Izvēles brīvība

Mēdz teikt, ka katrai problēmai, darbam jāatrod spēka pielikšanas punkts. Proti, ja spējam atrast to vienu lietu, kas jāpaveic, jo tad sekmēsies arī viss pārējais, tad tā ir īstā panākumu atslēga. Un bieži vien neuztaustām, nespējam ieraudzīt, kur ir problēmas sakne un kur īstais spēka pielikšanas punkts. Ja vienmēr to zinātu, tad noteikti dzīve būtu vieglāka.

Nesen viesojos Saldus tehnikumā, kur piedalījos Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras Kurzemes nodaļas organizētajā pasākumā Profesionālās izglītības kvalitāte un tās ietekme uz uzņēmējdarbību. Uzņēmēji un izglītības pārstāvji iztirzāja aktuālās problēmas un pauda dažādus redzējumus par profesionālo izglītību Latvijā. Daudz tika runāts gan par naudu un tās mūžīgo trūkumu, gan par iekārtām, bez kurām nav iedomājama mūsdienīga profesiju apguve, gan par izglītības kvalitāti, gan dažādos arodos nepieciešamajiem darbiniekiem.

Nebūt neesmu eksperte, kura pateiks: jā, šajā problēmu kamolā te ir īstais spēka pielikšanas punkts. Taču ierosmei gribu aicināt padomāt par vienu jautājumu, kas izskanēja kā garāmejot, taču, manuprāt, tam ir izšķiroša nozīme. Proti, jaunietis pēc tehnikuma beigšanas izdara savu izvēli un bieži vien nebūt nestrādā tajā nozarē, kas viņu kā potenciālo darbinieku Latvijā gaida.

Ja par profesionālo izglītību domājam uzņēmējdarbības kategorijās, tad varam ieskicēt šādu ķēdīti: uzņēmējs (un arī gandrīz ikviens no mums) pelna, maksā valstij nodokļus, no kuriem cita starpā tiek finansēta profesionālā izglītība, dažādas profesijas apguvušie jaunieši tautsaimniecības nozarēm ir vajadzīgi, bet, kā izskanēja seminārā, pietiekamā daudzumā un kvalitātē viņi nišas neaizpilda. No uzņēmējdarbības viedokļa secinājums diezgan nešaubīgs: nozares pasūtījumu valsts neizpilda pietiekami labi.

Tomēr šķiet, ka viss atduras vienā punktā, proti, tajā brīdī, kad jaunietis izdara izvēli, turklāt demokrātiskā sabiedrībā to viņam neviens nevar liegt. Es kā žurnāliste esmu diezgan daudz interesējusies, kā profesionālās izglītības iestādes Latvijā ir attīstījušās un darījušas ļoti daudz, lai šīs izglītības kvalitāti un prestižu celtu. Mēs noteikti varam skolas un profesiju apguves sistēmu uzlabot vēl un vēl, bet, ja jaunietis, kurš lielisko skolu būs pabeidzis, izlems pēc tam strādāt citā Eiropas valstī, kur atalgojums viņa profesijā ir lielāks, mēs to nevarēsim ietekmēt.

Pasākumā tika runāts, ka ļoti būtiski ir ievākt datus, kur tad tehnikumu beidzēji ir aizgājuši: vai strādā, vai dara to savā profesijā, vai turpina izglītoties, vai devušies uz citām valstīm utt. Monitorings – tas, protams, ir labi, taču kā sekmēt to, lai mazāk jauniešu izvēlas strādāt citās valstīs? Aizplūst jau parasti tā aktīvākā un spējīgākā daļa, un vietējais uzņēmējs tad dabū brīnīties, ka pie viņa darbu ir meklējis tāds tehnikuma beidzējs, kurš lāgā nav pratis rēķināt.