Divi sirreāli gadi

Spilgti atmiņā tas brīdis pirms diviem gadiem, kad Krievija iebruka Ukrainā. Neziņa, bailes, daudz, daudz jautājumu. Pirmie stindzinošie videokadri internetā, ziņu raidījumi. Parādoties šausminošiem attēliem, daudzi vecāki uzmanīja, lai mazie bērni nežēlīgos kadrus neredz, lai naktīs nemurgo. Kādai manai kolēģei, regulāri skatoties reportāžas no Ukrainas un esot līdzestīgai, bija kļuvis slikti ar sirdi šī vārda burtiskajā nozīmē.

Kaut kas tāds likās prātam neaptverams, ka tā vietā, lai zem saules dzīvotu mierīgi, agresorvalsts vienkārši sagrauj pilsētas, izposta kultūrvēsturiskus objektus, pakļauj iznīcībai dzīvības: gan savas armijas, gan ukraiņu. Jā, mums visiem bija cerība un ticība, ka tas tā nevar vilkties ilgi, ka visi gaišie spēki savilksies dūrē un Krievijai parādīs, kur tās vieta. Kā zināms, Latvija bija un ir viena no tām valstīm, kas Ukrainu atbalsta visvairāk, un zināms arī tas, kāpēc mums, Baltijas valstīm, tas tik svarīgi.

Atceros, ka kara sākumā, esot ārzemēs, pamanīju lielu atšķirību starp Latviju un Franciju, Rumāniju, proti, mums visur bija Ukrainas karogi, bet tur tos neredzēju. Bukarestē pie kādas baznīcas tas bija un bija arī norāde, ka tur ir labdarības organizācija. Bet kopumā radās iespaids, ka Eiropai ir vienalga. Lai gan jau februārī Eiropas Parlamentā tika pieņemtās pirmās sankcijas pret Krieviju un pamazām arvien jaunas un stingrākas, sākumā tas, kas šķita vienkārši, t.i., agresorvalsti ietekmēt, apturēt ar ekonomiskām sankcijām, izrādījās nepietiekami. Gan politiskās gribas, gan citu iemeslu (tostarp vairākām Eiropas valstīm izdevīgo ekonomisko saišu) dēļ. Arī ieklausoties bijušajā ārlietu ministrā Edgarā Rinkēvičā, varēja saprast divas lietas: mēs nedrīkstam zaudēt ticību Ukrainas uzvarai, bet uzvara nav tik vienkārša, tostarp tāpēc, ka militārā palīdzība vajadzīgajā apjomā nav tik ātri nodrošināma, jo iedarbināt militāro industriju tik ātri nevar. Bet no Ukrainas dzirdējām un dzirdam pārsvarā vienu izmisīgo lūgumu: „Dodiet mums kara tehniku!”

Jau pēc pirmā kara gada parādījās dažādu ekspertu izteikumi, tostarp no ASV amatpersonām, ka karš ieilgs. Tika minēti pat seši septiņi gadi. To lasot, man jādomā par tiem tūkstošiem miermīlīgo ukraiņu, kam mājas izpostītas, kam dzīve rit svešumā. Šodienas laikrakstā ir stāsts par to, ka mazie ukraiņu bērniņi, dzīvojot latviešu vidē, savu dzimto valodu var aizmirst.

Ko mēs katrs, kas ukraiņus jau esam atbalstījuši, varam darīt vēl? Tas ir jautājums, kas jāuzdod. Un prātā noteikti jāpatur jau pieminētā ārlietu ministra, tagad mūsu Valsts prezidenta teiktais, 11. janvārī Rīgas pilī tiekoties ar Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski: „Ir jāmaina stratēģiskais uzsvars. Ukraina jāatbalsta līdz pilnīgai tās uzvarai, nevis, kā mēdz teikt, tik ilgi, cik tas nepieciešams.”