Aizslēgt pasauli vai atvērt?

Vairs neatceros, kad atvaļinājumu es būtu ņēmusi Lieldienu laikā, kad lielākajai daļai strādājošo jau tāpat daudz brīvdienu. Taču žurnālistiem līdzīgi kā kultūras darbiniekiem, pārdevējām veikalos, dežurējošajiem mediķiem un policistiem tieši svētki bieži vien ir ražas laiks. Bet man būs atvaļinājums (šis raksts tapis pagājušonedēļ) – būs vaļa sagatavoties tiem svētkiem, kas kristīgajā pasaulē ir vieni no nozīmīgākajiem.

Ja nu laikmetīgā paaudze nezina, ko nozīmē vārds vaļa, tad ar vārdnīcas Tēzaurs.lv palīdzību varu paskaidrot: tas ir stāvoklis, kad nav steidzamu, neatliekamu darbu un pienākumu.

Šī ir Klusā jeb ciešanu nedēļa, kad tāds iepriekšminētais stāvoklis ir lieti noderīgs. Bet cik ilgi mūsdienās cilvēks var kā mūks cellē noturēties? Jau pēc stundas mobilais telefons no zvaniem un vatsapa ziņām būs pārkarsis. Vēl pēc stundas tuvākie zvanītāji būs klāt: „Kas noticis, ka neatbildi kaut ar emocijzīmi?” Teiksiet, ka pārspīlēti? Varbūt.

Reiz par to aizdomājos baznīcā sprediķa laikā, jo visādi blakus trokšņi traucēja saklausīt, ko mācītājs runā. Dievnams ir gana laba vieta meditācijai, sarunām ar Tēvu, pārdomām un lūgšanām. Kā teikts Mateja evaņģēlija 6. nodaļā: „Bet tu, kad lūgsi Dievu, ieej savā kambarī un, durvis aizslēdzis, pielūdz savu Tēvu slepenībā.” Protams, ar to kambari jau nav domāta tikai fiziskā telpa. Ir jābūt garīgi ļoti trenētam, lai pilnībā atslēgtos no apkārtnes kupli apmeklētā dievkalpojumā, kurā ik pa laikam ja ne iezvanās, tad vismaz novibrē tālrunis, bērni skraida apkārt vai šļūc pa altārtelpas pandusu, kas domāts uzbraukšanai, piemēram, ar ratiņiem.

Salīdzinot ar Ziemassvētkiem, laiks pirms Lieldienām ir daudz klusāks, lielveikali netiek šturmēti vairāk kā ikdienā, uz baznīcu ļaužu straumes neplūst, jo koncerti tur parasti nenotiek. Par svētku tuvošanos liecina galvenokārt pūpolzari, resnie putni un milzu olas Kuldīgas ielās un skvēros, ko zoologiem par spīti ik pavasari sadēj zaķi. Skaisti – man tas atgādina bērnības laiku, kad būt kristietim bija teju noziegums, tomēr Lieldienas tika svinētas. Vien tas galvenais notikums – Jēzus Kristus krustā sišana un augšāmcelšanās – netika īpaši uzsvērts. Tāpat arī šodien tas ir nozīmīgi tikai daļai, jo daždažādas svinēšanas tradīcijas laika gaitā saplūdušas, izplūdušas vai samudžinātas.

Kādā pasenākā diskusijā par Lieldienu būtību teologs Kaspars Simanovičs atzina, ka baznīcai vairs nav monopola pār cilvēka identitātes noteikšanu – pasaule ir vaļā, arī Latvijā. Labi, ja ir atvaļinājums un var izvēlēties: atvērt pasauli vai aizslēgt.