Ko tu gribētu, lai cilvēki par tevi uzzina?

„Ko tu gribētu, lai cilvēki par tevi uzzina?” Tāds bija viens no jautājumiem, uz kuru kādā gada nogales svētku vakara spēlē mums nācās katram atbildēt.

Kāds atklāja savu apslēpto vēlēšanos aizceļot uz Austrāliju, kāds pateica: „Es gribētu, lai cilvēki nevis domā, ka esmu baigi stilīgais, bet saprastu, ka man tādās drēbēs vienkārši ir ērti.” Bet kāds atzinās, ka gribot, lai cilvēki zina: „Es savā būtībā esmu sirsnīgs cilvēks.” Kad klātesošo pulciņš par to pauda pārsteigumu, sak’, mēs taču to jau zinām, vīrietis sacīja: „Bet tā nedomā manā rūpnīcā, kur man nācās vairākus cilvēkus no darba atlaist.”

Par nepatīkamiem lēmumiem, kas iet roku rokā ar atbildības nastu, īpaši tādiem, kas skar citus (un tādi visbiežāk skar citus, un tādus visbiežāk spiesti pieņemt vadītāji), mēs cenšamies ilgi nedomāt, bet tie tāpat velkas līdzi. Atceros 2008.–2009. gada ekonomisko krīzi, kad laba mana paziņa, arī uzņēmuma vadītāja, bija spiesta savu biznesu samazināt un atvadīties no 20 darbiniekiem. Toreiz no atlaisto pārmetumiem un sevis šaustīšanas viņu paglāba vizītes pie psihoterapeites.

Mēs labi zinām, ka ne visi prot, grib un var uzņemties atbildību. Tas, protams, nozīmē daudz skaistu iespēju, jo uzņēmējs tāpēc ir uzņēmējs, ka viņam patīk tas, ko viņš dara, un viņš ir motivēts, bet tas nozīmē arī sāpīgus un sarežģītus lēmumus.

Nav konkrētu datu par to, cik procentu latviešu piedzimst ar tā saukto uzņēmēja gēnu, taču tiek lēsts, ka Latvijā tie varētu būt aptuveni 2,4%, bet vidēji Eiropā – ap 6%, kādā intervijā sacījis organizācijas Junior Achievement Latvia valdes priekšsēdis Jānis Krievāns. Citur esmu lasījusi, ka pasaulē ar uzņēmēju gēnu ir ap 10% cilvēku.

Lai vai kā, bet ik dienu ne tikai uzņēmēji, bet arī citos laukos, jomās un sfērās daudzi jo daudzi cilvēki dara savu darbu, un gribas ticēt, ka jēgpilni un atbildīgi. Ka nestrādā tikai naudas un iztikas dēļ, ka ir kādas būtiskākas, augstākas vērtības, kas jo spilgti jūtamas un redzamas kaut vai nupat šogad 18. novembrī. Tāpēc man grūti piekrist tiem, kas gaužas par sliktu dzīvi un neizdevušos Latviju, tostarp cienījamais režisors Alvis Hermanis kārtējo reizi savā feisbuka kontā atspoguļojis bezcerīgu skatu uz Latvijas nākotni: „Tagad esam tajā fāzē, kad gandrīz visiem viss vienalga. (..) Vai tiešām viss iet uz beigām un šai tautai lemts bija tikai uzliesmot un apsīkt gadsimta ietvaros?”

Ko es gribētu, lai citi uzzina par mani? Šajā brīdī laikam to, ka vēlos, lai katrs pats vairāk uzņemas atbildību par savu dzīvi, darbu, vārdiem.