Aprunāties vajag

Tautā iemīļotā kinorežisora Jāņa Streiča filmā Limuzīns Jāņu nakts krāsā, kas uzņemta jau pirms 45 gadiem, bet joprojām ir pielīdzināma ne vienam vien šodienas notikumam, ir tāda retāk citēta epizode. Rīdzinieku ģimenes atvase Uģis no šķūnīša met ārā tur sakrātās mantas. Lauku mājas saimniece Mirtas tante, to ieraugot, sauc: „Kas tad te notiek!?” Vārdu pārmaiņā pilsētas puika taisnojas, ka gribējis šķūnīti sakārtot dzīvošanai, bet viņa mamma Dagnija liek atvainoties, jo viņai kā vēsturniecei labi zināms jēdziens cieņa. Mājas saimniece noteic: „Vai tad es par to… Vai tad man žēl? Aprunāties vajadzēja!”

Lūk, cieņa un komunikācija ir tas, kas uzjundīja šo epizodi, vērojot dažādus sociālekonomiskos un politiskos procesus. Nu, meta no šķūnīša laukā relikvijas tas lielpilsētas jauneklis, kuram mušas gulēt neļauj, jo Rīgā tādu neesot. Cik viņam svarīgi, ka tostarp bija no paaudzes paaudzē nodota piemiņas lieta vai vēsturisks kultūras mantojums?

Atzīšos godīgi – pirms mājas remonta arī man nācās tādu krājumu pamatīgi izvētīt. Gana labi saglabājušos lāčādas zābakus, ar kuriem tēvs Sibīrijas stepes izstaigājis, un vēl dažas ulmaņlaiku relikvijas. Paša krāsoto Latvijas sarkanbaltsarkano karogu no tiem laikiem, kad tas nebija atļauts, žurnālu Atpūta, Avots un Karogs sējumus utt. Meita teica, lai atdodu muzejam, citādi mēs dzīvojot starp relikvijām. Taisnība, jo tās jau tikai lietas un, kā māca Svētie Raksti, nevajag krāt mantu virs zemes, kur kodes un rūsa to maitā. Bet muzejam arī nevajag. Jaunajai paaudzei vismazāk, ja runājam par vēstures mantiskajām liecībām. Bet labi, ka par to parunājām, lai nesanāk tāda vēstures aizslaucīšana ar vieglu roku.

Man šķiet, ka tas noderētu, taisot arī lielākas vai mazākas reformas. Saprotams, ka šodien nav vairs kā pagājušajā gadsimtā, pat ne tā kā pirms gadiem trīsdesmit. Un tomēr nākotnei vajadzētu balstīties pārbaudītās vērtībās. Kultūrpolitiķi jau labu laiku diskutē, ka par daudz uzmanības joprojām pievērsts kultūras vērtību saglabāšanai un iekonservēšanai, bet ir vāja izpratne par laikmetīgo kultūru un trūkst drosmīgu nākotnes vīziju, kurp vēlamies virzīties un kā tur nonākt. Nezinu, cik saistoša tam ir nozares finansējuma apgriešana valsts budžetā un darba organizācijas reformas pašvaldībās, bet jebkurā gadījumā aprunāties vajag.