Ielaist pavasari sevī

Ar prieku šodien kalendārā pāršķiru jaunu lapiņu, kas nu jau rāda pirmo pavasara mēnesi. Arī es esmu tā, kura steidzas pavasarim pretī, uz loga audzējot lociņus un sēklu veikalā jau raugoties uz krāsainajām paciņām. Kā bērns priecājos, ka vakari kļuvuši manāmi gaišāki. Un ar baudu dzeru svaigu kļavu sulu, kas iegūta ģimenei piederošajā zemē tepat, mūsu novadā. Domāju, ka šī ir tā pati sajūta, kas Sprīdītim, kurš savu laimes zemi atrada mājās. Ne jau konkrētās četrās sienās, bet gan apziņā, ka esmu īstajā vietā, kur gadalaiki nomaina cits citu un pati vide sniedz cilvēkam tik vajadzīgo spirgtumu.

Pavasarī cilvēki, šķiet, atplaukst kopā ar pirmo zaļumu. Gaišāki kļūst ne vien rīti un vakari, bet arī apkārtējo skatieni. Cilvēki cits citu sveicina priecīgāk un vairs neslēpjas aiz šallēm un ziemas cepurēm. Dienai kļūstot garākai, arī noieto soļu skaits kļūst lielāks. Man šķiet, ka tā nav man vienai, jo redzu, ka pastaigu takās gājēju kļūst vairāk. Ceļš uz jauno skatu torni Pārventā, liekas, vispār ne mirkli nav tukšs. Tāpēc liels bija mans pārsteigums, kad uzzināju, ka torņa idejas autore, arhitekte Vita Škapare dabā savu lolojumu vēl nav redzējusi. Vai varat iedomāties situāciju, kad citi jūsu radīto jau vērtē un komentē, bet pats vēl neesat ne tuvu stāvējis? Sociālie mediji vēsta, ka lieli un mazi, jauni un veci jauno apskates objektu apciemo gan gaišajā, gan tumšajā laikā.

Daba pavasarī mostas strauji. Un, ja arī jums gribas atstāt ikdienu aiz muguras, iesaku kājām nesteidzīgi izbaudīt mūspuses dabas bagātību. Katram droši vien ir sava pavasara izjūta, un tā ne vienmēr sakrīt ar kalendāru. Bet justies tā – pavasarīgi – varam jau šodien. Jo nekad nevar zināt, kas pavasarim aiz ādas: būs silts un ražīgs vai sagriezīs cīruļputeni. Lai šis ir laiks, kad līdz ar ziemas aukstumu atkāpjas arī drūmās domas un sirdī ienāk pavasara svaigums un gaišums! Lai izdodas vitamīnus iegūt no tā, ko dāvā mūsu zeme! Un lai možumu izdodas smelt tepat mūsmājās – visbrīnišķīgākajā zemes stūrītī pasaulē!