Droši ķiķiniet!

Kā izkļūt no situācijas, ko mēdz apzīmēt par izdegšanu un kas mūslaikos piemeklē arvien vairāk cilvēku? Kā tikt pie prieka tad, ja nav pat tik smagi, bet uznācis vienkārši tā sauktais dzīves apnikums?

Šāds jautājums, domāju, ik pa laikam nodarbina lielāko daļu ļaužu. Un tāpēc varbūt noder dažas atziņas, ko man gadījās dzirdēt Viestura Dūles priekšlasījumā nesen novada kultūras darbinieku svinīgajā sarīkojumā.

Vai protam piefiksēt to brīdi, kad mūsu baterijas ir uz izdegšanas robežas? Tas ir pirmais jautājums. Otrais – kā atrast prieku dzīvot, strādāt, darboties tālāk? Nevis ar piespiešanos, bet ar īstu prieku.

Katram jāatrod savs ceļš, sava patība, teica lektors, iesakot sākt ar sevis novešanu līdz tādam stāvoklim, kad mēs iemīlam jebkādu fizisko kustību. „Ķermenī jāiesēj kustība, lai gūtu enerģiju, lai rodas tā sajūta, ka smagums no pleciem tiek nomests,” sacīja Dūle. Kustība ir stresa neitralizācijas mehānisms, bet ļoti svarīgi nedarīt to, kas nav tavs. Piemēram, cilvēks apņemas skriet, bet dara to ar piespiešanos, sakot sev, ka vajag. Tādā gadījumā tas nevar sagādāt meklēto prieku. Jo kustībai jābūt tādai, kas cilvēku patiesi aizrauj un izrauj no domām par darbu, problēmām. Lektors arī nosauca dažus piemērus, uzsverot, ka katram jāatrod savs. Nu, piemēram, spēlēt tenisu vai kādu bumbas spēli, peldēt, sēņot, nūjot, dauzīties ar suni, darboties dārzā, kārtot māju utt. Uzlādējošu enerģiju dod arī tādas nodarbes kā braukt ar auto (vienam vai ar kādu kopā – kā labāk patīk), dziedāt, zīmēt, runāties ar draugu. Turklāt vajag beigt tēlot baigos pieaugušos, censties būt baigi pareiziem.

Pasākuma klausītājus sajūsmināja otrs Dūles ieteikums, ko viņš nodēvēja par ķiķināšanu. Proti, tikt galā ar dažādām stresa situācijām labāk izdodas tādiem cilvēkiem, kas iemācās pasmieties par sevi, par to, kas neparasts, negaidīts, divdomīgs, trakulīgs atgadījies ar viņiem pašiem. Turklāt, situāciju izstāstot citiem, tā pārvēršas labā jokā, uzlabo noskaņojumu apkārtējiem – prieks tikai vairojas. Ir jāsmejas. Smiekli rada vieglumu un prieku. Ķiķināšana ir laba stresa vadības prasme, uzsvēra Dūle, rosinot klātesošos izgudrot jaunvārdus, kā to nosaukt, piemēram, teikt nevis ķiķināt, bet ķiķēt un jautru cilvēku, kurš nebaidās un nekautrējas ar saviem smieklīgajiem piedzīvojumiem dalīties, saukt par ķiķi.

Un, lai nebūtu tikai teorija, te manis pašas atgadījums. Pēc garas dienas dārzā, bagātīgās ražas saldos ķiršus nolasījusi kastītēs, izdomāju aizvest tos trepju telpas kaimiņiem. Tā nu aizdomājusies, nogurusi, pēdējiem spēkiem lēnām kāpju pa kāpnēm un zvanu pie vienām durvīm, kur kaimiņš veras pretī pārsteigts, tad zvanu pie otrām, kuras neviens neatver. Domās iegrimusi, turpinu kāpt augstāk. Apstājos un zvanu atkal. Zvanu, zvanu, zvanu, nodomāju: re, te arī neviena nav mājās. Tad nogurumā lēni paveros uz durvju numuru un ieraugu, ka tas ir… mans dzīvoklis.

Droši ķiķiniet!