprāvajam akmenim, kas pie pagastmājas pirms pusgadsimta nolikts par padomju varu kritušo piemiņai. Milzīgais iezis ir unikāla liecība no ledāju iešanas Latvijā, vietu plāksnei izkalis visos laikos cienījams novadnieks un kultūras darbinieks, un piemiņas plāksnē iekalti Snēpeles ļaužu, ne Taurijas vai citu vadoņu vārdi. Varbūt ne jau diži padomju režīma sludinātāji viņi bija – vienkārši gadījās ne tajā vietā jeb tajā frontes pusē. Ja vācietis nebūtu nošāvis, sazin – varbūt piedalītos 1991. gada janvāra barikādēs, ko tagad pieminam. Kā Ernesta Birznieka-Upīša Pelēkā akmens stāstos: ,,Daudz šis pelēkais akmens pieredzējis savā sirmajā mūžā. (..) Ilgi viņš, pakalniņā sēdēdams, ir noraudzījies ciema dzīvē. Smalki viņš pazīst katra cieminieka priekus un bēdas un pārzina viņa tekas.”
Snēpelnieki atraduši kompromisu: to plāksni ņems nost, bet akmens lai paliek. Iekals Snēpeles ģerboni. Likums to īsti nepieļauj, ja grib izpildīt burtiski. Tomēr ceru, ka burta kalpi sapratīs: lai taču tā pelēkā akmens stāsts par cieminieku dzīvi turpinās.