Kam esam labu dzīvi parādā

Tas ir jautājums par to, kas bijis pirms mums. Un tas aktualizējas ikreiz rudens dūmakā, kad kokiem lapas nobirušas, līņā lietus, ir tumšs un drēgns, taču, gluži vai spītējot dabas apstākļiem, visapkārt aizdedzam tūkstošiem sveču un lāpu, dziedam visstiprākās dziesmas un esam aizkustināti līdz sirds dziļumiem. Tas ir jautājums par to, kam esam pateicīgi, ka varam dzīvot brīvā Latvijā.

Pieminot Brīvības cīņās kritušos karavīrus un godinot viņu piemiņu, mums jāatceras, ka viņi ir tie, kas nodrošināja mums šodienu. Kā Nacionālo bruņoto spēku svinīgajā godasardzes maiņā pie Brīvības pieminekļa šonedēļ sacīja Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs: „Vienmēr atcerēsimies, ka neatkarība, brīvība, demokrātija un drošība ir sāpīgu upuru un grūta darba rezultāts.”

Lāčplēša diena ir viena no patriotisma nedēļas dienām, par kuru pašlaik notiek diskusija, vai to vajadzētu pasludināt par oficiālu svētku brīvdienu. Savas domas katrs var izteikt, balsojot par šo ideju vietnē Manabalss.lv.

Bet svarīgs mums ir arī vēl viens datums – 4. maijs, kad pieņemta Neatkarības atjaunošanas deklarācija. Arī tas bija laiks, kas prasīja apņēmību un drosmi, un, lai gan tas noticis nesenā pagātnē, tas nav mazāk svarīgi. Mēs varam būt pateicīgi arī Atmodas laika aktīvajiem ļaudīm.

Vēl šajā nedēļā man jādomā par tiem cilvēkiem, kādi mums katram noteikti bijuši līdzās, cilvēkiem, kas ietekmējuši mūsu dzīves gājumu, virzienu, to, kur un kādi esam šodien. Arī man. Ik pa laikam atceros bērnības un skolas gadu laiku, apzinoties, cik pateicīga varu būt savai vecaimātei un Ļubas tantei, ar kurām augu kopā un kuras man ceļamaizei iedeva vismaz divas svarīgas vērtības. No otrmemmes (tā saucu savu vecmāmiņu) esmu sasmēlusies tik daudz mīlestības, kas manī ir joprojām, un no Ļubas tantes atziņu, ka nekas nenotiek bez pūliņiem. Kad dažkārt nelabprāt iesaistījos lauku darbos, viņa jokojot, bet tai pašā laikā stingri mēdza teikt, ka nezāles dobēs pašas neiznīks un ka siens no pļavas pats mājās neatnāks.

Arī tā ir atbilde uz jautājumu, kas bija pirms mums. Un tikpat svarīgs ir nākamais jautājums, proti, kas būs pēc mums. Cik jēgpilni šodien dzīvojam, cik drosmīgi un atbildīgi rīkojamies, kā audzinām savus bērnus, kādas vērtības dodam viņiem līdzi turpmākajās gaitās.